Mammu, mēs esam slaveni, vai ne? 0
Šovā tiks atklāti sabiedrībā pazīstamu cilvēku ģimeņu noslēpumi. Intrigai nosaukti nevainīgi ikdienas sīkumi, vecāku paradumi un bērnu sapņi par dāvanām. Vēl daži šādi nieki, un ir gatavs stundu garais TV3 šovs “Mazā lielā zvaigzne” – ģimenēm adresēts iknedēļas laika kavēklis, kurā nav nekā īpaša, lai gan solīts atklāt ko nezināmu par dalībniekiem. Cilvēkiem, kas iepazīti citos TV3 projektos – seriālos un citos šovos.
To varētu uzskatīt par TV ekrānā pārceltu viesību galda spēli ar minēšanu, kas piemērota katram, un šo šovu varētu atstāt nemanītu, ja vien slavenībām mūsdienu sabiedrības kultūrā nebūtu veltītas konferences, dibināti slavenību fenomena pētniecības centri un laistas klajā daudzas labas grāmatas par slavas nozīmi ekonomikā, izklaidē, sportā, mūzikā…
Pārdot slavu daudzkārt!
Tu esi zvaigzne! Tā šova sākumā paziņo tā vadītājs Renārs Zeltiņš, satiekot kādu no šova dalībnieku bērniem. Tiešām? Vai darba dēļ atpazīstamu cilvēku bērni kopš agras bērnības uzreiz kļūst par zvaigznēm? Jā gan, ja par to īpaši parūpējas un to daudzkārt uzsver. Arī šovos.
“Mazā lielā zvaigzne” varētu būt tapusi divu iemeslu dēļ. Šovs ir mēģinājums aizpildīt tukšo telpu TV programmās un uzrunāt ar pašmāju saturu ģimenes, kurās aug mazi bērni. Tas varētu palīdzēt veidot saikni starp daudziem ekrāniem un pieradināt pie TV3 jaunāko skatītāju paaudzi. Otrs iemesls: šovs palīdz popularizēt TV3 saturu, neļauj aizmirst par cilvēkiem, kam bijuši vai pašreiz ir projekti šajā kanālā. Atpazīstamība iegūta un to var turpināt ekspluatēt medijā, kas to palīdzējis radīt.
Slavas kapitalizācija, pārvēršana naudā ir galvenais skaidrojums personību atpazīstamības izmantojumam mūsdienu populārajā kultūrā. Slavenības vārds un slava palīdz pārdot, pārdot un pārdot. To var ielikt laba dizainera radītā pudelē kā Lady Gagas smaržas, izmantot jebkāda produkta reklāmā vai sasaistīt ar mediju, kam kādas slavenības seja. Bet aiz tās līgumi, nosacījumi, pārdošanas stratēģijas.
Filozofs Teodors Adorno slavenību un slavas izmantojumu saista ar kapitālismam izdevīgo jebkāda vēstījuma pārvēršanu vienkāršās formulās, kas kā produkti ar nelielām izmaiņām tiek nepārtraukti atkārtotas masu tirgus vajadzībām. Adorno uzskata, ka slavas klātbūtne uztur slavenības apdvestā produkta patērētājā ilūziju, ka viņš pats un viņa patērētais ir atšķirīgs, īpašs, lai gan produkts ir standartizēts.
Tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka auditorijai kopā ar jaunu šovu tiek piedāvāti tai jau pazīstami cilvēki dalībnieku lomā. Pārdošanas panākumi ir viegli paredzami. “Mazā lielā zvaigzne” ir pierādījums, ka agri vai vēlu tā aktiera, mūziķa, šova žūrijas pārstāvja, skaistumkonkursa dalībnieces personiskās dzīves daļa, ko šāda darba dēļ nākas nolikt publikas acu priekšā, attiecas arī uz citiem ģimenes locekļiem, šajā gadījumā bērniem. Un vienlaikus šova laikā foršās ģimenes ar raidījuma sponsora “Rimi” starpniecību palīdz popularizēt kādu no lielveikalam svarīgiem vēstījumiem.
Bērni ekrānos!
Šovu “Mazā lielā zvaigzne” vada Renārs Zeltiņš. Viņš to veic kā parasti: ir prasmīgs, smaidošs, dabiski labvēlīgs. Zeltiņa interpretācijā katra pareiza atbilde uz šova jautājumu, ka bērnam vislabāk garšo mammas gatavotie makaroni, ir kas vienreizēji brīnišķīgs. Katrs nieks ir jāpārspīlē, citādi šovā nekā nebūtu. Tāpēc sākumā jāpiemin, ka pieaugušie noteikti ir nobijušies, ja nu bērni atklās kādus noslēpumus. Par laimi, bērni par vecākiem neko neatklāj, kā tas bija paredzams šādā pilnībā kontrolētā pasākumā. Tajā neviens nav nobijies. Bet no sirds var apbrīnot, cik organiski visi pārspīlējumi izdodas šova vadītājam. Šovs ir maigi labdabīgs un draudzīgs, un arī krietni garlaicīgs, bet šaurā slavenību lokā varētu likties viegli jautrs un mīlīgs.
