Pieredze. Ar dēlu un fotoaparātu – uz medību platībām 2
Dienvidkurzemē februāris šogad bija tik skaists un saulains, ka šķita – visā Latvijā jau ir iestājies pavasaris. Liepājā un tuvējās mazpilsētās plauka sniegpulkstenītes, no sniega nebija ne miņas, bet ledus plānā kārtā sedza tikai pašus mierīgākos ūdeņus.
Pēdējā februāra svētdienā gaiss sasila līdz sešiem grādiem, spoži spīdēja saule un vējš gandrīz nebija jūtams. Tādu dienu ir grēks palaist garām, tādēļ abi ar manu trīspadsmitgadīgo tīni nolēmām kārtējo reizi doties medīt, ja ne lapsu, tad vismaz skaistus pavasara dabas skatus.
Domāts, darīts. Atlikām mājas darbus uz vakaru un sākām posties. Gumijas zābaki, termodrēbes, medību kostīms. Mugursomā binoklis un fotoaparāts. Automašīnas bagāžniekā pāris uzticamo medību suņu un zem pārklājiem īpaši apslēpts ierocis pārvalkā. Saskaņā ar Medību noteikumiem februārī Latvijā ir atļauts medīt lapsas, jenotsuņus, āpšus, caunas, bebrus, vilkus (to limits jau izsmelts), lūšus, fazānus, vārnas, žagatas un mežacūkas. No visa šī saraksta, ja neskaita mežacūku, tobrīd daudzējādā ziņā visvērtīgākais medījums bija lapsa. Ziemā kažokāda ir viskvalitatīvākā, un to var un vajag izmantot. Tas ir ētikas jautājums! Turklāt mazo plēsēju populācijas kontrole nepieciešama, lai pasargātu lauku teritoriju iedzīvotāju saimniecībās mītošās vistiņas no pēkšņas un ļoti nepatīkamas nāves rudastes zobos. Pārlieku liels plēsēju skaits ietekmē arī zaķu un lauka putnu skaitu. Lapsas apēd arī ļoti daudz jaundzimušo stirnu mazuļu. Tādēļ mazo plēsēju medības ir viens no mednieku pienākumiem.
Medības ir medības, kā saka vecajie. Tu nekad nezini, kad un kā paveiksies, un jābūt gatavam ikvienai situācijai. Tādēļ uzliku ieroci plecā, paņēmu fotoaparātu rokās, bet binokli iedevu dēlam. “Iesim pa uzbērumu uz pretējo lielā lauka pusi un pēc tam pa dambi atpakaļ,” sacīju puisim. Tie ir aptuveni divi līdz divarpus kilometri. Toties apkārtne ir gleznaina un lauki pārskatāmi. Te dzīvo daudz stirnu, zaķu, lapsu un bebru. Gadās satikt arī kādu lielāku pārnadzi, piemēram, alni vai mežacūku.
Kamēr mēs tā soļojām pa pērno zāli un sekojām vējam, kas rotaļājās niedru pušķīšos, vaicāju dēlam, ko viņš domā par medībām. “Tas ir skaisti. Visvairāk man patīk vērot dzīvniekus, tas ir pats labākais medībās. Ja tu neesi mednieks, tu nekad dzīvniekus tik tuvu neieraudzīsi, jo nezini, kur tos meklēt un kā pieiet. Mežā var ieraudzīt stirnas, briežus, lapsas. Alni gribētos satikt, tikai vēl nav paveicies.”
Diezgan bieži sanāk arī kaut ko nomedīt, un dēls ir redzējis arī medījuma apstrādes procesu no sākuma līdz galam. Vaicāju, kā viņš to uztver. “Normāli. Citādi jau pie gaļas nevar tikt.” Lapsas ir viens no maniem iecienītākajiem medījumiem, par ko dēls saka, ka ir ļoti labi medīt tās. Lapsas ēd zaķēnus, stirnu mazuļus, zog vistas no kūtīm un piedevām vēl arī slimības iznēsā. Nomedīta lapsa ir ļoti vērtīga, jo tās kažokādu var izmantot skaistu lietu darināšanai, viņš saka. Jautāju, vai nav žēl. “Nē, kāpēc? Tas ir ļoti labi, ja izdodas kaut ko nomedīt, bet tev ne pārāk labi sanāk. Cik reizes tu brauc uz medībām un atgriezies tukšā?” Tā ir, nevar nepiekrist.
