“Mammas ir supervarones, viņas izdara visu – esmu apbrīnas pilns!” Saruna ar aktieri Florencu-Vīksni 6
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Vasaras ieskaņā “LMT Viedtelevīzijā” tapis jauns interaktīvs, izglītojošs un izklaidējošs raidījums bērniem “Ucipuci” – katra sērija ir atklājumiem bagāts piedzīvojums Latvijas bērna acīm, pētot un apceļojot plašo pasauli.
Uzmanības centrā šoreiz ir saspēle starp animētu rotaļu pūci Ucipuci un zēnu Krišu, kura lomā iejuties atraktīvais aktieris Oskars Florencs-Vīksne.
Oskars pasmaida – arī 28 gadu vecumā jauneklīgā izskata dēļ viņam arvien uzticot puiku un jauniešu lomas, un, lai arī dzīvē viņš pats jau kopš februāra ir tētis viņa un aktrises Ievas Florences-Vīksnes dēliņam, aktieris priecājas, ka arvien nav zaudējis bērna skatījumu uz dzīvi.
Oskaru līdz šim esam iepazinuši gan izrādēs Valmieras Drāmas teātrī, Dailes teātrī un Ģertrūdes ielas teātrī, arī galerijas “Istaba” izrādēs, kā arī seriālos “Viss pa jaunam” un “Sarkanais mežs”, tāpat arī filmā “Es esmu šeit”.
Par Pāvela lomu īsfilmā “Pa-Pa” Oskars saņēmis nomināciju “Lielā Kristapa” balvai kā labākais aktieris otrajā plānā. Tomēr šobrīd, kad lielākā daļa teātru vēl slēgti, viņš atzīst – dzīves priekšplānā ir ģimene un mazais dēliņš Leonards, kurš nāca pasaulē šoziem, tieši Valentīna dienā.
“Liekas, ka dzīve tagad ir ielikusi mani un Ievu daudz lielākā ātrumā – gan fiziski, gan morāli un garīgi, turklāt tas notiek daudz apzinātāk nekā iepriekš. Un izrādās, šādi arī var paspēt izdarīt daudz vairāk. Es visu mēģinu pielāgot tā, lai pēc iespējas vairāk būtu mājās, kopā ar mazo dēlu.
Šis ir skaists laiks, ko cenšos izbaudīt no visas sirds. Svarīgi ir neieskrieties par daudz, bet būt šeit un tagad, jo laiks skrien mežonīgi. Mazais cilvēks aug un attīstās kā garā pupa, tāpēc svarīgi nepalaist garām ne mirkli. Tas notiek tik ātri, ka dažbrīd vajag ieelpu, lai atgādinātu sev – es esmu šeit…,” atklāj Oskars.
Jāņa Znotiņa iestudētajā izrādē “Tētis” galerijā “Istaba”, veidotā pēc Kārļa Vērdiņa dzejas grāmatas motīviem, tu spēlē dažādus tētus – aizņemtos, nogurušos, priecīgos, aizrautīgos. Nu tētis esi tu pats – kurš no tevis spēlētajiem?
Dzīve met neiedomājamus līkločus, un kā aktieris tu pieredzi kaut ko, pirms tas vispār ir bijis tavā dzīvē, un esmu pateicīgs, ka man ir tāda iespēja. Izrādē “Tētis” vēl pirms visa, kas notiek tagad, izspēlēju visādas tēva lomas.
Šobrīd man vēl ir supermaziņš bērniņš, un īsti nevaru pateikt, kāds tētis es būšu. Varbūt es būšu tas, kurš sastrēgumā kliedz, lai visi pabrauc malā, lai gan man šķiet, ka drīzāk būšu tas mīļais un mierīgais. Tagad vēl tikai dibinu kontaktu ar bērnu, jo šajā vecumā svarīgākā ir mamma – viņa ir mājas, siltums, ēdiens.
Mammas ir supervarones, viņas izdara visu – esmu apbrīnas pilns. Es pagaidām vairāk esmu blakus, mēģinu sajust mazo un ceru, viņš, esot kopā ar mani, jūt drošību un mīlestību. Ir svarīgi, lai bērns saprot, ka ir divi vecāki. Tomēr skaidrs, ka turpmāk spēlēt tēti izrādē noteikti būs krietni citādi.
Bērna skatiens tev kā aktierim jāiedzīvina arī jaunajā raidījumā “Ucipuci”. Kaut kā sagadās, ka itin bieži gan dzīvē, gan uz skatuves tu esi gana daudz šajā bērnu pasaulē.
