Mamma: Es negribu vakaros pildīt skolas mājasdarbus. Ieraksts, kas uzrunāja tūkstošiem vecāku 0
Sociālā tīkla “Facebook” lasītājus aizrāvis kādas māmiņas “dvēseles sauciens”, daudziem vecākiem tik saprotams. Ne velti tas saņēmis 38 000 pozitīvu novērtējumu “like” un padots tālāk tīklā teju 13 600 reižu, kā arī ir plaši komentēts. Šķiet, tas līdzinās arī ne viena vien Latvijas vecāka pieredzei. Lūk, mammas Jeļenas Skačko ieraksts.
Jā, es esmu slikta māte!
Es negribu vakaros pildīt ar bērnu mājasdarbus.
Un arī mana meita vakaros to nevēlas darīt.
Bet cita laika mums tam nav.
Mūsdienu dzīve ir tāda, ka gandrīz katrs bērns pēc mācību stundām (un to ir 7-8!), kaut kur iet – uz pulciņiem, skolas ārpusklases nodarbībām, papildus nodarbībām, kādas ievirzes skolām.
Ņemot vērā vecāku noslodzi, laiku, kas jāpavada transportā, lielākā daļa mājās savācas vakarā.
Mums, kā likums, tas ir pulksten 20.00.
Noguruši. Vēlamies vienkārši pabūt kopā, pavakariņot, sagatavoties nākamajai dienai.
Un pat – ak, kāds grēks! – paskatīties kādu filmu vai palasīt grāmatu.
Bet, nē, vajag pildīt mājasdarbus. Citādi rīt atkal sārtiem burtiem dienasgrāmatā būs rakstīts “nebija gatava stundai”, bet es cietīšu no mātes vainas apziņas.
Jā, bāc, es esmu slikta māte.
Man ir protestējošs pusaudzis, nevis bērniņš-sārtvaidzis.
Viņa nevēlas pildīt mājasdarbus.
Un es nevaru stāvēt pie viņas un “riet” kā lauku suns braucošai mašīnai.
Jo es daudz strādāju.
Jo es nogurstu.
Jo es neatceros 8. klases matemātiku.
Jo man jāuzvāra rītdienai griķi un jāuzcep siera plāceņi (kas ne vienmēr izdodas).
Jo man vajag noglāstīt vīram galvu.
Jo dažkārt man arī vakaros ir pienākumi, tikšanās un pasākumi.
Jo mums ir divi kaķi un suns, kuriem arī vajag uzmanību.
Jo brīvdienās mums ir ārpuspilsētas māja, citādi jau var prātā sajukt.
Jo man arī ir “teātra pulciņš, foto pulciņš un es vēl vēlos dziedāt”.
Jo es vienkārši vēlos vakaros atpūsties.
Jā, es esmu slikta māte, tā tagad teiks daudzi.
Es piedzemdēju bērnus, bet būt vecākam ir milzīgs darbs.
Bet es strādāju un darbojos. Visu dzīvi.
Lai mani bērni būtu veseli, apģērbti, kaut ko papildus mācītos bez skolas programmas, būtu priecīgi, brauktu uz jūru un būtu mani draugi.
Un tādēļ es negribu vakaros pildīt mājasdarbus.
Es vienkārši gribu ar saviem bērniem sarunāties!
Jo es neuzskatu, ka bērni ir mūžīgā verdzība, es uzskatu, ka bērni ir prieks.
Un vakars ir laiks priekam, nevis skandāliem.
Ak, Dievs, nu kad beidzot tiks atcelti skolas mājasdarbi, kā tas noticis daudzās pasaules skolās?
Kādēļ nevar ieviest pāru metodi – pirmajā stundā nodarboties ar teoriju, otrajā – ar praksi?
Kādēļ vajag mājās nest visus tos uzdevumu krājumus, ja vielu var pabeigt sešās septiņās, nu labi, kaut vai astoņu spēļu veida stundās…
21. gadsimts ir paātrinājis dzīvi, metot mums daudz izaicinājumu. Taču diennaktī joprojām palikušas tikai 24 stundas. Un spēku, un veselības nav kļuvis vairāk.
Un bērni tagad ir citādāki.
Kādēļ nedrīkst to ņemt vērā, kā to izdarīja kaut vai somi?
Jā, es esmu slikta māte.
Mans bērns nevēlas pildīt mājasdarbus mājās.
Es neesmu viņu pārliecinājusi par tā vērtību. Bet kā es viņu varētu pārliecināt, ja pati neieredzēju mājasdarbus? Bet man “paveicās” vairāk. Mana mamma (apstākļu spiesta) bija mājsaimniece un es ar saviem mājasdarbiem biju viņas pamatdarbs.
Un tāpat es iemanījos no galdapakšas izvilkt grāmatu un lasīt, tiklīdz mamma izgāja uz citu istabu.
Vārdusakot, variet man spert kā gribat, bet es esmu laba māte.
Es mīlu savu ne tik vienkāršo meitu.
Taču sabiedrības priekšā es vienalga esmu slikta māte un mana meita – sacēlusies pusaudze.
Tādu mūs padarījusi izglītības sistēma.
Man nav pretenziju pret skolu. Mums ir ļoti laba, dvēseliska un visās nozīmēs labvēlīga skola, ko es augstu novērtēju.
Tāpat es domāju par to skolu, kurā es “simts gadus atpakaļ” strādāju.
Un jau tad, “simts gadus atpakaļ”, es runāju par to, ka vajag pilnībā mainīt mācību sistēmu, ja mēs gribam, lai skolā būtu patiesi interesanti.
Bet viss ir pa vecam.
Pievieno-atvieno mācību priekšmetus, maina ideoloģiju kā zeķes, izstiepj mācību laiku, izdomā jaunas izkārtnes.
Un nav nevienas īstas, nevis uzpūstas reformas.
Sāciet ar mazumiņu.
Pārveidojiet mācību programmu tā, lai nevajadzētu mājās pa naktīm (vai vismaz darbdienās) pildīt mājasdarbus.
Lai tūkstošiem mātes un tēvi (esmu pārliecināta, ka man daudzi piekritīs) pārstātu sevi uzskatīt par sliktiem vecākiem.
Bet riebeklīgajiem pusaudžiem būs par vienu iemeslu mazāk sacelties.
Un tagad rakstiet.
Es vienalga esmu slikta māte…
Avots: facebook.com/elena.skachko/
