“Māmiņ, es šodien atkal domājos pie tevis.” Latgales autora Jāņa Štekeļa dzeja 0
Inga Kaļva-Miņina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“”Domājos” ir dzejas krājums, kur saglabātas druskas no viena manas dzīves posma 20. gadsimta 70.–80. gados, kad vienkārši nespēju domāt, izteikties un dzīvot citādi, kā vien dzejā. Dedzīgā aizrautībā tolaik tapa trīs krājumi, kas šeit patvērušies divos dzejas ciklos – “Rīta gājējs” un “Krāsu laiks mātei”.
Daudzkārt pārceļoties un pārbraucot, mani dzejas krājumi saruka līdz vienai mapītei, kas ik pa brīdim atgādināja TO LAIKU. Tagad, saliekot atlikušos dzejoļus uz papīra, apzinos, cik radošs bija ŠIS LAIKS,” tā par šogad rudenī iznākušo grāmatu “Domājos” teic tās autors JĀNIS ŠTEKELIS, kurš dzīvo Ludzas novadā.
Viņš dzimis 1956. gada 26. septembrī Rēzeknē. Līdz 15 gadiem dzīvojis Rēzeknē, pēc tam pārcēlies uz Rīgu. Līdz iesaukšanai padomju armijā paguvis pastrādāt kuģu remontrūpnīcā, pusgadu strādājis uz kuģa par matrozi. Trīs gadi aizritēja, dienējot padomju armijas jūras kara flotē kā flotes mīnētājam.
Jāņa dzīvē bijuši dažādi posmi, un, stāstot par saviem darbiem, viņš atklāj, ka strādājis Latvijas PSR Valsts akadēmiskajā Jāņa Raiņa Dailes teātrī par gaismotāju, bijis Latvijas Valsts radio ārštata korespondents, veidojis radiožurnālu zvejniekiem “Selgā”, darbojies Slokas papīra rūpnīcā radio redakcijā, kur veidojis radio žurnālu, vēlāk strādājis arī konditorejas fabrikas “Laima” redakcijā un citur.
Kurā brīdī radusies interese par dzejoļu rakstīšanu? Kā stāsta Jānis, tas noticis gadu pirms dienesta beigām, kad sākuši tapt dažādi dzejoļi.
Šogad rudenī klajā nāca J. Štekeļa dzejoļu krājums “Domājos”. “Ir pagājuši 40 gadi, kopš tapa dzejoļi, kas apkopoti šajā krājumā. Tolaik, kad tos uzrakstīju, man bija 21 gads. Nosaukumā ietvertais vārds ir manis radīts jaunvārds, kas 40 gadus nogulējis nepublicēts. “Domājos” nozīmē – domās kavējos. Kā dzejolī saku – “Māmiņ, es šodien atkal domājos pie tevis”,” saka autors.
– Kuras grāmatas ieteiktu citiem izlasīt?
J. Štekelis: – Vienmēr iesaku izlasīt grāmatas kombinācijā 9+1 jeb trīs grāmatas pa trīs un desmitā – Bībele. Grāmatas, kuras, manuprāt, cilvēkiem būtu jāizlasa, ir – Jana Potocka “Saragosā atrastais rokraksts”, Fransuā Rablē “Gargantija un Pantagriels”, Hermaņa Heses “Stikla pērlīšu spēle”, no latviešu autoriem – Marģera Zariņa “Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata”.
– Kas šobrīd iedvesmo? Vai ir kādi hobiji?
– Mani iedvesmo gulēšana. Tās ir zāles pret visu. Galvenais ir gulēt pusdienlaiku. To es guļu jau no tiem laikiem, kad dienēju padomju armijas flotē un obligāti bija jāguļ pusdienlaiks. Tā arī saucās – “admirālstunda”.
