Mammas atzīšanās: ir bailīgi redzēt meitā savas bailes, šaubas un nespēju noticēt sev 0
Visvairāk mēs, vecāki, baidāmies no tā, ka bērni iemantos mūsu sliktās īpašības – bailes, pašapziņas trūkumu un citas lietas. “Tas ir baigi satraucoši un ļoti bailīgi, redzēt savā bērnā sevi daudzus gadus atpakaļ – savas bailes, savas šaubas un savu nespēju līdz galam noticēt sev, ka viss sanāks,” atzīst divu meiteņu mamma Inga. Šobrīd viņas vecākā meita Grēta ir pārejas posmā, kad mazajai meitenei kļūst svarīgi, ko par viņu domā citi. Kā palīdzēt meitai celt pašapziņu un noticēt saviem spēkiem?
“Viena ģimene, divas māsas, vieni vecāki, vienāda audzināšana abām un pilnīgi citāda situācijas uztvere. Kā tas nākas, ka viens bērns jau piedzimst ar pārliecību par sevi, savu varēšanu un spējām, bet otram šī pārliecība un pašapziņa ir krietni mazākās devās?” šos jautājumus savā bloga “Le Petit Pot” uzdod Grētas un Florences mamma. Šobrīd viņas vecākā meita Grēta ir pārejas posmā, kad mazajai meitenei kļūst svarīgi, ko par viņu domā citi.
Kā palīdzēt meitai celt pašapziņu un noticēt saviem spēkiem?
Inga dalās ar savām pārdomām par pašapziņu, kura, kā viņa pati raksta, pašai vienmēr ir trūkusi, kā arī skaidro tās nepieciešamību.
“Pavisam parasta ikdienas ainiņa no dzīves mājās. Meitenes no rīta ģērbjas un tā kā ir brīvlaiks, tad gan apģērba izvēle, gan tikšana galā ar visu, kas ar to saistīts, ir atstāta pilnīgi viņu pašu ziņā. Sākot no tik svarīgajām apakšbiksēm (kuru izvēles svarīguma pakāpe līdzinās pareizā vadiņa pārgriešanai, detonējot sprāgstvielu, jo rozā ar sirsniņām vai rozā ar pumpiņām, paši saprotat, tā ir svarīga izvēle dienas labvēlīgam iesākumam) un beidzot ar aksesuāriem.
Kad viss pabeigts, viena no meitenēm stāv pie spoguļa, skatās, pēta un tad jautā “Mamm, labi? Tev patīk? Citiem patiku? Var palikt šādi?” un tad otra zibens ātrumā aiztešas pie spoguļa, paskatās un vienā elpas vilcienā izbļauj: “O, vaaaau, man patīk! Smukaaa!”. Un vel sevi turpat spogulī sabučo.
Tā būtu absolūti nenozīmīga aina ikdienā, ar pilnīgi nevainīgām meiteņu izdarībām, ja es nebūtu vienkārši visu to brīdi sēdējusi un no malas visu šo skatījusies, nekur neiejaucoties, un domājusi. Es pamanīju vecākās meitas reakciju un jaunākās. Vecākā (Grēta) pie spoguļa piegāja pirmā.
Viena ģimene, divas māsas, vieni vecāki, vienāda audzināšana abām un pilnīgi citāda situācijas uztvere.
Protams, viss jau vēl var un, protams, arī mainīsies, un bērni aug, tomēr šī sīkumainā situācija parādīja diezgan krasu atšķirība divu bērnu domāšanā.
Es nemaz neizbrīnījos par to, ko kura pie spoguļa runāja. Jo Grētā es redzu sevi, brīžiem tik ļoti, ka traki bail paliek.
