Mamma sašutusi par bērna vienaudžu uzvedību vasaras nometnē: “Tie bija puiši, kurus viņš uzskatīja par “čomiem”” 0
Kāda mamma, kuras dēls nupat atgriezies no nometnes, sociālajos tīklos dalījusies pārdomās par bērna piedzīvoto. Viņas secinājumi ir nedaudz skumīgi…
Mamma atzīst, ka, sagaidot bērnu no nometnes, sajūtas ir divējādas, tās viņā mīt jau kādu laiku, taču neesot prātā, kā kaut ko varētu mainīt. Varbūt idejas ir citiem?
Viņa raksta: “Bērns stāsta, kā apsaukāts, kā ar viņu runāts. Tie bijuši puiši, kurus viņš uzskatīja par “čomiem”… Un ziniet? Es ticu. Ticu tam, ka tā ir. Paskatoties apkārt uz bērniem, man paliek skumji. Un nē, tas nav bērns, tas nav viņa raksturs! TĀ IR AUDZINĀŠANA! Un audzināt neskaitās – iedot bērnam telefonu vai televizora pulti. Audzināt nozīmē – mācīt, rādīt, darīt. Mūsdienās cilvēki ir tik ļauni.
Arī es saskāros ar nometni “dzīvē”, un tur bērns sasita kāju, apkārtējie *6 puiši smiedamies aizskrēja kur nu kurais, atstājot viņu vienu. Nemaz nenoskaidrojot, kā viņš jūtas, vai viss kārtībā. Aprunājos ar zēnu un bija jūtams, ka visvairāk sāp tas, ka “nometnes biedriem” ir VIENALGA.
Štrunts par kāju, tā sāpe aizmirsīsies, taču – vienaldzība NĒ. Paskatoties jau uz pieaugušā uzvedību, tu saproti, ko vari sagaidīt no viņa bērna. Nav cieņas un ne tikai bērnu starpā, bet pieaugušo. Nav sapratnes par to, ka tavi vārdi kādam var ļoti sāpēt un ilgi, kaut gan tu jau sen būsi aizmirsis, ka esi to pateicis.
Šis viss ir ļoti skumji, taču es ticu, ka kopā mēs varam to mainīt. Kaut vai vakarā, ejot gulēt, pastāstīt bērnam, kas ir normāli un kas nē. Pastāstīt, ka tu un tavi vārdi otram var nodarīt sāpes vairāk nekā sitiens. Pastāstīt, ka otram palīdzēt ir labi. Un pastāstīt, ka visi ļaunie darbiņi var atnākt atpakaļ.
Sāksim ar sevi, tā ir atslēga visam. Kas ar ko bagāts, tas ar to dalās!”
