‘Antej’, ‘Zaiļijskoje’, ‘Auksis’? “Malum” saimnieki par ābolu šķirnēm, sausumu un tirgus noteikumiem 0
Talsu novada SIA “Malum” saimnieki Aina Brigmane un Jānis Ignatovičs savu ābeļu komercdārzu krūmiem aizaugušās pļavās sāka veidot pirms 18 gadiem. Patlaban Malum audzē augstas kvalitātes ābolus gan Skolas augļa programmas dalībniekiem, gan arī citiem pircējiem.
– Kā sausums ietekmē 13 hektāru lielo ābeļdārzu?
Aina Brigmane: – Pēdējo reizi pirms Līgo svētkiem lietus lija maija sākumā. Nevaram sūdzēties par sausuma postījumiem. Apkārtnē redzam, ka graudu audzētājiem situācija ir atšķirīga.
– Kā izskaidrot, ka vienai lauksaimniecības nozarei sausums nodara lielu postījumu, bet citai ne?
A. B.: – Mums galvenokārt ir ābeļu šķirnes, kas potētas uz puspundura potcelma. Tādējādi saknes iesniedzas dziļāk zemē nekā pundurābelēm un tāpēc tās ir spēcīgākas. Ja ir pundurābeles, tad dārzā ir jāparedz laistīšana. Agrāk laistīšanu nevajadzēja, vasaras lutināja. Ja nebūtu pēdējo dienu lietus, būtu jāsāk domāt par nākotni. Patlaban pieaugumi ir. Sausuma ietekmi uz ražu neredzu. Aug arī stādi mūsu nelielajā stādaudzētavā. Vēl kādu brīdi bez lietus varētu noturēties.
Jānis Ignatovičs: – Mums ir augsti gruntsūdeņi. Akā līdz ūdenim ir vien divarpus grodu. Tas daudz ko dod. Ir jau mums dārza vienā stūrī dažām ābelēm sačokurojušās dzeltenas lapas. Iemesls – tur ir sausāks, savulaik granti raka. Dabā notiek klimata izmaiņas. Tām ir jāpiemērojas.
A. B.: – Mūsu ābeļdārzā dažādās vietās ir dažādi augšņu tipi. Māls, māls ar melnzemi un smilts. Sausuma dēļ šajā sezonā mazāk lietojam augu aizsardzības līdzekļus. Sausums ietekmēja arī prognozes par kraupi. Mūsu dārzā nekad lielas ābolu tinēju invāzijas nav bijis. Šovasar uztraucos, jo ir labvēlīgi attīstības apstākļi. Patlaban ir viens divi tinēji vienā līmes lamatu mājiņā. Kritiskais daudzums ir pieci desmit tinēji.
– Kā veidojāt ābeļdārzu?
A. B.: – Atguvām zemi, ko saimniekiem vairs nebija spēka apstrādāt, un 2000. gadā sākām veidot ābeļdārzu. Ar padomu komercdārza veidošanā palīdzēja Dārzkopības institūta pētniece, zinātņu doktore Māra Skrīvele. Tolaik stādi bija jāpasūta, nevarēja tos ātri nopirkt. Pirmajos divos hektāros stādījām Lietuvā pirktos ‘Aukša’ un ‘Delikateses’ stādus. Vēlāk ābeļu stādus pirkām Dobelē, selekcijas un izmēģinājumu stacijā. Mums ir ļoti liela šķirņu buķete, pavisam 28 šķirnes. Galvenokārt tās ir komercšķirnes, bez ‘Aukša’ un ‘Delikateses’ ražo arī ‘Antejs, ‘Sinap Orlovskij’, ‘Zarja Alatau’. Ir gan gaišie, gan arī sarkanie āboli. ‘Kovaļenkovskoje’ šķirne ir laba, to var glabāt, dodam to arī Skolas augļa programmai. 2000. gadā bija jāpērk tas, ko var dabūt. Ar šā brīža pieredzi tik daudz nestādītu ‘Cukuriņu’, ‘Jelgavas vasaras’ šķirni. Ja darbojies kā ģimenes uzņēmums, pats vāc un pārdod ābolus, tad ir jādarbojas pēc noteiktiem spēles noteikumiem. Mēs vispirms visu ražu novācam un tad pārdodam no glabātavas. Citi ražu vāc un pārdod vienlaikus. Nav mums laika rudenī tos pārdot.
– Kā tiekat galā ar lielās ražas vākšanu?
A. B.: – Rīkojam talkas. Radi, draugi palīdz, ir bijuši deju kolektīva dalībnieki – Jānis dejo deju kolektīvā Vandzenē. Ir grūti atrast palīgus. Pērn nebija ļoti liela raža, nevajadzēja tik daudz cilvēku.
J. I.: – Cilvēki ir pieraduši kā padomju laikā – strādā vai nestrādā, naudu saņems. Ir bijis tā, ka paspēj piedzerties, kamēr pielasa konteineru.
