“Mammai piedzimu vilcienā, stacijas ēkā uzaugu un joprojām dzīvoju!” Kā latvieši cenšas glābt brūkošās stacijas, kur vilciens vairs nepiestāv 12
Vivanta Volkova, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kāds liktenis piemeklē Latvijas dzelzceļa staciju ēkas, kas daudzviet joprojām ir izteiksmīgs apbūves objekts plašākā apkārtnē? Ir būves, kas celtas jau cara laikā vai brīvvalsts gados, kad strauji attīstījās dzelzceļa satiksme.
Tad tika uzceltas ap 200 jaunu stacijas ēku. Tās ir mūsu valsts vēsturiskais industriālais mantojums un kalpojušas kā nozīmīgas sabiedriskas celtnes, kurp vietējie ļaudis nāca ne tikai uz vilcienu, bet arī uz pastu vai uzzināt jaunumus.
Pašlaik piedzīvojam, ka kārtējā dzelzceļa stacijas ēka, kas ar valstisku apzinīgumu celta tautai pirms teju simts gadiem, sabrūk. Bet ir arī tādas, kas tiek uzturētas godam un atdzimst.
Vēsturiskās būves nonāk izsolēs
Diemžēl pēdējos gadu desmitos lielākā daļa no stacijām “Latvijas dzelzceļam” (“LDz”) kļuvušas nevajadzīgas, tādējādi nonākušas izsolēs, pašvaldību pārziņā un tālāk privatizācijā, bet būves, kas netiek apsaimniekotas, apdzīvotas, pārvēršas drupās, kā tas noticis Padonē, Durbē u. c.
Ķieģeļos iztirgota unikālā Jostas stacijas ēka, kura varēja būt aizsargājama vēstures pieminekļa statusā, bet daudzu speciālistu iniciatīvas trūkuma dēļ lēmums netika pieņemts. Pagājušā gada vasarā par 7044 eiro izsolē “Latvijas Vēstnesī” nonāca Suntažu stacijas ēka (tika nopirkta). Blīdenes stacijas ēka kopā ar bagāžas noliktavu, kūti, šķūni, tualeti un grodu aku bija novērtēta par 18 526 eiro.
Šogad maijā bija atkārtota izsole par tieši tādu pašu summu, par ko vietējie izbrīnījušies, jo kūts ir sabrukusi un pamestā ēka iet bojā, īpaši pēc lietavām, jo caurā jumta dēļ pūst starpstāvu pārsegums. Līdz izsolei lielā Blīdenes stacija ar astoņiem dzīvokļiem otrajā stāvā bija vēl samērā labā stāvoklī, pateicoties dzelzceļnieku meitas Mārītes Kurpnieces rūpēm, kura nedēļas nogalēs un atvaļinājumu laikā no Liepājas brauc rosīties no vecākiem mantotajā dārzā un kopt bites.
Tagad durvis stacijas ēkai ir aizslēgtas un aizzīmogotas, viņa vairs nevar izliet sakrājušos lietus ūdeņus no bēniņos noliktajām bļodām un vanniņām – to Mārīte agrāk regulāri darīja. Agrāk par ēku rūpējies viņas tēvs, kuram jau pirms vairākiem gadiem “LDz” paziņojis, ka stacija neesot vajadzīga un to nojaukšot.
Mārīte sašutusi – kā gan šādu tautai celtu būvi drīkst nolemt iznīcībai! Pirms izsoles viņai nācās izvest savas mantas no vecāku dzīvokļa stacijas ēkā, lai gan līdz tam bija saņēmusi īres rēķinus un tos maksājusi. Aktu par dzīvokļa atbrīvošanu viņa joprojām nav saņēmusi un parakstījusi (par Mārītes un “LDz” ierēdņu konfliktu “Latvijas Avīze” rakstīja 2020. gada 10. septembrī).
“LDz” industriālā mantojuma eksperts Toms Altbergs skaidro, ka “Latvijas dzelzceļš” šobrīd izmanto 138 stacijas, kas, pēc viņu terminoloģijas, tiek uzskatītas kā tehniski objekti. Dzelzceļam nepieciešamas vien nelielas telpas – ap 100 m2, taču daudzas ēkas ir liela apjoma, piemēram, Daugavpils Staļina laiku būvei ir milzīga kubatūra, tāpēc uzņēmums to nespēj apsaimniekot.
