Mammas paspārnē vai tomēr uz kakla? Kāpēc dzīvot ar vecākiem nav veselīgi 0
“Viņi dzīvoja ilgi un laimīgi” – kāpēc vecāku un pieaugušo bērnu attiecībās tas iespējams tikai tad, ja viņi savlaicīgi sāk dzīvot atsevišķi? Ko mēs zaudējam, turpinot dzīvot zem vecāku jumta, un kāpēc abām pusēm ir tik grūti dot vienai otrai brīvību?
Attālums – stipru un siltu attiecību ar vecākiem garantija?
Vai arī tikai turpinot dzīvot zem viena jumta, mēs paliekam ģimene? Vai varbūt viss atkarīgs no tā, kādas attiecības mums ir no paša sākuma? Ir daudz gadījumu, kad pieaugušie bērni turpina dzīvot kopā ar vecākiem un jūtas ļoti komfortabli.
“Mums ar mammu ir ļoti labi kopā,” stāsta 29 gadus vecā Natālija. “Viņa ir mana labākā draudzene, es vienmēr varu aprunāties ar viņu, saņemt padomu un mierinājumu. Man bieži jautā, kāpēc es nedzīvoju atsevišķi, bet es nesaprotu, kāpēc tas būtu vajadzīgs. Es neiebilstu kādu dienu izveidot savu ģimeni, bet vispirms es vēlos satikt mīļoto.”
“Meitene savu nevēlēšanos pamest vecāku ligzdu attaisno ar to, ka nav atradusi otro pusīti,” saka psiholoģe Marina Mjausa.
”Šis ir visizplatītākais skaidrojums, ko izmanto pieaugušie bērni, kuri dzīvo kopā ar vecākiem. Daudzi vārdos sapņo iepazīties ar mīļoto, kurš bieži tiek attēlots kā ideāls princis/princese, kāds, pilnīgi saprotams, nemaz nav sastopams. Bērni nesaprot, ka dzīvojot vecāku paspārnē, viņiem ir grūtāk izveidot savu ģimeni.”
Kādus labumus bauda jau sen pieaugušie bērni? Ne par ko nav jāmaksā, nav jāgatavo ēdiens, un, pats galvenais, var dzīvot ar ilūzijām, ka viņiem jau ir ģimene. “Šī infantilā pozīcija rada neapzinātu sajūtu, ka cilvēks nepieaug, kas nozīmē, ka viņš nenovecos un nekad nemirs,” skaidro psiholoģe. “Dzīvojot kopā ar vecākiem, mēs it kā paliekam mūžīgi jauni.”
Tāda situācija saglabājas tikai tad, ja abas puses nav gatavas pārgriezt nabassaiti. Arī vecāks jūtas vajadzīgs, mīlēts. Dēla personā vientuļā māte iegūst ilūziju par sakārtotu personīgo dzīvi. Meitā māte redz tuvu draudzeni un psihologu, ar kuru var runāt atklāti.
Bieži vien mātes mēģina ietekmēt bērnu lēmumus svarīgos jautājumos, tādējādi iegūstot ne tikai iedomātu kontroles sajūtu pār strauji mainīgo dzīvi, bet arī sajūtu, ka bērns joprojām ir mazs un nepieredzējis, kas nozīmē, ka paši vecāki arī ir vēl jauni.
Ja ģimenē ir abi vecāki, bērni var izrādīties vienīgā saikne. Bērna aiziešana no mājām laulātajiem liek saprast, ka viņi jau sen ir kļuvuši viens otram sveši. “Cits scenārijs iespējams, ja pieaugušo bērnu pie sevis tur tieši māte,” dalās Marina Mjausa.
”Dēls vai meita ģimenē vienmēr bijusi simboliska garantija, ka vīrs nepametīs, ievērojot uzvedības modeli, kas izveidojās pēc bērna piedzimšanas: sievieti ar bērnu nevar pamest. Paturot mājās sen pieaugušo bērnu, viņa neapzināti cenšas noturēt sev blakus vīrieti.”
Kā tas apdraud bērnus un vecākus
Dēlam vai meitai, kas “iestrēguši” mātes aizbildnībā, bieži vien veidojas bezpalīdzīga, infantila uzvedība. Tāds cilvēks sāk baidīties no dzīves un, vecāku figūru aizēnots, “apaug” ar dažādām fobijām. Ir bail atrast jaunu darbu, nopelnīt naudu, veidot attiecības ar partneri…
“Var veidoties atkarības: cilvēks jūtas kā pusaudzis un attaisnojas, ka narkotikas vai azartspēles ir vienkārši nevainīgas izklaides,” skaidro Marina Mjausa.
“Jo ilgāk viņš dzīvo kopā ar vecākiem, jo grūtāk ir dzīvē kaut ko mainīt.”
Meitai mamma var aizstāt visu pasauli. Rezultāts – jaunajā sievietē neattīstās prasme veidot sociālos sakarus: nav tuvu draugu un noderīgu paziņu loka. Pasaule aprobežojas tikai ar māti, un garām paiet pilnvērtīga, notikumiem bagāta dzīve. Tomēr tāda situācija nenāk par labu arī kādam no vecākiem, parasti – mātei. Arī viņa pārstāj dzīvot pati savu dzīvi: veidot karjeru, iegūt jaunus draugus, ceļot. Ja viņa ir vientuļa, viņai kļūst grūti atrast jaunu partneri.
Kā to mainīt?
“Man bija ērti dzīvot kopā ar māti,” atzīst 26 gadus vecais Artis. ”Nevajadzēja domāt par gludinātiem krekliem, mājās vienmēr gaidīja vakariņas. Tomēr es jau biju izaudzis no studentu vecuma, un nepārtraukta kontrole, ieskaitot personīgo dzīvi, sāka apgrūtināt.
Mamma bija kategoriski pret, ka īrēju dzīvokli. Kad es mēģināju pārliecināt, ka mūsu attiecībām būtu labāk, ja es sāktu dzīvot atsevišķi, sākās asaras. Es ilgi nevarēju izlemt, un, kad es beidzot nostādīju fakta priekšā, viņai bija sirdslēkme. Tagad es jūtos vainīgs.”
“Dēls ir pieaudzis, viņam vajadzīga sava dzīve. Nepieciešams laiks, lai mamma to pieņemtu,” uzskata psiholoģe.
”Psihosomatiskās slimības bieži sākas, lai atgrieztu ģimenē “noklīdušo” bērnu. Tikai bērni var mainīt šo situāciju. Visticamāk, ka vecāks izdarīs spiedienu, mēģinās pārliecināt, ka dzīvot kopā ir ērtāk un ekonomiskāk. Ja ir grūti uzreiz izlemt pārcelties, vari īrēt dzīvokli un dzīvot atsevišķi no mātes pāris dienas nedēļā, tā pamazām pierodot pie patstāvības.
Galvenais – sākt veidot savu dzīvi ārpus tēva mājām, pat ja sākumā jutīsies vientuļš un piedzīvosi grūtības savas ikdienas dzīves organizēšanā. Taču pamazām tu jutīsies arvien pārliecinātāks. Tas palīdzēs vecākiem saprast un pieņemt tavu lēmumu, sākt pierast pie jaunām attiecību formām.”
