Aktieris Ēriks Vilsons: Mammas un manējā Magadana 0
“Labi, ka mani toreiz neapcietināja, jo kaimiņi būtu varējuši dzirdēt un nostučīt,” saka aktieris ĒRIKS VILSONS, stāstot par kādu savas dzīves epizodi, ko ietvēris monoizrādē “Mana Magadana”, kas pirmizrādi piedzīvos 12. martā Liepājas 1. Valsts ģimnāzijā.
Ēriks savulaik dzīvojis daudzdzīvokļu ēkas neapkurinātos bēniņos, un, slims būdams, skalojis kaklu. Lai lustīgāk, darījis to, imitējot PSRS himnas dziedāšanu. Par tādu ņirgāšanos patiešām padomjlaikos varēja apcietināt.
Sarunā ar Ēriku – gan par Kolimu, uz kuru bija izsūtīta viņa mamma un tētis, gan Ērika dzimšanas vietu Magadanu, gan par to, kā jauniešiem mākslas darbā saprotami parādīt vēsturiskos notikumos.
Cik grūti ir pašam būt vienlaikus dramaturgam, režisoram un aktierim?
Ē. Vilsons: Cīnos, vēl nezinot, kāds būs galarezultāts, jo izrāde man ir liels eksperiments. Tā būs kā saruna ar mammu Zentu, kura tika izsūtīta 1946. gadā un Latvijā atgriezās 1957. gadā. Mūžībā aizgāja pērn decembrī.
Pirms diviem gadiem Liepājas Universitātē beidzu rakstniecības studijas maģistrantūras programmā. Toreiz izveidoju šo tekstu kā iespējamu monoizrādi. Izmantoju mammas vēstules, dzejoļus un dienasgrāmatu, ko rakstīju Magadanas braucienā 2013. gadā. Bet viena lieta ir uzrakstīt tekstu, otra – tā daļa, kas rodas vēl klāt izrādes tapšanas laikā. Man kādreiz ļoti patika, kā strādāja Kroders. Izrādei viņš ik pa laikam kaut ko pabikstīja, kaut ko noņēma nost, pielika klāt – izrāde jau tāds dzīvs organisms. Priecājos, ka teksts ir patiešām laba literatūra. Bet zinām, ka bieži vien daudzas lietas aktieris var nospēlēt bez īpašas runāšanas. Man ir liels pārbaudījums, kā to visu savienot.
Kādi likumi aktierim monoizrādes žanrā jāievēro?
Katru vakaru saviem mazbērniem ierakstu pasakas – iejūtos dažādos tēlos, un šo vakara pasaku arī var saukt par monoizrādi. Esmu viesojies skolās ar izrādēm, kas tapušas pēc Imanta Ziedoņa “Poēmas par pienu” un Rūdolfa Blaumaņa stāsta “Nezāle”. Ar “Nezāli” piedalījos arī monoizrāžu festivālā.
Teātrī vienmēr ir nepieciešams partneris. Esot uz skatuves divatā, abi aužam to dramaturģisko audumu vai tīklu. Ja ir konflikts, to risinām, un tā veidojas dramaturģiskā spriedze. Bet, kad esmu izrādē viens, atbildes reakcija man jāierauga skatītāja acīs.
“Nezāle” festivālā tika atzinīgi novērtēta.
Toreiz, “Nezālei” topot, nevarēju pateikt: viss, darbs ir beidzies, atliek tikai parādīt skatītājiem. Nē, tieši skatītāju klātbūtnē priekšnesums sāka spraigi attīstīties. Iespējams, šoreiz būs tāpat. Izrāde adresēta galvenokārt skolu jauniešiem, un ceru, ka saņemšu atgriezenisko saiti.
Laikam ritot, jauniešiem arvien grūtāk izprast staļinisma laikmeta vēsturiskos apstākļus un to, kas toreiz notika.