Lielās ēkas ir diezgan liels slogs, ņemot vērā “LDz” finanses. Protams, ir arī pozitīvi piemēri, piemēram, Dubultos, Cēsīs, Siguldā, kur stacijas ēkas izmantošana tiek veikta sadarbībā ar pašvaldību, kurai ir labi pārskatāma vietējā situācija un tāpēc ir vieglāk un operatīvāk risināt situāciju.
Likvidējot dzelzceļu uz Rūjienu, zeme un ēkas tika nodotas pašvaldībām. Ir dzelzceļu līnijas, kuras ir slēgtas un kur nav pat sliežu, taču zeme pieder valstij, piemēram, Ieriķi–Gulbene, Gulbene–Vecumi. Tādējādi cilvēki nav ieinteresēti iegādāties īpašumā kādreizējās staciju būves, tāpat arī tās, kas atrodas pie sliežu ceļiem, pa kuriem notiek kravas vilcienu kustība.
Kādreizējie dzelzceļnieku dzīvokļi – tukši
Pagājušā gadsimta 30. gados cēla ēkas, kuru otrajā stāvā bija dzīvokļi dzelzceļa darbiniekiem. Tagad lielākoties tie stāv tukši, nav īrnieku, jo laukos tuvākajā apkārtnē nav cilvēku, turklāt “LDz” normatīvi ļauj iznomāt dzīvokļus tikai tiem, kas ir saistīti ar dzelzceļu, jo esot bijusi pieredze, ka telpās apmetas ļaudis, kuri ir draugos ar alkoholu un kurus nevar piespiest izvākties, teic Toms Altbergs.
Pie darbīgiem un veiksmīgiem saimniekiem izdevies tikt Airītes un Ērgļu stacijai, palaimējies arī Paplakas stacijai, kur tagad aktīvi darbojas sportiste Dzintra Blūma. Kaut cik vēl saglabājušās staciju ēkas, kurās joprojām dzīvo “LDz” darbinieki vai kuras savulaik nonākušas pašvaldību rīcībā un to dzīvokļi privatizēti.
Tiesa, apsaimniekot un uzturēt šīs būves (izņemot nelielās ēkas) nav vienkārši, jo telpas izceļas ar ļoti augstiem griestiem, mūri un jumti gadu gaitā stipri cietuši un nav pieredzējuši nopietnu remontu.
Toms Altbergs par vienu no unikālākajām uzskata Brakšu staciju Līvbērzes pagastā, kas saistīta ne vien ar tuvējo Kārļa Ulmaņa bērnības vietu, bet arī vērtējama kā ļoti veiksmīgs arhitekta Voldemāra Ozoliņa objekts. Ēkai raksturīgi nacionālā romantisma ornamenti un īpaši elementi, tostarp sējēja bareljefs, kas tagad nodauzīts un uz fasādes palicis vien tā nospiedums.
Ēka ir privatizēta pa dzīvokļiem, bet diemžēl zaudē savu arhitektonisko vērtību, spriež eksperts. Šai būvei daudz kas vēl ir glābjams, bet laika gaitā vēsturisko vērtību paliek aizvien mazāk. Starp citu, V. Ozoliņš pavisam projektējis 21 staciju.
Privatizēti ir arī Rīgas–Liepājas dzelzceļa līnijas Bērzupes stacijas ēkas dzīvokļi, bet, kā teic uz perona satiktā ēkas iemītniece Saulcerīte, pārējo dzīvokļu īpašnieki te īpaši nerādās, ēka iet postā, un viņa vairs nejaudājot uzkāpt salabot tekošo jumtu.
Saulcerīte gan ir ļoti moža, politiski aktīva un jautri nosaka, ka mammai piedzimusi vilcienā, braucot ar nakts reisu no daktera vizītes Liepājā, tas noticis pirms Saldus. Stacijas ēkā viņa uzaugusi un joprojām dzīvo, kavēdamās atmiņās un, cik nu iespēj, rūpējas par lielo namu un tā apkārti. Raug, nozāģējusi krūmus, kas saauguši pie pašas ēkas sienas, kā arī notīrījusi sūnas no perona betona plāksnēm.
