Mammīt, es precēšos! Kā reaģēt vecākiem 0
Laiks, kad meita iemīlējusies un pošas precībām, pienācis stipri ātrāk, nekā biji gaidījusi? Ja Puškina Tatjana Oņeginā ieskatījās 17 gadu vecumā, tad ne viena vien mūsdienu jaunkundze pie altāra ar savu izredzēto ir gatava iet jau trīs vai četru gadu vecumā. Abi iet vienā bērnudārza grupiņā, pavada laiku kopā, izrāda viens otram simpātijas un – ak vai! – pat bučojas? Kas notiek un kā vajadzētu reaģēt vecākiem, “Parents” skaidro krievu psiholoģe un seksoloģe Aļona Kazanceva.
Ak, laiki, ak, tikumi? Nē, patiesībā šāda uzvedība nav nekas sevišķs. Tā ir pilnīgi normāla parādība gan mūsdienu bērniem – kā meitenēm, tā puikām, gan viņu vienaudžiem agrākos laikos, norāda Kazanceva.
Šāda uzvedība ir normāla bērna attīstības sastāvdaļa, tāpēc šādus stāstus var izdzirdēt no vecākiem gan Eiropā, gan Āfrikā. Tā tas notika pirms 100 gadiem un, ja pārlieku neiegrimsim virtuālajā pasaulē, notiks vēl pēc 100 gadiem.
Bučošanās un apskāvieni
Jauno mīlnieku vecākus parasti visvairāk satrauc jaunā pārīša skūpsti un ciešie apskāvieni. Kāpēc viņi tā dara? Tā bērni pauž savas simpātijas. Tas ir vienīgais viņiem pazīstamais veids, kā to darīt. Kā mēs, vecāki, paužam mīlestību bērniem? Apskaujot un skūpstot viņu, tāpēc tāpat bērns cenšas izrādīt mīlestību savam vienaudzim. Bērns kopē vecāku uzvedību, jo citus mīlestības paušanas veidus gluži vienkārši nezina.
Laika gaitā iepazīstot citus uzmanības izrādīšanas paņēmienus savam simpātiju objektam, bērns pārstās tā darīt. Līdztekus tam mazais apgūs arī uzvedības normas sabiedrībā, kas paredz būt ieturētākam. Pagaidām bērns ar šīm ētikas normām gluži vienkārši nav pazīstams.
Mīlestības ķīmija?
Par īstu mīlu, kāda tā ir starp diviem pieaugušajiem, tik agrā vecumā, protams, nevar būt ne runas, jo tik maziem ķipariem par šādām jūtām atbildīgie hormoni organismā līdz skolas vecumam vēl gluži vienkārši neveidojas. Kā tad izskaidrot to, ka par simpātiju bērnudārzā bērns var sākt stāstīt jau 2,5–3 gadu vecumā?
Lieta tāda, ka mazais šajā vecumā jau ir sapratis, ka cilvēki dalās divos dzimumos, un pamazām sāk apgūt savu dzimuma lomu. Meitenes cenšas apgūt šo lomu, atdarinot māti un mēģinot veidot attiecības ar zēniem.
Ak, mans varoni!
Bērnībā mazie dzird daudz pasaku, un lielai daļai no tām ir romantisks sižets, kur darbojas princeses un bruņinieki. Un kura maza meitene gan negrib kļūt par princesi? Bet katrai princesei bez skaistām kleitām un kroņa ir nepieciešams savs bruņinieks. Tā nu meitenes, kuras pēc dabas ir sapņotājas, cenšas pasaku par katru cenu pārvērst realitātē.
Pavisam agrīnā vecumā pats pirmais iemīlēšanās objekts, protams, ir tētis. Savukārt mazliet vēlāk viņam var parādīties nopietns konkurents – visbiežāk puika no bērnudārza, kurš jau ir princesītes vienaudzis.
Es viņu nemīlu
Diemžēl ar neatbildētu mīlestību sastopas ne tikai pieaugušie, bet arī bērni. Ja dēls vai meita sūdzas tev, ka vienaudzis (vienaudze) jau apnicis ar savu mīlestību, vajag mazajam paskaidrot, kādi ir šādas rīcības iemesli, un iemācīt iejūtīgi reaģēt šādā situācijā.
Bērnu valodā tas varētu skanēt aptuveni tā: “Es esmu labs, tu esi labs, bet man nepatīk tava izturēšanās. Lūdzu, neizturies pret mani tā.”
Piemēram, ja meitene nepieņem dāvanas no sava vienaudža, bet tas cieš, meitenes vecākiem vajadzētu pateikt puisim ko tamlīdzīgu: “Tava dāvana ir ļoti laba, un arī meitene ir ļoti laba, bet nevajag būt tik uzstājīgam, ja viņa nevēlas to pieņemt, jo viņai tam ir savi iemesli.”
Vajag to paskaidrot, piemēram, tā: “Ja es tev kaut ko piedāvāju, bet tu to nevēlies, tu taču atsakies, vai ne? Un es ticu, ka tev ir iemesls, lai tā rīkotos. Es varu nezināt šo iemeslu, taču ticu, ka tas ir nopietns. Un, ja es uzbāzīšos, tu noteikti sāksi dusmoties. To pašu dara arī šī meitene.”
Savukārt meitenei var pajautāt, kāpēc viņa nevēlas pieņemt dāvanu. Varbūt viņa patiesībā vēlētos to pieņemt, bet baidās, ka tētis un mamma to neatbalstīs. Nevajadzētu uzstāt, lai viņa dāvanu pieņemtu, un modināt viņā vainas izjūtu, sakot, ka “puisītis apvainosies”. Meitene rīkojās tā, kā uzskatīja par vajadzīgu. Un, ja tas bija viņas lēmums, nevajag censties to mainīt. Var vien pārrunāt ar viņu šo lēmumu.
Ko vēl darīt un nedarīt mazo mīlnieku vecākiem
- Nekaunināt, nesmieties, izturēties pret to nopietni, lai neievainotu bērna jūtas! Tā jārīkojas, lai turpmāk bērns jums stāstītu par savām problēmām, nebaidoties palikt nesaprasts vai izsmiets – lai bērns zinātu, ka var tev uzticēties!
- Vari izstāstīt bērnam, ka ar jums bija līdzīgi – tu arī biji iemīlējies puisī vai meitenē. Un beigt stāstu noteikti vajag uz pozitīvas nots, lai bērns nezaudētu ticību saviem spēkiem un nesāktu mīlestību uzlūkot kā kaut ko skumju.
- Nevajag censties izšķirt saldo pārīti, jo tā var traumēt bērna psihi. Lai, ja tā vēlas, dodas pastaigās, rociņās sadevušies, un sēž pie viena galda!
- Kad bērns runā par savu vēlmi precēties, pasaki, ka to varēs darīt tikai, sasniedzot 18 gadu vecumu, bet tu neesi pret to, tieši otrādi – priecājaties par to un bērna simpātija tev arī patīk.
- Un, pats galvenais, ja uzzināt, ka bērnam dārziņā veidojas “romāns” (vai tieši otrādi – tas ir traģiski beidzies), nevajag par to stāstīt visiem pēc kārtas – paziņām, vecmāmiņām utt. Jo tas, kaut arī neliels, tomēr ir privāts stāsts, un tiesības to izplatīt ir tikai pašiem stāsta dalībniekiem.
