“Mammas ar vēsu prātu!” Karlīne Pilābere ar komandas biedreni Ievu Pulveri priecājas par Latvijas čempionu titula izcīnīšanu 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Profesionālo komandu saimē itin unikāla ir Latvijas labākā sieviešu basketbola vienība “TTT Rīga” – to aizvadītajā sezonā pārstāvēja piecas spēlētājas, kuras ir arī mammas. Sagaidot Mātes dienu (9. maijā), “Latvijas Avīze” aicināja viņas uz sarunu.
Sporta spēlēs savienot profesionāļa gaitas ar ģimeni un bērniem nav viegli arī vīriešiem, jo, izvēloties darbavietu, vienmēr jādomā ne tikai par sevi, bet arī tuvajiem – pārsvarā tas attiecas uz situācijām, kad jādodas leģionāra gaitās.
Sievietēm ir vēl daudzkārt sarežģītāk, jo jau pats lēmums laist pasaulē mazuli nozīmē vismaz uz gadu izkrist no aprites, turklāt vēl ir neziņa, vai būs iespēja atgriezties iepriekšējā līmenī.
To spējušas piecas TTT basketbolistes – Karlīne Pilābere, Aija Klakocka, Ieva Pulvere, Gunta Baško un arī ukrainiete Taisija Udodenko.
Nekad nesaki nekad
Mamma ar lielāko stāžu ir Karlīne Pilābere – viņas ģimenē aug puikas Hugo (6 gadi) un Otto (4).
“Man nešķiet grūti savienot bērnu audzināšanu ar sportu, dēli iet bērnudārzā, paveicies, ka neslimo. Šosezon bija ļoti parocīgs treniņu grafiks, jo bija viens treniņš dienas vidū – varēju no rīta aizvest uz dārziņu, vakarā aiziet pakaļ,” teic Karlīne.
“Puikas ir ļoti aktīvi, jāizved ārā, lai izskrienas, un tad mājās vakarā būs plus mīnus miers. Jo vairāk vecāki pievērš nedalītu uzmanību, jo bērns ir mierīgāks un harmoniskāks.”
Trīsdesmit gadus vecā Pilābere 2012. gadā pārtrauca spēlēt basketbolu muguras traumas dēļ, tad pieteicās bērni. 2017. gadā viņa nolēma pamēģināt atgriezties sportā. Sākumā morāli esot bijis grūti apjaust, ka fiziski nevar izdarīt to, ko kādreiz varēja, ķermenim bija nepieciešams laiks.
“Milzīgs paldies vīram, jo, man atsākot spēlēt, jaunākajam dēlam bija gads, nāca auklīte. Tad bija grūti visu sakārtot, taču vienlaikus arī prieks spēlēt,” atminas basketboliste.
Viņa atkal ņēmusi bumbu rokās, jo esot palikusi nepadarīta darba sajūta. Pēc otrās operācijas muguras diska trūcei ārsts gan teicis, ka labāk nevajadzētu profesionāli sportot, līdz ar to atgriešanās Eirolīgas līmenī, kā arī Latvijas izlasē sapņos neesot rādījusies.
“Tomēr piepildījās teiciens – nekad nesaki nekad. Šobrīd vispār nevaru sūdzēties par muguru, laikam otrajā operācijā ķirurgs visu lieliski izdarījis,” viņa nosaka.
Karlīne Pilābere atzīst, ka mammu pienākumi komandas ikdienas darbu neietekmē – viss tiekot organizēts, lai treniņā varētu darboties ar pilnu atdevi. Mikroklimata ziņā gan tas neesot pats labākais – vienotību vairo kopīga laika pavadīšana, bet lielai daļai TTT spēlētāju pēc treniņa jāsteidz pie atvasēm.
Ukraiņu leģionāre Udodenko šosezon Rīgā bija bez ģimenes, mājās vīrs palicis ar četrus gadus veco meitiņu.
“Viņa nedomāja, ka nevarēs braukt ciemos un pusgadu neredzēs bērnu. Protams, bija bēdīga – Ziemassvētki, dzimšanas diena vienai, bija ļoti grūti. Kad februārī beidzot satikās, bija laimīgs cilvēks un teica, ka šādu variantu vairs nemēģinās,” pastāsta Pīlābere.
