Mamma ceļ trauksmi par nometnē nomaldījušos bērnu; organizatori pārmetumus neapstiprina 0
Autore: Aija Rutka
Kristiāna Ābola ir mamma 11 gadus vecam dēlam, kurš bija devies uz nometni, bet tikai pēc tās nācis gaismā, ka bērns orientēšanās nodarbības laikā bija apmaldījies un līdz nometnes vietai nokļuvis, pateicoties svešiem cilvēkiem, kuri nepalika vienaldzīgi un apstājās, kad zēns viņu automašīnu bija nobalsojis. Savukārt nometnes vadība visus viņiem veltītos pārmetumus noraida, akcentējot, ka vecākiem vajadzētu pārdomātāk izvēlēties saviem bērniem atbilstošākās nometnes, kā arī pašiem būt atbildīgākiem, ņemot vērā savu atvašu rakstura īpašības.
Neminēsim nedz nometnes nosaukumu, nedz vietu, kur tā norisinās, bet atspoguļosim abu pušu viedokļus, ļaujot vecākiem pašiem izdarīt secinājumus.
Lūk, mammas Kristiānas vēstījums, ar kuru viņa dalījusies savā feisbuka profilā!
“Es izvēlos runāt, pirms ir notikusi nelaime! Svešu bērnu nav!
Latviju ik pa laikam pāršalc ziņas par kādu, kurš nozudis. Nereti pazudušais ir bērns. Un tad mēs sadodamies rokās, kurš dodas palīgā meklēt, kurš attālināti jūt līdz notiekošajam. Un var vien teikt, paldies Dievam, ka šoreiz šis raksts nebūs par situāciju, kurā aicina palīgā kādu meklēt. Bet varēja būt…
Pirms izlēmu šajā visā dalīties, esmu noskaidrojusi faktus no vairākām iesaistītajām pusēm. Un tieši attieksme no puses, kurai, manuprāt, būtu vismaz jāatzīst kļūda, liek man rakstīt.
Katru vasaru notiek daudz nometņu un kad tu, vecāks, aizved savu bērnu uz kādu no tām, tu uzticies šiem cilvēkiem, kuri turēs rūpi par laiku, kuru bērns tur pavadīs.
Tā es savu 11 gadus veco dēlu aizvedu uz nometni. Noteikumos skaidri rakstīts – telefoni tiks izmantoti tikai ārkārtas gadījumos. Tātad, mierīgi dzīvoju līdz svētdienai. Ja neviens nezvana, tātad viss kārtībā. Svētdienā pārbrauc dēls mājās un tikai tad es uzzinu, ka viņš ir bijis apmaldījies. Mans dēls apkrīt man ap kaklu un tur tik cieši, nelaiž vaļā un asarām birstot – mammu, es domāju, ka jūs nekad vairs nesatikšu. Esmu pārsteigta, ka par to uzzinu tikai tagad no bērna. Protams, saprotu, ka situācija jānoskaidro sīkāk. Ceturtdienas vakarā ir notikusi orientēšanās nodarbība. Bērniem iedod kompasu un meža karti. Piebildīšu, ka orientējas pirmo nedēļu, iepriekš to nav darījis. Esot ieskrējis mežā, viens kontrolpunkts, otrs, skrējis, līdz sapratis, ka ir aizskrējis par tālu. Mēģinājis lasīt karti, iet pēc kompasa atpakaļ uz nometni. Saucis palīgā ar cerību, ka kāds sadzirdēs, līdz sapratis, ka neviens vairs nedzird.
Es pat nespēju iedomāties, ko piedzīvo bērns, saprotot, ka ir apmaldījies mežā un nezina vairs, kur iziet, jo vairākas reizes to mēģinot, bija atgriezies iepriekšējā vietā. Svešā vidē, pilnīgi viens, tikai ar karti un kompasu. Līdz izmisīgi staigājot pa mežu, sadzirdējis ceļu un gājis uz turieni. Pirmā mašīna neapstājās, otrā apstājās, laipns pāris, kurus, paldies feisbuka spēkam, arī man izdevās pēc tam atrast. Sazvanījos ar viņiem, lai saprastu, kur atrada dēlu, kādā stāvoklī. Un ja vēl līdz tam man šķita, ka varbūt situācija nav bijusi tik nopietna, tad tagad saprotu – tā varēja beigties traģiski. Dēlu atrada ļoti nomaļā vietā, netālu no purvaina ezera, vairāk nekā četrus kilometrus no nometnes, pulksten 20.30.