Man vienmēr ir patikuši bērni. Viņi ir mūsu nākotne. Šobrīd mācu bērniem teātra mākslu Sējas pamatskolas teātra pulciņā, un tas ir lieliski. Man patīk būt ar viņiem un viņiem – ar mani, tā ir tāda ievelkoša sinerģija. Es arī vienmēr esmu zinājis, ka gribu būt tēvs, bet, protams, to, ka spēlēšu tik daudz bērnu izrādēs un piedalīšos bērnu raidījumos, neparedzēju, bet esmu ar to ļoti apmierināts.
Iespējams, tā pat ir dāvana, jo ne visiem tas izdodas, bet man tas bērna skats uz dzīvi pašam nav izzudis. Kaut arī izskatos pēc septiņpadsmitgadnieka, man ir jau 28 gadi (smejas), bet mājās, esot kopā ar Leonardu, ņemu rokā mantiņas un ar tām izspēlēju visādus dialogus. Ir svarīgi sajust, saprast bērnus – runāt ar bērniem viņu valodā.
Bieži uzskatām, ka bērni ir mazi – tādi bēbji vai mazuļi, bet viņi ir tādi paši cilvēkbērni kā mēs, viņiem arī vajag paēst, papriecāties, pagulēt un ļoti vajag uzmanību. Bērns ir līdzvērtīgs. Tāpēc raidījums “Ucipuci” ir ļoti vērtīgs šajā ziņā, jo tur ir šī attieksme pret bērniem.
Raidījums tapis pēc grāmatas parauga…
Pateicoties grāmatas “Ucipuci meklē mājas” autorei Zanei Zustei un visai raidījuma komandai, raidījums ir gan izklaidējošs, gan izzinošs. Veidot grāmatas notikumus raidījumā bija Zanes sapnis, un man ir liels prieks, ka viņa man uzticējusi būt puikam Krišam, pūces draugam. Kopā ar pūci mēs braukājam pa pasauli, uzzinām, kā veidojas zemestrīces, kā lido lidmašīnas vai kā aug cilvēki – izrādās, šo to no tā visa pirms tam nezināju arī es pats.
Varu tikai atgādināt vēl un vēl – nevajag pazaudēt to iekšējo bērnu sevī, izzināt, mācīties visu laiku. Man patīk, ka mēs raidījumā runājam jauniešu valodā, nevis “zaķīši, kaķīši” manierē. Ar mūsdienu bērniem, jauniešiem ir jārunā viņu valodā. Mūsdienu bērni ir daudz gudrāki par mums, viņus ir grūti piemānīt.
Bērni daudz patērē internetu, “jūtūbu”, kur ir visu veidu animācija, blogi, vlogi, datora triki, un viņu realitātes apziņa par to, kas ir īsts, ir augstā līmenī. Tu vairs nevari uzvilkt pūces tērpu un pateikt – esmu pūce. Viņi teiks – neesi vis! Viņu informācijas lauks un pieredze ir tik plaša, ka ir grūtāk apmānīt ar to, ar ko varēja apmānīt mūs.
Tev kā aktierim sadarboties ar animētu partneri, šajā gadījumā – virtuālu pūci, ir izaicinājums?
Noteikti. Mūsu sadarbība daļēji notiek manā iztēlē improvizētā studijā ar zaļā ekrāna palīdzību. Saspēlēju ar iedomu pūci, kuras balsi aizkadrā runā Līga Kausa.
Iztēloties pūci sev blakus nav tik grūti – bērnībā taču daudz spēlējamies ar saviem iedomu tēliem – mums uzbrūk ļaunie bruņinieki vai Spaidermens lec virsū un turpat istabā, piemēram, peld kuģis… Tāpat arī šajā gadījumā iztēle tiek darbināta, ja iedomājos, ka mēs abi ar pūci kādā brīdī varētu, piemēram, pēkšņi palēkties un lidot. Mans aktieriskais uzdevums ir pārvērst to visu saprotamu kamerai un skatītājiem.
Jauneklīgs izskats tev noteikti nāk par labu, spēlējot bērnu izrādēs, bet vai netraucē saņemt “pieaugušo” lomu piedāvājumus?
Ticu, ka tas nebūs mūžīgi, lai gan jauneklīgs izskats ir manas ģimenes gēnos. Visi izskatās jaunāki par saviem gadiem. Protams, savos 16 arī es tāpat kā daudzi jaunieši gribēju ātrāk pieaugt, bet tagad ir pretēji – negribu. Ticu, ka tas tāpat pienāks un man būs arī tādas lomas – liktenīgie mīlētāji un ļaundari. Bet pagaidām es neskrienu uz priekšu un izbaudu šo mirkli.