Staciju nezināmie cēlēji
Blīdenes stacijai rasējumu plāni diemžēl ir pazuduši, bet, visticamāk, to projektējis inženieris Jānis Šarlovs, stāsta Toms Altbergs. Ir izdevies atrast Saldus stacijas plānu, taču uz rasējumiem nav nekādu parakstu: “Jāņem vērā, ka mums ir lielas problēmas ar jebkuras ēkas, īpaši cara laikā celtās, projekta autoru identificēšanu. Lietās par ēku būvniecību dažviet parādās kāds uzvārds, bet ir grūti saprast, vai tas ir bijis atbildīgais par celtniecību vai arhitekts, vai būvinženieris. Labākajā gadījumā ir paraksts, taču tas parasti pieder atbildīgajam par būvniecību.
Mums nav pat tiešas informācijas par pirmo Rīgas staciju. Savukārt saistībā ar šo vēsturisko ēku, kurā atrodas arī “LDz” administrācija un kas ir celta 1913.–1914. gadā, man ir zināmi četru arhitektu uzvārdi, kas it kā piedalījušies tās projektēšanā, lai gan visbeidzot plānu ir zīmējis kāds students.
Jānis Šarlovs dažviet ir minēts, citviet nav minēts, taču domājams, ka viņš devis ievērojamu ieguldījumu. Tramdaha uzvārdu, kuru min saistībā ar Airītes staciju, dokumentos diemžēl neesmu atradis. Cita lieta – Asaru, Bēnes, Gulbenes staciju ēku dokumentos ir uzrādīts, ka tās celtas pēc profesora Federa projekta.
Tāpat minēts Pēteris Pāvulāns – viņš ir visu dzelzceļa tiltu galvenais projektētājs, viņa uzvārds figurē rasējumos. Kad ekspluatācijā tika nodots jaunais tilts pār Daugavu, viņš piedalījies svinīgajā ceremonijā kā viens no 20 inženieriem. Kopumā dzelzceļa būvju vēsturē daudzi uzvārdi par nožēlu palikuši ēnā.
Pētot dokumentus, novēroti arī interesanti atklājumi. Raug, Alūksnes–Gulbenes līnijas Kalnienes stacijas ēkas plānojums ir spoguļattēlā daudzu staciju tipveida projektam. Acīmredzot būvinženieris pielāgojis to vietējai situācijai, piebraucamajam ceļam, bet varbūt vienkārši dažādībai.
Ļaudis mēdz radīt arī dažādus nostāstus, piemēram, ka Bērzupes stacija nosaukta par godu būvinženierim Eduardam Bērzupem, kurš vadījis tās celtniecību, taču jāatceras, ka tepat taču plūst Bērzupīte. Interesanti, ka Valsts tehnikuma pasniedzējs E. Bērzupe sastādīja būvniecības tehniskos noteikumus, kuru faksimilizdevumi tika izdoti arī 90. gados, jo tajos bija ļoti precīzas katras pozīcijas tāmes – kā jābūvē un cik ilgu laiku tas prasa,” stāsta “LDz” pārstāvis Toms Altbergs.
Staciju ēkas – aizsargājami objekti
Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi: Gulbenes, Ventspils, Priedaines, Asaru dzelzceļa stacija.
Vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļi: Daugavpils preču stacija, Viļānu, Dobeles, Bikstu, Meitenes, Garozas, Glūdas, Bulduru, Ķemeru, Lielupes, Pumpuru, Vaivaru dzelzceļa stacija, bijušās Zemgales un Airītes dzelzceļa stacija.
Valsts un vietējas nozīmes industriālā mantojuma ēkas – Alūksnes, Vecgulbenes, Papardes, Umernieku, Kalnienas, Stāmerienes, Slokas dzelzceļa stacija.
Avots: Latvijas Industriālā mantojuma fonds un “mantojums.lv”