It īpaši pēdējos mēnešos, kad galvā domas un tūkstošiem jautājumu par to, kā to lielo mazo bērnu nosargāt, izaudzināt, iedrošināt un sagatavot lielajai dzīvei, nodarbina tevi vairāk nekā 24/7. Kad viņa bija mazāka, viss bija vieglāk (nekaunos atzīties), jo…nu viņa bija maziņa un visi maziņie ir perfekti. Arī lielāki bērni ir perfekti, vienkārši tas brīdis, kad viņš sāk augt, nobriest viņa personība, sāk pašam veidoties viņa īpašais domu lidojums, pats sāk savā galvā visu analizēt (un to Grētai ļoti patīk), kad bērns vairs negrib būt mazs, bet nesanāk vēl būt tik lielam, cik pašam gribas, kad tas viss mulsina, sadusmo un, jā, reizēm biedē pašu bērnu, bet ir ārkārtīgi satraucošs un mulsinošs arī vecākiem. Vismaz man. Mums.
Un tieši tas mulsums ir tas, kas reizēm liek zaudēt pacietību, reizēm liek žēlot vairāk nekā vajag, reizēm liek bērnam būt lielākam nekā vajag. Respektīvi, kļūdīties vecāka lomā brīdī, kad tev jābūt tam gudrajam un atbalstošajam plecam.
Zinu, ka citiem šis pārejas posms paiet mierīgi, laiski, no mazā todlera ieslīdot mazā skolnieka un vēlāk mazā lielā tīņa gados. Citiem visi pārejas periodi mierīgi, bet citiem mazāk mierīgi. Manā gadījumā šis viennozīmīgi ir smagākais un grūtākais pārejas periods, ko esmu piedzīvojusi “bērnkopības” gados. Zinot, ka mājās ir arī viens aktuāls divgadnieks, saprotu un atceros, ka neviena zobu nākšana, neviena gadinieka vai divgadnieka krīze nav bijusi tik grūta visiem – gan bērnam, gan vecākiem.
Tas parastais brīvdienu rīts man todien atkal lika aizdomāties un līdz šai dienai vēl arvien arī nedod mieru. Kā tas nākas, ka viens bērns jau piedzimst ar pārliecību par sevi, savu varēšanu un spējām, un otram šī pārliecība un pašapziņa ir krietni mazākās devās. Man gribas ticēt, ka tas tomēr ir ļoti arī ģenētiski, jo nevar būt, ka es jau esmu paspējusi tik tālu “sačakarēt” savu meitu (šoreiz es te mēģinu sevi aizstāvēt).
Gribas ticēt, ka tieši otrādi. Zinot, ka brīžiem pat katastrofāls pašapziņas trūkums ir mans mūžsenais komplekss, ar ko cīnos un strādāju vēl arvien, es abām meitenēm cenšos potēt iekšā to, cik labas, ļoti labas viņas ir. Un īstenībā man likās, ka man tīri labi sanāca. Līdz šim.
Aha, tieši pašapziņa un spēja sev noticēt ir tas, kas manu galvu šobrīd nodarbina ļoti. Traka tā dullā pašapziņa! Viņa tik šausmīgi spēj sabojāt dzīvi. Gan tās trūkums, gan citos gadījumos (kā saprotat, ne manā) – pārmērīgi lielas devas ar to. Bet to zelta vidusceļu atrast un noturēt ir bijis mans, šķiet, grūtākais mūža darbs. Nepabeigts darbs jeb mūžīgā procesā. Un nepadarīti darbi ir kaitinoši.
Ir grūti šīm domām pretoties. Pēdējos mēnešos es vispār dzīvoju tādā apziņā, ka nu “c’mon”, ja man bija vēl kaut mazākā apjausmā, ko un kā darīt ar maziem bēbīšiem, tad nu dzīve ar piecgadnieku (& co) vispār brīžiem liekas kā dzīve nepārtrauktā miglainā un biezā mežā, kur zini, ka, lai kur spersi kāju, visdrīzāk attapsies ar pieri kokā vai aplauzīsies pret zariem.
Apzinoties, ka, visdrīzāk katrā brīdī es kā mamma daru labāko, ko tajā brīdī un situācijā spēju (izcila frāze, ko iemācījos skolā, kas palīdz savākt domas. Bez jokiem.), saprotu un zinu, ka noteikti esmu arī kļūdījusies un manas spējas nav bijušas pietiekami labas. Un reizēm pārāk laba teorijas “kā būtu jābūt, kā būtu jādara pareizi” arī nepalīdz. Tu vairāk redzi, kur kļūdies, bet ne vienmēr tas palīdz to kļūdu, to neīsto reakciju uz kaut ko nepieļaut.