Kopš bērnu piedzimšanas Karlīne lielāku uzmanību pievērš Mātes dienai, arī attiecībā uz savu mammu – novērtē, cik svarīgi, ka viņa ir blakus: “Man tie ir ļoti silti un tuvi svētki.”
Bērns ir svētība
Aija Klakocka ir mamma sešus gadus vecajam Kārlim: “Man bērna audzināšana un basketbola apvienošana sākās ļoti ātri – kad Kārlim bija pusotrs mēnesis, jau trenējos. Kolosāli vīrs un vecāki atbalstīja ar pieskatīšanu. Esmu spēlējusi ar viņu arī ārzemēs – vienu gadu Polijā, divus – Francijā, kur gāja dārziņā. Bērnam tā bija laba pieredze, iepazina dažādas kultūras.”
Aizvadītā sezona esot bijusi grūtākā, jo Aija paralēli sāka strādāt pērn Latvijā atklātajā sporta preču veikalā “Decathlon”: “Esmu atbildīga par basketbola nodaļu un komandas sporta veidu departamentu – darbs veikalā ar pircējiem, plānošana. Kovida laikā gan ir sarežģīti. Man tas viss ir jauns, un ar lielu entuziasmu eju iekšā, patīk, daudz jāmācās, darbs ar cipariem, grafikiem, jāpēta un jāizprot.”
Klakocka uzskata, ka labākos rezultātus basketbolā sasniegusi pēc bērna piedzimšanas: “Ir nost liekais stress, mājās nav laika pārāk iegrimt, pārdomāt, tāpēc daudz vieglāk spēlēt. No sportiskā viedokļa – noteikti pēc bērniņa jūtos labāk un pārliecinātāk nekā pirms tam.”
Viņas skatījumā arī komandas biedrenēm mammām ir līdzīgi, tāpēc iedrošina citas sievietes, kurām vēl nav bērnu, – nebaidīties, ka tas ietekmēs karjeru: “Daudzas jaunās sportistes baidās, kā pēc tam tiks galā, vai varēs atgriezties, tas attiecas arī uz parastu darbu. Bet viss sakārtojas un notiek tā, kā tam jānotiek. Es pat nožēloju – varbūt agrāk varēja būt bērniņš, jo tā ir svētība un tas ir jāizbauda.”
Trīsdesmit četru gadu vecumā basketboliste lēmusi likt punktu profesionāles karjerai.
“Pagājušajā gadā TTT bija finansiālas problēmas un nebija zināms, kādā līmenī klubs spēlēs. Sāku meklēt darbu un veiksmīgi atradu to, kas mani interesē. Nolēmu, ka tas ir labs veids – viena pārmaiņu sezona un tagad vairāk varēšu nodoties darbam.
Kas zina, vai pēc gada diviem izdotos atrast ko sev interesantu. Tā ir liela problēma – pirmkārt, beigt karjeru, otrkārt, atrast darbu un vēl vairāk – tādu, kas uzrunā,” tā olimpisko spēļu, Pasaules kausa un sešu Eiropas čempionātu dalībniece.
Kopā izbraukumos
Ieva Pulvere par mammu dēlam Vilim kļuva pagājušā gada martā – tieši sākoties Covid-19 pandēmijai.
“Skaidri nezināju, ka atgriezīšos basketbolā. Pamēģināju vasarā ar izlasi divas reizes nedēļā patrenēties un sapratu, ka gribu spēlēt. Tas bija labs variants, nevis uzreiz ar pilnu jaudu. Sākumā bija grūti, jo atmiņā palicis, ka esmu ātra un neviens nevarēs apspēlēt, bet tagad visi to var,” smejas 30 gadus vecā spēlētāja.
“Bet tas bija neilgu laiku, divu mēnešu laikā atguvu formu. Domāju, ka pēc Jaunā gada fiziski biju labākā formā nekā pirms bērna. Tas man bija pārsteigums, pat nezinu, kā tas sanāca. It kā enerģijai nevajadzētu būt vairāk, jo ir negulētās naktis, pa divām trim reizēm joprojām mazais mostas. Varbūt ķermenis citādi reaģē uz slodzi, varbūt tas ir jauno emociju dēļ. Mēģinu miega stundas sakasīt, cik nu sanāk, pa dienu kopā paguļam. Viss varēja notikt, pateicoties vīram, – kad trenējos, viņš palika ar mazo.”