Tālāk bija dziļš un liels meža masīvs. Pāris bija šokā, ka tik nomaļā vietā bērns atrodas viens. Vedot atpakaļ uz nometni, izjautājuši, mierinājuši. Vel joprojām milzīgs paldies viņiem pa to. Aizvedot uz nometni, nav redzējuši pieaugušos, bet pie dēla pieskrēja draugs, kas lika saprast, ka ir īstā vieta.
Sazinājos arī ar nometnes organizatoriem, pirmkārt, ar jautājumu – kādēļ es netiku informēta par šo situāciju? Atbilde – nebija jau noticis nekas ārkārtējs. Protams, jo viņi jau nenojauta, cik tālu dēls bija aizmaldījies. Ja viņam paveicās un laicīgi brauca mašīna, kas varēja atvest un tas nenotika ekstrēmi ilgā laikā, tātad viss ir kārtībā? Orientējoties bērni pazūdot, arī pieaugušie reizēm pazūdot. Tas esot normāli. Un vispār, viņš esot straujas dabas. Kāpēc skrēja par tālu? Kāpēc stopēja? (paldies Dievam, ka stopēja un neiegāja lielajā meža masīvā). Un faktu, ka atrada četrus kilometrus no nometnes, apšauba.
Ja es nedodu sievietes, kura izglāba manu dēlu, numuru, tātad man neticot, jo vietu nosaukumus varot arī kartē apskatīties. Nu pasakiet, kam man un labajam pārim vajadzētu par to melot? Tādu gabalu nevarot noiet tādā laika posmā. Bet acīm redzot, ka var! Un vispār, ja bija tik tālu aizmaldījies, tad pārkāpa nometnes iekšējās kārtības noteikumus. Un pārējās dienas viņš darbojies un uzvedies normāli. Protams, jo sveša vide. Viņiem būtu jāzina tāds fakts, kā aizkavētā reakcija, kura pilnā jaudā izpaudās, atgriežoties mājās.
Vai tiešām šajā situācijā nebūtu jāatzīst kaut vai tas, ka ir rīkojušies nepareizi, nevis tikai viss jānoveļ uz 11 gadīgu bērnu? Vai, ja nav nojautuši nometnes laikā, cik viņš tālu bija, nebūtu tagad jāatzīst, ka tā bija ārkārtas situācija un turpmāk piedomās pie drošības jautājumiem? Vai tiešām tikai tad, ja šī mašīna nebūtu braukusi un viņš būtu turpinājis maldīties dziļāk un pēc tam mēs visi viņu meklētu, vai tikai tad tā būtu ārkārtas situācija? Vai arī es esmu vienkārši emocionāla mamma, kura šo uztver saasināti? Es nesaku, ka tā nevar gadīties! Var un ne tikai nometnē. Bet jautājums ir par komunikāciju un uztveri.”
Kristiāna arī dalās ar karti, kurā parādīta, kā izskatās vieta, kur zēns bija nomaldījies.
Sarunā ar portālu “Cālis” mamma vēl piebilst, ka saziņā ar nometnes vadību viņi apšaubot gan laiku, cikos bērnu atrada, gan vietu, cik tālu atrada. “Manus pēdējos jautājumus, kurus uzdevu, konsultējoties ar orientēšanās sportā kaut ko saprotošiem, tā arī neatbildēja. Vai trase bija marķēta, jo bērnus, kuri pirmo nedēļu orientējas, nevar laist vienus nemarķētā trasē. Un, ja nebija marķēta, vai pieaugušie arī atradās mežā? Jo apgalvojums, ka trase bija ļoti vienkārša, nav attaisnojams. Tā varbūt ir vienkārša kādam, kurš orientējas 30 gadus. Un, acīmredzot, pie drošības nav padomāts, ja kas tāds varēja notikt. Vienalga, vai četrus kilometrus vai 200 metrus no nometnes atrada, viņiem ir jānodrošina, lai bērns ir drošībā”.
