Egils Līcītis: Mamikins ķēnišķīgā uzņemšanā 7
Lai gan vienkāršo sīriešu labdaris Mamikins devis personīgo ieguldījumu “Daesh” graušanā, Alepo atbrīvošanā, izņēmis cūkgaļu no ēdamlietu saraksta, ietetovējis uz miesas pusmēnesi, pagalvī tur Korāna sējumiņu un zagsā pārreģistrējies par Ābrahāmu, konspirologi lielo cilvēku nebeidz špionēt par iešanu Kremļa pavadā. Kad eirodeputāts pazemīgi lūdza Rinkeviča ierāmētu ģīmetni, ko aizvest draugam Bašāram al Asādam novietošanai ārpolitikas lauvu fotogalerijā, Ārlietu ministrija atbildēja ar nievām un izsmieklu. Raudādams Mamikins pats grieza valstsvīru bildes no “Vesti” avīzēm, līmēja albumā, devās uz Damasku kā miera nesējs un procesu noregulētājs.
Lūk, ornamentēts, neapgraizīts patiesais Andreja stāsts bez izskaistinājumiem un vīraka pūšanas – jel uzklausait Ābrahāmu, ne sunījat par izkalpošanos Maskavai!
Kļuvis par augsta stāvokļa cilvēku Eiroparlamentā, “Saskaņas” partijnieks Mamikins kliedēja melus un nepatiesību, kā radis, būdams brīvās preses žurnālists pie “Bez cenzūras” mikrofona. Teiksmā par Ļeņingradā dzimušā latvijiešu puiša silto, draudzīgo pazīšanos ar Sīrijas valdnieku Bašāru al Asādu pāršķirts tik daudz lappušu kā granātābolam sēkliņu. Kultivētās attiecības ir dabiskas. Andrejs pārstāv Eiropas sociāldemokrātiju, Bašāram ir Arābu sociālistiskās atdzimšanas partija. Reliģiskos meklējumos Mamikins pareizticējis galdnieka dēlam no Jeruzalemes, līdz ar to musulmaņu standartā ierindojams starp kāfiriem (neticīgiem), bet atradis sevi par multikulturālistu, internacionālistu, kas nešķiro cilvēkus pēc ticības un orientācijām. Vēl bēgļu laivas nebij pietauvotas Vidusjūras krastā, kad žurnālists aicināja – dārgie latvieši, mīliet krievus, jo ar arābiem ies daudz grūtāk.
No Latvijas vēlēts Berlimonta ēkas iedzīvotājs, Andrejs negribēja deputātisku B kategorijas politiķa funkcionēšanu. Ievērojis Rietumu norietu, vērsa skatu uz Austrumiem. Latvijā dzīvo ne mazums ļaužu, kam simpatizē Sīrijas vadītājs, un Mamikins tādiem piederīgs. Eņģelis Džībraīls vai kas nu čukst ausī šķīstus padomus, bet jaukā dienā spirgts kā gurķītis Briseles svētceļnieks mēroja pirmos soļus Damaskas virzienā. Vēstnesim no Eirosavienības, zinot par austrumnieku apdāvināšanās tradīcijām, kā velte bij noglabāta sudraba monēta no LB naudas kaltuves. Ceļš veda pa tuksnesi. Bija neaprakstāmi grūts un šķēršļots. Karavānai uzbruka laupītāji. Atņēma bagāžu, izņemot sporta biksītēs iešūto naudas gabalu. Kad putekļiem klātais ceļinieks, neēdis kebaba kriksīša, nespēkā novēlās prezidenta pils lievenī, vārtnieki steidzās klāt – ruso turisto? No Andreja kriptētā teksta muhamedāņi saprata, ka smiltīs gulošais ir tiešās Mamikinu līnijas pēcnācējs, kam dzimtenē pieder tūkstoš aunu ferma. Lasītnepratēji sargi eirosavienības augsto personu – slavēts Allāhs! – nenoturēja par arābu pavasaru organizatoru, bet atpalikušu careviču no pirmīt ieradušās Krievzemes sūtņu grupas. Vēlamais ārzemnieks tūlīt tika ielaists. Kalpones eljēm iezieda un mirrēm svaidīja pusdzīvo ķermeni, peldināja kamieļpiena vannā, spēcināja ar viskija lāsi un deva ēst vīnogas, cik gribas. Kad eirodeputāts augšāmcēlās, pat einuki manīja, ka ieradies nevis nožēlojams konferenču tūrists, bet īpašs valdnieka viesis, ES atspoles tipa diplomāts. Noplīsušā atlasa uzvalka vietā arābi viesmīlīgi sniedza zīda drānu vīstokli, turbānu, vasaras sandales. Līdz oficiālām pusdienām Mamikinu atpūtināja “Safir Sayida Zainal Hotel” pēļos. Pirmajā ciemošanās reizē pasēdēja ar Al Asādu un krievu senatoriem, Hmeimimā tikās ar sarkanarmiešiem, Ābrahāms atstāja patīkama dzīru biedra iespaidu. Daudzviet uzstādīja nelielas piramīdas: šo vīģes koku purināja dep. Mamikins, no šī avota padzērās Mamikins, šo ēzeļmāti segloja Mamikins. Tā sākās draudzība.
Kad dep. Mamikins īrētā Molenbēkas dzīvoklīša kušetē atver acis, tad sapņo nomodā un sauc Šeherezādi – stāsti par marmora plātnēm un bieziem paklājiem izklāto sultānpili un Roksānas skaujām.