Un tas ir baigi satraucoši un ļoti bailīgi, redzēt savā bērnā sevi daudzus gadus atpakaļ – savas bailes, savas šaubas un savu nespēju līdz galam sev noticēt, ka viss sanāks.
Es zinu, pie kā var novest pašapziņas, savu spēju apzināšanās trūkums. Pārāk labi zinu. Zinu arī to, ka to nekad mūžā nenovēlētu savai meitai, īstenībā nevienam. Jo, piemēram, anoreksija jau nu galīgi nebūtu pieskaitāma pie “šī bija laba dzīves mācība”. Nop, tā tikai sačakarē visu vēl vairāk un atstāja mūžīgas sekas.
Tāpat es ārkārtīgi skaidri un skaudri apzinos, ka savas pašapziņas un citu stulbu kompleksu dēļ neesmu izbaudījusi tik daudz, ko man kādreiz bija iespēja. Kaut vai ļoti triviālas lietas skolas dzīvē. Cik izlaisti klases vakari, cik neizbaudīti pasākumi un “tusiņi”, jo “ko nu es, bez manis jau iztiks”. Iztika jau ar un ļoti labi, bet tikai tāpēc, ka es pati tādu situāciju radīju. Bet visas šīs it kā mazsvarīgās lietas veido atmiņas un pieredzi. Un es gribu, lai manām meitām nākotnē ir ļoti daudz labu, skaļu, priekā spiedzošu atmiņu.
Es arī saprotu, ka skrienu pa priekšu laikam, domājot jau tik tālu, bet es domāju. Un, kā jau minēju, grūti pretoties tām domām, jo viņas vienkārši galvā lido. Tieši savu kompleksu dēļ es ļoti gribu, lai manām meitām to nebūtu.
Kaut kā parasti par šo pārejas vecumu maz runā. Tik vien kā pajautā, no cik gadiem sūtīs skolā. Bet, patiesībā, ir tik daudz ko runāt, jo jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Ļoti sarežģīti šobrīd šķiet viss. Un tādos trakākos brīžos īstenībā nav īsti ar ko izrunāties, jo, nu “nekas tāaaaaads” jau nenotiek. Bērns tik lielu dienas daļu ir priecīgs, smaidīgs, un gribas ticēt, laimīgs. Bet tu redzi, ar muguras smadzenēm jūti, ka viņam galvā notiek milzīgas lietas, milzīgas domas tur un tu gribi palīdzēt, bet nevari tik ātri kā gribi. Vari būt tikai blakus, atbalstīt un mēģināt saprast, ļaut būt.
Mums ir tik ļoti paveicies ar apkārtējiem cilvēkiem, arī ar bērnudārzu, kur, es zinu, meitas skolotāja ir mans atbalsts, viņa saprot un ir blakus tiem visiem šobrīd piecgadniekiem/sešgadniekiem grupiņā. Jo viņu ir vairāki un viņi visi ir ar savām lielajām domām galvā, viņi visi ir tik maziņi, bet grib būtu tik ļoti lieli.
Es vēl te ik pa laikam iedomājos, ka, ja man valsts apšaubāmo reformu (ne visu) dēļ liktu bērnu sūtīt skolā no sešu gadu vecuma (pēc pusgada!!! ok, mazliet vairāk), tad būtu totāls vāks! Mani nepiespiestu to darīt. Nē, lūdzu, nemokām bērnus.
Nedrīkst pārprast. Grēta bija, ir un paliek absolūti brīnišķīgs bērns. Tikai šis ir tas brīdis, kad nav viegli, kad vienradžu putekļi nekrīt tik daudz kā gribētos. Bet viss plūst un mainās. No šī pāriesim uz ko citu, un tad jau mazākā būs sasniegusi piecus gadus.”