Bijām veikuši pusi ceļa, kad pēkšņi dēls izsaucās: “Mamm, skaties! Tur ir stirnas!” Patiešām, apmēram trīssimt metru attālumā aiz niedrēm aizaugušā grāvja saskatījām stirnu bariņu. Tas nemaz nav tik viegli, jo ziemas kažoks stirnām ir sausas zāles krāsā un tās ļoti labi prot maskēties. Paslavēju dēla vērīgās acis.Jau ziemas sākumā šie mazie briežveidīgie sāk pulcēties bariņos. Tuvojoties pavasarim, stirnas bieži manāmas ganāmies kopā. Barā var būt desmit, divdesmit un pat vairāk dzīvnieku. Šoreiz saskaitījām desmit. Stirnas mūs arī ievēroja un aizbēga.
Kad sasniedzām aptuveni četrus metrus augsto dambi, no kura visa apkārtne ir labi pārskatāma, ievērojām stirnas otrā platību malā kāda kilometra attālumā. Pārmaiņus abi ar dēlu binoklī vērojām dzīvniekus, līdz sapratām, ka tie jūtas droši un nekur tālāk vairs neskries. Gājām pa dambi tuvāk. Kad līdz stirnām bija atlikuši kādi četri simti metru, nokāpām aiz dambja un tālāk gājām pa nogāzi. Pa ceļam izpētījām bebru galda vietas, kur šie milzu grauzēji lien ārā baroties. Atradām nograuztu kārklu celmiņus, žagarus un dubļos daudz svaigu pēdu. Arī bebri ir sajutuši pavasari un sākuši aktīvus celtniecības darbus.
Mums izdevās pielavīties stirnām pavisam tuvu. Gājām klusi, pussaliekušies, bet suņi sekoja pa pēdām, necenšoties izskriet klajākā vietā. Laikam saprata, ka svarīgi ir neiztraucēt to, ko mēs vēlējāmies izpētīt. Viņi nezināja, ka tuvumā ir stirnas, jo vējš pūta paralēli mūsu kursam. Arī stirnas mūs saost nevarēja. Četrrāpus izlīdām uz dambja, lai nofotografētu bariņu. Tur bija divi pieauguši āži ar diezgan lieliem ragiem, vairākas kazas un pērnā gada kazlēni. Viens āzis vadīja baru, rādot, kurā virzienā jāskrien. Ziemā stirnu tēviņiem sāk augt jaunie ragi. Sākumā tie ir mīksti, ar samtainu ādu pārklāti un nelieli. Taču tie aug kā sēnes, un ziemas beigās jau ir skaidrs, kāda būs ragu forma. Izmēru gan noteikt vēl nevar, jo ragiem jāaug līdz pavasara vidum un pūkainais pārklājums liedz saprast to patiesos apmērus. Visi ragi šķiet zelta vērti, kamēr tie nav pārkaulojušies un āda nav nokasīta. Tas notiek aprīlī, maijā un jūnijā – atkarībā no tā, kad konkrētais īpatnis ir piedzimis. Vēlāk āži sāks dalīt ietekmes teritorijas, bet jūlija beigās stirnām sāksies riesta laiks.
Kamēr fotografējām, stirnas mūs ievēroja. Tās nedaudz papozēja, tad sāka nervozi grozīties un beigu beigās laidās lapās. Tā mēs tikām pie jaukām emocijām un interesantiem kadriem. Dēls teica, ka tik tuvu stirnas mēs vēl neesam redzējuši, un priecājās, ka tas bija viņš, kurš pirmais tās ievērojis. Mājupceļā vēl redzējām kraukļus, kas mielojās ar bebra atliekām lapsu barotavā. Rudasti gan nevienu nemanījām. Medībās vispār reti veicas tā, lai sakristu visi apstākļi. No desmit labi ja vienu reizi izdodas ieraudzīt iecerēto dzīvnieku, kur nu vēl nofotografēt vai nomedīt. Dienu noslēdzām pie jaunā savvaļas zirgu aploka, kas izveidots pie viesu mājas Atomi, pavisam netālu no Liepājas robežas. Kas par skaistu un piedzīvojumu pilnu dienu dabā!