Mana pieredze ar jauniešiem liecina, ka svarīgi ir būt ļoti atklātam. Es varētu minēt ļoti daudzas savas dzīves norises, kas sasauktos ar viņu dzīvi. Mēs bērnībā visi vēlamies mammas maigumu un vēlāk atceramies, ko mums tas nozīmēja. Kā mamma lika gulēt un dziedāja šūpļa dziesmu. Kā aptina sagriezto pirkstu un pēc viņas mierināšanas pušums vairs tik dikti nesāpēja. Kā iedeva padzerties, kad biju slims; kā sēdēja pie gultas un lasīja pasakas. Ir tādas visiem pazīstamas situācijas, kas cilvēku uzrunā.
Uz Latviju atbraucāt pusotra gada vecumā. Tātad, visticamāk, ka pirmās bērnības atmiņas ir jau no Latvijas?
Jā, tieši no Magadanas pats neko neatceros. Bet ir kaut kas “gēnos ierakstīts”, ir maza bērna fantāzijas, arī – stāsts, kā šujmašīnas atvilktnītē atradu akmeni, kas paņemts līdzi no manas dzimšanas vietas.
Izrādē runāju arī par to, ko vēsturē nozīmējuši diktatori. Bija tāds Staļins, kura dēļ aizgāja bojā miljoniem cilvēku. Bet kā to izstāstīt mūsdienu bērniem tā, lai aiziet līdz viņu apziņai?
Mamma jau manā bērnībā un jaunībā nerunāja par izsūtījuma laiku, bet reizēm šo to varēja uzzināt no viņas sarunām ar draudzeni no lēģera laikiem, kurai brālis ticis nošauts. Reiz, kad viņas pieminēja nošauto brāli, nesapratu – kā, nošāva? Par ko? Kā varēja tā nošaut? Kā bērnam saprast to izmisumu, vājprātu, kas valdīja staļiniskā terora laikā… Vēstures izzināšana iespējama caur tādām zināmām arhetipiskām lietām kā māja, ģimene, tēvs, māte, saprotot viņu likteņus, kas ar viņiem noticis. Lai tāda deportāciju vēsture neatkārtotos, par to ir jārunā.
Priekšstatu, kā izskatās tālajā Magadanā, guvu no Dzintras Gekas filmas, kur parādīts “Sibīrijas bērnu” ceļojums uz vecākā brāļa Mārtiņa un jūsu dzimtajām vietām 2013. gadā. Kā Magadanu raksturosit saviem skatītājiem?
2013. gadā braucām arī uz vietu, kur bija strādājis Mārtiņa un mans patēvs, cēlis kultūras namu, kura arhitektūra atgādina VEF pils veidolu. Tad redzējām Magadanas mežonīgo, skarbo, augu valsts ziņā trūcīgo un ārkārtīgi skaisto dabu. Runājot ar mammu, jautu, kā viņa to atcerējās. Ārkārtīgi grūti bija izturēt šo dzīvi izsūtījumā, kur tikai divus mēnešus ilga īsā vasara, kur arvien domās bija nerimstošās ilgas pēc dzimtenes, bet visapkārt pletās Magadanas dabas skaistums.
Visai izrādei cauri vijas mammas attieksme pret Magadanu, jo man bija svarīgi ieraudzīt to viņas acīm – lai saprastu viņas dzīvi, pasaules redzējumu. Pirms izsūtīšanas mamma bija studējusi filoloģiju un mācījusies teātra mākslu – kopā ar Veltu Līni, Haraldu Topsi un Kārli Pamši. Velta Līne aizgāja strādāt uz Drāmas teātri (tagad – Nacionālo), bet mammu par it kā līdzdalību pretpadomju darbībā 1945. gada augustā apcietināja un pēc astoņiem mēnešiem izsūtīja. Pēc atgriešanās viņa vēl sapņoja par to teātra būšanu.
Cilvēki, kuri šīs grūtības pārcieta un atgriezās, bija ļoti stipri un dzīvesgudri.