Negulēt drīkstēja tikai admirālis. Tad nu šo tradīciju uzturu, un tas ir viens no maniem lielākajiem hobijiem. Turklāt tas ir arī ļoti ārstniecisks hobijs. Es savam ego uzdodu atrisināt savas problēmas – personīgas, morālas vai fiziskas – un eju gulēt. Kamēr guļu, viņš tās risina un lielākoties arī atrisina.
Biju liels makšķernieks. Mana dzimtene ir Rāznas krastos, tagad jau esmu piektajā makšķerēšanas kategorijā. Pirmā kategorija – bērns noķer pirmo zivi un ir sajūsmā; otrā kategorija – kad vajag noķert daudz zivju, ņem spaini un tik ķer no rīta līdz vakaram; trešā kategorija – kad jābrauc noķert tikai un vienīgi lielu zivi; ceturtā kategorija – kā filmās rāda, noķer zivi, nobučo un palaiž atpakaļ; piektā kategorija – man ir kastes ar dažādiem makšķerēšanas piederumiem, visu paņemu, aizeju līdz ezera krastam, kas ir jau manā pagalmā, un nāku atpakaļ, jo jau esmu gandarīts.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ielūkoties Jāņa Štekeļa dzejas krājumā “Domājos”.
Es iespļāvu griestos –
tieši tajā vietā,
kur atvērās debesu vārti.
Un iznāca Viņš ar vienu čību,
lai atņemtu to, kas man nepieder.
Bet es nenožēloju,
jo kāds vienmēr
patur sev ko lieku.
***
Viņš tik ilgi ģērba citus,
ka izģērba sevi pliku.
Un papīrs ar asu vārdu
to pārgrieza uz pusēm.
No viņa izbira rudzu graudi,
bet tie, kas viņu pasaulē laida,
nomira badā.
***
No manām plaukstām siltums sauc,
zem kājām upe gunī sārto.
Vairs gulbji neiet lokā,
vien zīmē krustus manā
logā.
Tur stāvi tu.
Tavs kailums
gar sirdi vagu griež
un skūpstot brūces dziedē,
bet pavārtē
žūst lanckari,
ko dažs ar sirdsapziņu jauc,
un blakām tai
tavs piedomātais,
tas, kas cerība reiz bija.
No manām plaukstām siltums sauc,
bet krāsmatu vairs nava;
no sirdsapziņas kāzu spilvens šūts
un pildīts gulbja spalvām
***
Manas plaukstas
caur mēnesi sarunājas
atliecas lazda
mātes rokā – svētums
ar krītu
trīs krustus uz durvīm
ar baltu
no tēva
no dēla
mantojumā – dēļu svārks
gaismiņā sapītām kājām brien zirgi
man rokā – balts mārks
***
Manai māmiņai Zuzītei
Māmiņ, es šodien atkal domājos pie tevis.
Tu vārdā ieklausies kā skaņā
no zāles,
no ēnas
un liesmas.
No tava šķidrauta man krāsas viļņojas,
kad sniegs vēl klāj,
bet ābelei jau pumpurs raisās,
kad zeme cieta,
balss kā brūnais māls.
Un saule ievij manu
varavīksni
TAVĀ DZIESMĀ.
Bez liedaga
tavi ūdeņi nav jūra,
sāļš ir tavs vaigs.
Pie tavām acīm nav jāklauvē.
Rokturis tev ir no koka –
es ierauju skabargu.
Zem vārda
tev apslēpta aka.
Es tajā iemetu
tavu durvju atslēgu,
kad no gultas
tevī iekāpju pa logu.
***
Āgenskalna tirgū
viņš dzīvei uzlika ielāpu
un parakstījās –
cilvēks.
Zem centrāltuneļa,
virs dubļu un kanalizācijas ziediem
viņš noņēma cepuri.
Iedziedājās vienkapeikas.
Vairums nobalsoja –
pret.
Tikai viņš gaidīja.
Ķīlu zīme bija drošās rokās –
pie paša Pētera.
