Smalkmaizītes – citiem 0
Būdama skaidrā prātā, mamma mani un māsu apmīļoja un algas dienā pacienāja ar smalkmaizītēm, bet tēvs mēdza nest kūkas. Bieži vien māsa, luteklīte, viena pati dabūja garšīgo nesumu, bet es kļuvu greizsirdīga.
Kad mamma strādāja par skolotāju, viņa šim darbam veltīja visu savu mīlestību, radot vēl vienu iemeslu manai greizsirdībai. Pie viņas mājās nāca audzēkņi, kuriem mācībās gāja grūtāk. Tie mammai bija mīļāki, viņa pat nesa šiem bērniem tēju un smalkmaizītes. Taču skolas gadus labāk neatcerēties. Mācījos turpat, kur mamma strādāja, un citi skolotāji reizēm man pārmeta, ka viņa atnākusi uz stundām iedzērusi.
Vēlāk no mammas alkohola smārds vairs nenāca. Izrādījās, ka viņa dzer saujām tablešu, ar kurām apreibinājās. Aptiekā droši vien bija blats, jo kā gan citādi bez ārsta receptēm dabūtu zāles.
Ar steigu pie vīra!
Arvien biežāk sāku prātot, kā tikt projām no vecākiem. Negribu izklausīties lielīga, bet jaunībā biju pievilcīga meitene. Uzņēmumā, kurā tolaik strādāju par laboranti, notika balle, un tajā es iepazinos ar Aivaru. Viņš kļuva par manu pirmo vīrieti, un nepilnu pusgadu vēlāk pieteicās Sandijs. Aivars uzreiz apņēmās mani precēt! Bet mani piesardzīgu darīja tas, ka viņš nelaida garām nevienu iespēju iedzert.
Pēc apprecēšanās ar vīru mētājāmies pa dažādām dzīvesvietām – pie maniem un viņa vecākiem, paši īrējām vienistabas dzīvoklīti. Kad Aivars uzkāpa uz korķa, es pat nakts vidū skrēju pie mammas – arī tad, kad jau bija piedzimis Sandijs.
Dzemdības bija smagas, nomocījos 24 stundas. Kad nebija sāpju, iegrimu transam līdzīgā miegā, bet, atsākoties kontrakcijām, pamodos. Daktere Sandiju vilka laukā ar stangām un bļāva uz mani, ka es nespiežot, taču man spēks bija pilnīgi izsīcis. Daudz vēlāk kāda pazīstama daktere teica – ja būtu ķeizargrieziens, dēliņš būtu vesels, taču tolaik vēl nebija maksas medicīnas, ārstus nevarēja izvēlēties un vajadzēja samierināties ar notiekošo.
Visu rakstu lasiet žurnāla 36,6°C aprīļa numurā vai tā elektroniskajā versijā!