Sazinājāmies arī ar nometnes vadītāju Evitu, kura apliecināja, ka šāds starpgadījums, un par tādu to uzskata tikai mamma, patiešām noticis. Viņai esot 30 gadu pieredze darbā ar bērniem, vadot orientēšanās apmācības. Un arī patlaban notiek kārtējā nometne. Evita uzsver, ka konkrētais zēns uz nometni atvests divas dienas pēc tās sākuma. Jau pirms tam viņa norādījusi, ka no pirmās nometnes dienas notiks orientēšanās apmācības, taču ģimene to īsti neņēma vērā. Zēnu uz nometni atvedis tēvs, un līdz šim brīdim Evitai nav izdevies ar mammu Kristiānu sazināties telefoniski, tikai ar īsziņu palīdzību.
Evita stāsta, ka tajā dienā bērniem notika orientēšanās nodarbība dabā, viņi devās mežā un uzdevums bija atrast četrus kontrolpunktus, no kuriem tālākais esot 200 metru attālumā no nometnes. Turklāt šis zēns trasē laists pārī ar kādu meiteni. Abi paskrējuši garām vienam kontrolpunktam un nonākuši līdz ceļam, kas ir aptuveni puskilometra attālumā no nometnes. Meitene, kā vēlāk stāstījusi, esot noteikusi, ka “šoseju mums nevajag” un devusies atpakaļ, bet puika izgājis uz ceļa un nobalsojis automašīnu.
“Citi bērni vēl bija trasē, bet viens nometnes teritorijā ieradās automašīnā. Patiesībā jau šis gadījums arī kaut ko parāda – puika izvēlējās vieglāko ceļu, nedomājot, kā iziet no situācijas, bet dzīve bērnam ir jāiemācās. Pēc tam, protams, runājām par to, ka svešās automašīnās nedrīkst kāpt, bet… Mammai jau apstākļi neinteresē, viņa ir tāda kā panikas cēlāja, jo bērns īsi pēc tam piedalījās citās nodarbībās, pārējās dienās darbojās kā parasti, kas liecina, ka nekā ārkārtēja nebija. Trasītē jau nomaldījās arī citi bērni. Un mēs jau skatāmies, ja kāds tajā atrodas ilgāk, nekā tam vajadzētu būt, ejam meklēt,” stāsta Evita.
Par mammas pieminētajiem četriem kilometriem, kur it kā puika atradies, Evita norāda, ka, jā, šāds ceļa garuma būtu, ja brauc ar automašīnu pa lielajiem ceļiem, bet attālums ir krietni, krietni mazāks pa mežu, kā tas arī bija paredzēts, ka bērni pa to meklē kontrolpunktus.
“No šī visa es varu secināt, ka mamma nav izvēlējusies bērnam atbilstošāko nometni. Turklāt tieši šis bērns bija kā vienīgais izņēmums, pie kura bija palicis mobilais telefons. Ja viņš būtu vēlējies, viņš taču būtu mammai piezvanījis, bet tā nenotika. Vispār tas ir tā gana nesolīdi no mammas puses – izteikt šādus pārmetumus, jo bērns pēc dabas ir ašs, turklāt nav zināms, cik daudz no nodarbībās teiktā viņš klausās un cik neklausās,” saka Evita.
Nometnes vadītāja norāda, ka šī bija bezmaksas nometne, un, iespējams, vecāki nedomāja par zēnam piemērotāko, bet pieejamāko nometni finanšu ziņā, jo tajās nometnēs, kurās finansējums nāk no vecākiem, ir skaidri zināms, ka šī ir vides un dabas iepazīšanas nometne, kurā māca orientēšanās pamatus, un arī neviens pieaugušais, sākot orientēties, nav izticis bez kāda lieka soļa ne tajā virzienā.
Evita mudina visus vecākus īpaši izsvērti piedomāt par to, kur savu bērnu sūtīt un pašiem uzņemties atbildību par sava bērna rakstura īpašību atbilstību konkrētajai nometnei.