Vēl neesmu izšķīries, vai izrādē iekļaušu mammas pārdomas par latviešu strēlniekiem. Reiz par šo tematu runājām. Mamma sprieda – kamēr strēlnieki cīnījās par savu dzimteni, viņiem gāja no rokas. Bet, kad strēlnieki aizgāja piepalīdzēt lielinieku varai, tad sāka kalpot tai varai, kura 1937./38. gadā viņus pašus iznīcināja.
Toreiz Magadanas ceļojumā kolēģis Gints vēlējās atrast vietu, kur ticis nošauts viņa vecaistēvs. Vēsturnieks Ainārs Bambals to arī atrada – turpat, kur tagad atrodas piemiņas memoriāls represētajiem. Ainārs paņēma zemi no tās vietas, lai aizvestu uz Latviju (pats Gints jau bija aizlidojis kopā ar “Sibīrijas bērniem” uz Irkutsku, lai dotos tālāk pa Dzintras Gekas plānoto maršrutu).
Toreiz, braucot mājās uz Latviju, domāju, kā tad iznāk: esmu dzimis pilsētā, kuras attīstībai būtiski roku pielicis viens latviešu strēlnieks un kurā tika nošauts cits latviešu strēlnieks. Jo Kolimā par Tālo Austrumu apgūšanas trestu “Daļstroj”, kas kļuva par PSRS lēģeru sistēmas aizmetni, pirmo vadītāju un attīstītāju bija iecelts latviešu strēlnieks Eduards Bērziņš.
…kurš taču pats arī tika “novākts” 1938. gadā.
Jautājumi, par kuriem nācies domāt, man kā emocionālam cilvēkam lika staigāt ar kamolu kaklā: kāpēc tas viss noticis, un kā ar to visu tagad sadzīvot?
Taču cilvēki, kuru dzimtās nav piedzīvotas staļinisma represiju traģēdijas, joprojām spriež, ka “nemaz jau tik slikti tie padomju laiki nebija”. Kā vērtējat to, ka, jo tālāk pagātnē šie notikumi paliek, jo vairāk daļa sabiedrības tos mēģina uzskatīt par kaut ko marginālu – “jā, arī tā notika, taču pati iekārta bija tīri pieņemama”.
Paraudzīsimies, kas notiek kaimiņzemē Krievijā. Tur vienmēr vajadzējis valdnieku cara tētiņu. Pamazām arī te kļūst skaļākas to balsis, kas vēlas “stingro roku”: sak, Saeimā nav kārtības, politiķi zog utt.
Vai izrāde atbildēs uz jautājumiem, ko jums pašam nozīmē dzimtas vēsture un dzimtene?
Nevēlos teikt skaļus vārdus. Man vienmēr vajag ļoti konkrētu lietu, pie kā “turēties”. Mamma vēl savos 94 gados adīja zeķītes, dāvināja tās mazbērniem un mazmazbērniem un ar dzīpariņiem piesēja klāt zīmītes, lai skaidrs, ka – tās Ērikiņam; tās – Mārcītim, tās – Sniedzītei. Tik aizkustinoši. Kad atbraucu no Magadanas, kādā tikšanās reizē, kad sanācām visi kopā, man uzdāvināja zeķes. Tas bija ļoti emocionāls brīdis. Runājam par kariem, krīzēm, globāliem notikumiem, bet – ir māmiņa, kas uzada zeķes un nosūta savējiem. Mani tas emocionāli ļoti uzrunā un veido labāku. Tādā brīdī ir, kā mēs teātrī sakām, “katarse”.
Atceros, brālis bērnībā ļoti gribēja ragutiņas. Viņš mammai vairākas reizes stāstīja – kāds Mārcītis būs, kad viņam būs jaunas ragutiņas. Tās dabūjis, Mārtiņš bija ļoti laimīgs. Ar laiku jau labie nodomi aizmirstas… Bet man vienmēr, kad saņemu dāvanā ko tik mīļu sirdi dāvinātu kā tās zeķītes, gribas būt labākam cilvēkam.