Par kino runājot, daudziem prātā palikusi spilgtā Puikas loma seriālā “Sarkanais mežs”. Arī tāpēc, ka viena no brutālākajām ainām Latvijas kino vēsturē.
Man liekas, tā bija ļoti skaista loma un arī tā miršanas aina man kā aktierim bija ļoti interesanta. Bērnībā taču spēlējam kariņu, un šajā rotaļā pareizi nomirt ir ļoti svarīgi. Filmā, protams, tu netēlo tā kā bērnībā, bet tā spēles garša ir palikusi.
Ir azarts un aizrautība. Vispār esmu aizrautīgs, un tieši tas mani dzen uz priekšu izmēģināt dažādus projektus – arī to pašu “Ucipuci”. Tas savienoja gan manu interesi par ceļošanu, gan zinātkāri. Bērnībā daudz skatījos ceļojumu kanālu “Travel Channel”, tāpat arī “Discovery Channel” pārraidi “How It’s Made” jeb – kā lietas tiek veidotas.
Tad jau pandēmijas ceļošanas ierobežojumus izjūti sāpīgāk?
Jā, kopā ar sievu katru gadu bijām iesākuši kaut kur doties, bet tagad ir mazais un ceļošana jāatliek. Mūsu ceļojums tagad ir nevis uz kartes redzams, bet dvēseliskā lidojumā. Bet noteikti kaut kad būs ceļojums arī visiem trim kopā.
Kāds tev ir šis ierobežojumu, slēgto skatuvju laiks kā aktierim brīvmāksliniekiem, kurš atšķirībā no štata aktieriem nav kaut minimāli nodrošināts. Neesi pārdomājis aktiera profesijas izvēli?
Par profesiju pārdomas ir vienmēr (smejas). Tāpat kā jautājumi par dzīves ceļa izvēli vispār, jo nekad jau īsti nezini, vai šis ir īstais! Nevaru runāt par citiem aktieriem, bet zinu, ka gan štata, gan ārštata aktieriem pirms pandēmijas bija ļoti liela slodze – fiziska un mentāla, un viņi novērtē šo laiku, kad var nedaudz ieelpot gaisu.
Man šis ir bijis laiks sev, ģimenei, dabai, atelpai. Es un mana ģimene – mēs esam pateicīgi šim laikam. Tas man deva iespēju būt kopā ar sievu gaidību laikā. Arī tagad, kad bērniņš ir piedzimis, es varu būt klāt – man nav jāskrien pa darbiem, filmēšanām, izrādēm.
Mēs tiešām varējām šo laiku izbaudīt kopā, un es varēju piedzīvot šo skaisto radīšanas mirkli – kā tēvs un vīrs būt klāt savai sievai. Man tas ir ļoti svarīgi, jo šī man ir unikāla dzīves pieredze. Jā, ir daudz bezdarba un nesatikšanās ar skatītājiem, arī finansiālas lietas. Tomēr mēs to skatām vairāk no cilvēciskā aspekta un esam pateicīgi, ka varam būt kopā. Pārējais sakārtojas.
Kāds ir tavs skatījums uz gaidāmo vasaru kā aktierim?
Skats uz priekšu ir divnozīmīgs. Prieks, ka daļa aktieru, mākslinieku varēs atsākt darbu, lai gan diemžēl ne visi varēs apmeklēt teātrus. Man gribas teikt – ļaujiet mums strādāt un mēs to darīsim. Kopā ar Jāni Znotiņu veidojam jaunu, interaktīvu izrādi bērniem un jauniešiem “Lāčplēsis”.
Tā taps interneta vidē, un skatītāji paši varēs noteikt izrādes gaitu, izvēlēties varoņa likteni, piemēram, to, vai Lāčplēsis bēgs no lāča vai cīnīsies. Veidojam arī izrādi jauniešiem “Vēja ziedi” pēc Jāņa Jaunsudrabiņa darba, to mēģinot pasniegt jauniešiem interesantā veidā.
Tas taču ir stāsts par to, kā gandrīz brālis ar māsu iemīlas un veido attiecības, jo vecāki viņiem šo faktu nav atklājuši. Pasniedzot to šādi, stāsts var būt patiešām interesants arī mūsdienu jauniešiem. Bet vasaras pirmos mēnešus gribu veltīt kārtīgai atpūtai prom no pilsētas – pēdējais laiks man ir bijis ļoti darbīgs.
–––
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Sirsnīgums. Rotaļīgums. Drosme.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez savas ģimenes.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Darbā vēl būs. Dzīvē – mums ir dēls.
Labākā izklaide?
Daba. Esmu tas, kurš saulrietu jūrā ne tikai vēros, bet arī gribēs tajā nopeldēties.
