Kā noturēties nezināmajā. Mazuļa gaidīšana 0
Aug puncis, aug mammas satraukums, bažas un neziņa. Pārpilda sapņi un cerības, urda tūkstošiem jautājumu. Svarīgi, lai apkārtējie palīdzētu iet šo skaisto un vienlaikus – grūto ceļu.
“Būtiska ir motivācija. Vai bērniņš ir plānots vai nācis kā sniegs vasaras laikā – ups!, aizkavējušās mēnešreizes, esmu stāvoklī! Katrā gadījumā būs citāds emocionālais fons. Vai viņa grib šo vīrieti redzēt par bērna tēvu? Vai jūtas laimīga savās partnerattiecībās? Svarīgi arī tas, kādā sabiedrībā, kādā ģimenes dārzā pavada bērniņa gaidīšanas laiku,” uzsver ģimenes psiholoģijas centra Līna ģimenes psihoterapeite Ilze Mizāne-Novikova, divu bērnu mamma.
Lai arī apkārtējiem brīžiem šķiet, ka grūtniece kļuvusi par īstu emociju kamolu, viņas personības būtība nav mainījusies. Savu lomu spēlē hormonālās izmaiņas. Tā paredzējusi daba, lai sieviete būtu mazliet jutīgāka, vairāk sadzirdētu sevi un mācītos saklausīt mazuli.
Tomēr pārmaiņas ir milzīgas. īpaši, ja tā ir pirmā grūtniecība. Sieviete saprot, ka mainīsies visa dzīve, bet nezina, kā tas būs. Nezināmais biedē.
“Ir tūkstošiem jautājumu. Kā iznēsāšu bērniņu, kā dzemdēšu? Ja pieņemšos svarā, vai vīrs mani mīlēs? Kā uzkāpšu piektajā stāvā bez lifta, kad būšu jau ļoti kupla? Kāda būšu kā mamma? Vai pēc mazuļa piedzimšanas mana vecā dzīve, mans kodols saglabāsies?
Noturēties nezināmajā laukā var palīdzēt atbalsta sistēma. Ģimene, ja tajā ir laba saskaņa. Draudzenes, ar kurām doties iedzert tēju. Profesionāļi – vecmāte vai dūla. Var apmeklēt atbalsta grupu topošajām māmiņām. Rast nodarbes, kas radoši piepilda laiku un dod spēku: klausīties mūziku, zīmēt mandalas, adīt,” iesaka psihoterapeite.
Neziņas brīdī daudzas meklē atbalstu internetā, sarunājoties ar citām mammām, taču ne vienmēr saņem pozitīvu atbalsi. Kāda var līdz galam nesaprast, ieteikt aplamu padomu, radīt lieku satraukumu. Ja tā nav problēma, kas jārisina ārstam, labāk nerakties internetā, bet iziet pastaigā. Pēc laika piepeši apjautīsi – viss taču kārtībā.
Visi pētījumi rāda – ja mamma streso, mainās mazuļa sirdsdarbība, emocijas, ķermeņa valoda. Ja mamma ir laimīga un priecīga, harmoniska, arī mazulis jūtas mierā.
Pieredze: Palīdzību neuztiept
Stāsta Laura: “Kopš esmu stāvoklī, vīrs un citi tuvinieki mani visu laiku aptekā, neļauj veikt pat vienkāršākos mājas darbus, doties uz veikalu. Mamma vispār uzņemas visu manā vietā un vēl norāda: tu te lieki nelēkā, ka tik ar bērniņu kaut kas nenotiek. Uznāk dusmas – es taču jūtos labi, varu pati.”
Komentē psihoterapeite: “Grūtniece jau nav slima, nav piepeši zaudējusi darbspējas. Tas ir tikai gaidību laiks. Svarīgs, taču tam nav jāmaina visa ikdiena.
Sievietei jāsaprot, ka vīrs un citi satraucas, lai ar bērniņu viss būtu labi, tāpēc tā izturas.
Vīrs lai aprunājas ar mīļoto, pavaicā – pasaki, ko varu izdarīt, kā tev palīdzēt, jo es ļoti gribu parūpēties par tevi un bērniņu.
Varbūt sieva gribētu iziet kopīgā pastaigā dabā, jo mazulim vajag ļoti daudz svaiga gaisa. Varbūt –kopā doties uz kino vai teātri, jo gan māmiņai, gan mazulim vajag skaistas emocijas un iespaidus. Lai vīrs pienāk un apskauj, samīļo – tas viņai nozīmēs daudz vairāk nekā atnestie pārtikas maisi.
Tuviniekiem der padomāt, kādēļ piepeši vēlas tik ļoti aprūpēt sievieti, kas gaida mazuli. Varbūt tās ir pašu bažas par to, kā tagad būs, kā mainīsies ikdiena? Varbūt vēlas uzsvērt savu svarīgumu šajā procesā: beidzot sagaidījām, nu tik rūpēsimies, nu tik būs dzīves piepildījums…
Der atbrīvot topošo māmiņu no grūtiem darbiem, smagumu nešanas, bet visu citu lai veic pati kā parasti. Pavaicājiet – kā varu palīdzēt? Nevis raujiet darāmo no rokām. Grūtniecei jākustas, jābūt rosīgai, nedrīkst tikai gulēt vai sēdēt pie televizora, datora.”
Zelta padoms
Ir jāmācās parūpēties par sevi. Ja grūtniecei sabiedriskajā transportā nepiedāvā sēdvietu, viņa var vienkārši pateikt – palaidiet, lūdzu, apsēsties! Vai arī braukt tajā laikā, kad mazāk ļaužu, ne sastrēgumstundās.
