“Mammu, nesatraucies, bet man izsauca “ātros”!” Sanita dalās pieredzē par situāciju, kad datu aizsardzības prasības radījušas nepatīkamas sekas
66
Nedēļas nogalē, izlasījusi manas pārdomas portālā par pārmērīgām formalitātēm izglītības iestādēs, man atrakstīja Sanita no Talsu puses. Viņas meita mācās Rīgā, kas radījis patiešām neērtu situāciju. Sanita piekrīt, ka samērā bieži ar datu drošības jautājumiem notiek nevajadzīga pārspīlēšana. To viņa apraksta savā pieredzes stāstā, kas šķita gana interesants, lai publicētu.
Paldies, Sanita, par uzticēšanos! Vienmēr no sirds priecājos saņemt lasītāju vēstules ar stāstiem un jautājumiem (ja kas – [email protected]) par visdažādākajām ikdienas situācijām.
Turpinājumā Sanitas stāsts!
“Mums ar meitu gāja līdzīgi kā jums, tāpēc padalīšos ar savu bēdu stāstu.
Paši dzīvojam Talsu pusē, meita mācījās Rīgā. Kādu vakaru meita zvana no kopmītnēm un saka apmēram tā: “Mammu, nesatraucies, bet man izsauca “ātros”. Protams, mammai punķi un asaras pa gaisu, kā var nesatraukties, meitai esot slikti – sirds pulss tuvojas kritiskai robežai, pati nevar pateikt, kas kaiš, vienkārši ir ļoti, ļoti slikti, kaut kas līdzīgs panikas lēkmei pēc simptomiem.
Atbrauc mediķi, zāles nekādas nedrīkstot dot, darīt neko viņi nevarot, jo nav klātesoši vecāki un bez vecākiem viņi nekādas manipulācijas nedrīkstot veikt. Meitai tobrīd bija 17 gadi, pēc dažiem mēnešiem jau 18. Tātad “ātrie” nekā palīdzēt nevar, feldšere zvana manam vīram un saka, ka var vest meitu uz stacionāru, uztaisīt analīzes, izmeklēt utt., bet ja neatradīs neko dzīvībai bīstamu, tad meitai viņu viesmīlīgās telpas būs jāpamet.
Bija vēls, jau tuvojās pusnakts. Tas nozīmē, sagaidot visas pārbaudes, būtu jau iestājusies dziļa nakts. Interesanti tas, ka bez vecāku klātbūtnes viņi neko darīt nevar, ja vien tas nav kaut kas dzīvību apdraudošs, bet nakts vidū izlikt no slimnīcas, lai meitene pa nakti tiktu atpakaļ līdz kopmītnēm, kuras nebūt nebija dažu kilometru attālumā, bet krietni tālāk, to drīkst bez problēmām.
Vīrs, parunājot ar meitu un noskaidrojot, kāda ir meitas pašsajūta, no stacionēšanas atteicās. “Ātrie” aizbrauc, meita sazvana paziņu, kurš varētu nogādāt meitu līdz mājām (Talsu pusei). Un sākās atkal – komendante nevar meitu izlaist ārā no kopmītnēm, jo viņai ir tikai 17 gadi un ir aptuveni plkst. 22.30. Pēc plkst. 22.00 nepilngadīgas personas bez vecākiem vai vecāku rakstīta iesnieguma kopmītnes pamest nevar.
Sazvanāmies ar vīru, vīrs darbā, strādā naktsmaiņu līdz plkst.1.00, un nolemjam, ka, neskatoties uz to, ka nākamā diena abiem ir darba diena, dosimies meitai pakaļ. Ceļš bija vienkārši drausmīgs, lietus lija aumaļām, pabraukt var tikai lēnām, gar ceļmalām meža dzīvnieki, kuri vēlas šķērsot ceļu, Jūrmalas šosejas rises, kurās sakrājies lietus ūdens, “sit” ārā no braucamās daļas, vīrs miegains, jo nostrādājies un ir nakts (es mašīnu nevadu).
Ar Dievpalīgu esam tikuši līdz kopmītnēm, komendante tā pavirši uzmet aci manai ID kartei, pat neizlasa vārdu, uzvārdu, nesalīdzina bildi ar personu, kura atbraukusi pakaļ (t.i. mani), palaiž meitu un braucam mājās. Pēc tam ar vīru iesmējām, ka jebkurš varēja notēlot meitas vecākus, jo neprasīja, ne iesniegumu, nevajadzēja parakstu, tikai paviršs skats manas ID kartes virzienā.
Atpakaļceļš bija vēl briesmīgāks, pa brīdim apstājamies, lai vīrs var izstaigāties, ieelpot svaigu gaisu, lai vienkārši pie stūres neaizmigtu.
Un tad arī man radās šis jautājums. Ir tik daudz variantu, kā vecāks var apliecināt, ka uzņemas atbildību par savu bērnu, par to, ka viņš tiks izlaists no kopmītnēm pēc plkst.22.00. Ir šis, jau jūsu pieminētais, elektroniskais paraksts, ar kura palīdzību vecāks varētu uzrakstīt iesniegumu un parakstīt. Ir vecāka e-klase ar unikālu, tikai vecākam pieejamu paroli un gan jau vēl būtu kāds risinājums.
Lieki, piebilst, ka nākamā darba diena abiem ar vīru bija briesmīga, jo gulēts nebija praktiski necik, bet visvairāk sadusmoja šī absurdā situācija, kuru varētu risināt daudz vienkāršāk. Tāds lūk mūsu stāsts par šo aplamo birokrātiju.”