Ieva baro mazo ar krūti, tāpēc abi kopā devās arī uz izbraukuma spēlēm – divas reizes pabija Baltkrievijā, tāpat Latvijas čempionāta “Final Four” turnīrā Liepājā: “Paldies komandai, ka nodrošināja apstākļus, varēja braukt līdzi kāds pieskatītājs, kamēr esmu spēlē vai treniņā. Arī menedžere Vivita palīdzēja, komandas biedrenes labprāt spēlējās. Vilim un man bija piedzīvojumu pilns gads.”
Galvenais treneris Mārtiņš Gulbis esot ģimenes cilvēks, pašam ir divus gadus vecs puika, tāpēc uz to skatījās saprotoši.
“Viņš pirms sezonas zināja, uz ko parakstās, kādas situācijas var būt. Taču domāju, ka bērna dēļ neko nekavēju un nekas netraucēja, biju uz visiem treniņiem,” norāda spēlētāja.
Bērna nākšana pasaulē mainījusi viņas skatu uz basketbolu: “Man ir liela tieksme visu ļoti analizēt – pēc spēles mājās trīs reizes skatos maču, kļūdas, liela paškritika. Gribējās saprast, vai pēc bērna ar vēsāku prātu varēšu tam visam pieiet, jo tagad fiziski vienkārši nav laika skatīties spēles. Tiešām esmu mainījusies, varu mierīgāk pieiet, savas kļūdas vieglāk piedot, ja neskaties atkal un atkal. Ir brīvāka sajūta.”
Būtiski, ka jaunajām mammām ir vismaz pāris stundas dienā, ko veltīt sev, un nav jādomā par bērnu – basketbols ir veids, kā izrauties no mājas, īpaši šosezon, kad nevarēja iet ciemos, spriež Ieva Pulvere.
Izbaudīja mirkli
Tam piekrīt Gunta Baško: “Ļoti svarīgi, ka varēju atslēgties. Arī pirms tam bija svarīgi atrast kādu nodarbi, kas patīk, man tā bija skriešana, arī tad, ja tas bija ar meitu ratos. Tā ir uzlāde – patērē spēku, bet attīrās galva un vari koncentrēties savām sajūtām.”
Pieredzējusī spēlētāja pirms diviem gadiem atvadījās no izlases, laida pasaulē pirmdzimto – meitu Matildi, bija uzsākusi darbu Latvijas sieviešu basketbola izlasē un arī kļuvusi par “TTT Rīgas” valdes priekšsēdētāju.
Februārī, kad komandai traumu dēļ trūka spēlētāju, viņa atgriezās laukumā, sezonas izskaņā izcīnīja savu pirmo Latvijas čempionu titulu mammas lomā, turklāt spēlēja pārliecinoši.
“Grūtākais bija atkal saslēgt galvu kopā ar kājām, jo diezgan ilgi nekas saistībā ar basketbolu nebija darīts. Bet citādi jutos ļoti labi, atbrīvoti, izbaudīju mirkli, neko daudz nedomājot. Apkārt bija forši cilvēki, un tas visu padara vienkāršāku, vieglāku,” teic 41 gadu vecā Baško.
Mazo pieskatīt palīdzējis draugs Mareks, abu mammas, reizēm ar meitu gājusi uz treniņu, un tad iesaistījušās arī komandas biedrenes.
“Viss salikās bez liekiem stresiem. Visu var, tikai jāsaplāno,” viņa pārliecināta. Vai turpinās spēlēt nākamajā sezonā, šobrīd nevarot pateikt.
“Mācījos no pārējām meitenēm, kā viņas bez stresa tiek galā. Cepuri nost, prieks skatīties, ka, lai arī mājās vai blakus ir bērni, mēs atkal sportojam,” gandarīta ir Gunta Baško.
“Treneris ir ļoti atvērts, un mammas pienākumi nevienā brīdī neietekmēja darbu. Ja kādreiz sanāca kavēt, pieņēma, bet ar nosacījumu, ka atnākot darbosies ar pilnu enerģiju.” Bērns esot mainījis Guntu – vairāk pacietības, lielāka plānošana, pāri visam mīlestība.