Zeltiņš šovā gan atkārto parastās pieaugušo neveiklības attiecībās ar bērniem, cenšoties jocīgiem žestiem sasveicināties ar zēniem un izteikt komplimentus par izskatu mazām meitenēm. To vēl varētu izturēt, bet vēlmi iepazīšanās brīdī piespiest savu pirkstu pie meitenītes deguna, it kā uzspiežot pogu, gan varētu pieskaitīt pie daudzu meiteņu bērnības traumām, kas gūtas attiecībās ar jocīgiem onkuļiem. Ar Zeltiņa palīdzību šova dalībnieku bērni iegūst to, manuprāt, neciešamo pieredzi, kā visi pieaugušie nepārtraukti cenšas viņiem iepatikties un tāpēc jocīgi uzvedas. It kā ar cieņu, dabisku interesi un pašcieņu nepietiktu.
Bet bērniem nāksies ar to un vēl daudz ko citu sadzīvot. Viņi ir daļa no šova, kas padara publisku uzmanību par papildu vērtību, kurā publiskums ir veids, kā piešķirt nozīmi jebkam.
Bērnu izmantošanas jautājums arī tik rotaļīgā pasākumā kā “Mazā lielā zvaigzne”, no vienas puses, izskatās pavisam parasti. Tomēr slavas daudzkāršošana nebeidzas ar dalību šovā agrā bērnībā. Bērni zvaigžņu slavas tirgū tiek pastiprināti sargāti. Ne velti atsevišķi pētījumi veltīti publikas priekšā notikušai bērnībai un mediju atbildībai, ja publiskums radījis ciešanas. Šajās dienās slavenā seriāla “Troņu spēles” zvaigzne Sofija Tērnere atklāja ilgstoši piedzīvotās garīgās veselības problēmas, jo viņai kopš pusaudzes gadiem nācies izaugt “ekrānā”. Šajā un citos līdzīgos stāstos pēc publiskiem panākumiem diemžēl kārta dzelteno mediju kampieniem. Tie reti ir nesāpīgi. Vēl mokošāks ir publiskās dzīves stāstam līdzās pastāvīgi esošais naidīgums, kas pastāvīgi un ļoti personiski uzmeklē ar sociālo mediju lietotāju palīdzību. Noniecināšana, pārmērīgas prasības, vajāšana tīmeklī – tas viss diemžēl var kļūt par publisku personu bērnu ikdienu.
Zvaigžņu jautājums
Varu iedomāties, ka daļu skatītāju patiesi kaitina vietējo, apšaubāma mēroga zvaigžņu kultivēšana un fakts, ka īslaicīga klātbūtne kādā izklaides šovā nozīmē apzīmogošanu ar “zvaigznes” statusu. Šovā “Mazās lielās zvaigznes” ir apvienoti cilvēki, kas zvaigznes nosaukumu, lai ko tas nozīmētu, ieguvuši, pateicoties saviem profesionālajiem sasniegumiem. Tie ir bērnu vecāki. Viņu bērni zvaigznes statusu iegūst vienkāršā publiskas parādīšanās veidā. Šovs ir uzbūvēts tā, ka bērni iegūst publisku uzmanību, it kā stāstot par vecākiem personiskus sīkumu, atklājot to, ko par savu ģimeni var pateikt tikai bērni. Tāda aprunāšana, nolūrēšana, informācijas izvilināšana ielikta šova “Mazā lielā zvaigzne” mugurkaulā. Tas ir pakalpojums mediju produktiem, ko balsta cilvēku ziņkārība.
Mūsdienās daudzi kļūst par zvaigznēm, nesasniedzot nekādus citus panākumus, vien ar pastāvīgu klātbūtni dažādos medijos. Tā ir daļa no “slavenību kultūras”, kas pastāv vien tādēļ, ka vienas un tās pašas personības medijos stāsta par sevi, interpretē notikumus, par kuriem reizēm neko nezina, nostājas līdzās dažādām komunikācijas kampaņām un pārdod masu produkciju. Aizkaitinājums par to visu un apbrīna, vēlme līdzināties, atrast elkus ir daļa no slavenību pārdošanas procesa. “Mazā lielā zvaigzne” šajā kontekstā ir pavisam nekaitīga un īslaicīga ilūzija. Tā nekvalificējas arī nopietnai morālajai panikai par bērnu izmantošanu publikas garlaicības kliedēšanai.