A. B.: – Specializētajos veikalos ir nopērkami divu izmēru ābolu lasāmie – vīriešiem un sievietēm. Ja maiss ir jātur plecos visu darba dienu, vēlāk mugura sāp. Pirms diviem gadiem pasūtīju metinātājam riņķus, patlaban mums to ir daudz. Paši sašujam maisus. Zinu, ka citi lasa ābolus plastmasas spainīšos un ber. Tas nav pareizi, jo āboli saņem triecienu. Mēs no maisiem ābolus lēnām izlaižam koka konteineros, kur atšķirībā no ābola izmēra var savākt 300 līdz 400 kg. Tad vedam uz glabātavu aptuveni 20 km attālumā. Mums ir pagrabs ar dzesētāju. Pagrabā ir automatizēta temperatūras regulēšana. Turam to 2–4 grādu robežās. Pirms diviem gadiem bija milzīgs elektrības rēķins, bet bija arī liela ābolu raža. Savedām glabātavā daudz sasilušo ābolu, dzesētājam bija liela slodze. Pērn bija maza ābolu raža. Dzesētāju izslēdzām ziemā ekonomisku apsvērumu dēļ, 4 grādu temperatūra turējās. OIK sadārdzina ražošanas izmaksas. Nu jau vairākus mēnešus glabātavā viss ir izslēgts, tomēr maksājam gandrīz 80 eiro tikai par jaudas nodrošinājumu. Tādu naudu par neko!
– Kur Malum pārdod ābolus?
A. B.: – Paši sameklējam pircējus. Vislielākais pircējs mums ir programma Skolas auglis. Pērn tajā iesaistīja arī bērnudārzus, tas ir ļoti atbalstāms lēmums. Programmā iesaistītajiem ir jāpiegādā noteikts porciju skaits, nevis svars. Mēs ābolus reizi nedēļā vedam lielākajai daļai Talsu novada skolu, Mērsraga novada vidusskolai, bērnudārzam un Rojas novada vidusskolai un bērnudārziem. Ābolus saņem pirmo deviņu klašu skolēni un bērnudārzu audzēkņi. Iepriekš slēdzam līgumus. Agrāk ābolus vedām arī Rīgas skolām.
J. I.: – Rīgas skolas atrada citus piegādātājus. Mums palika aizvien mazāk klientu. Ēdinātāji meklē lētāko piedāvājumu. Lēmām, ka divu skolu dēļ uz Rīgu nebrauksim. Mums ir arī viens lielais pircējs – Baltijas dārzeņu loģistika. Es ābolus no saimniecības aizvedu uz viņu loģistikas centru pie Salaspils, viņi tālāk dala tos skolām.
– Vai Malum āboli nonāk veikalos?
– Esam noslēguši piegādes līgumu ar Maxima veikalu tīklu. Vajadzēja daudzus gadus šā mērķa sasniegšanai. Pērn šim veikalu tīklam neko nevedām, jo nebija daudz ābolu un mums piedāvāja ļoti zemu cenu. Vedot uz Maximu, izmantojam mūsu taru, mūsu iepakojumu un paši ābolus marķējam. Paši ābolus šķirojam, fasējam un vedam tos pircējiem. Starp pircējiem ir arī daži mazie veikaliņi.
– Cik liela ir ābolu kopraža?
A. B.: – Esam vākuši vairāk nekā 100 tonnu. Šajā gadā paredzam, ka novāksim 100 tonnu ābolu. Pērn raža bija mazāka nekā 40 tonnu.
J. I.: – Uztraucamies, vai pietiks konteineru.
A. B.: – Uz tirdziņiem vairs nebraucam. Uz Miķeļdienas tirgu Rīgā arī nebraucam. Ābolu tirgus tur vairs nav. Ābolu pārdošana pie Melngalvju nama Rīgā bija tik laba tradīcija! Atmosfēra tur bija tik jauka! Ikviens varēja aprunāties ar kolēģiem un pircējiem.
J. I.: – Rojā uz Ziemassvētku tirdziņu mūs aicina, tad braucam. Mums nav laika tirdziņiem. Mums gan patīk tirgošana, bet nesanāk. Pa nedēļu noskrienies. Ir arī citas nodarbes.
– Cik ilgam laikam pietiek 100 tonnu raža?
A. B.: – Pērn pēc Ziemassvētkiem beidzās. Kad ir lielāka raža nekā pērn, krājumi beidzas marta beigās vai aprīļa sākumā. Ja ir pieprasījums, cenšamies ābolus pārdot iespējami agrāk.
J. I.: – Cena no rudens līdz ziemas beigām nekāpj.
A. B.: – Āboliem glabātavā var sākties puve. Gaidot augstāku cenu, būs atbirums, tāpēc drošāk ir ābolus iespējami ātrāk pārdot.
J. I.: – Kad beidzas āboli, uzreiz jāiet dārzā. Tā pa apli visu laiku.
– Cik konkurētspējīgi ir Latvijā audzētie āboli?
A. B.: – Nezinu, kā būs šogad saistībā ar 5% PVN, pircēju izvēle ir interesanta. Latvijas ābola cenas starpība ar Polijas ābolu lielveikalā ir ļoti liela. Man visvairāk sāp, ka lielveikalā redzu veikalu pārdevējas beram ābolus kā kartupeļus. Āboli vēlāk izskatās briesmīgi, tie ir sadauzīti. Kāpēc nav izveidoti noteikumi par apiešanos ar augļiem? Mums, zemniekiem, āboli jāpiegādā kvalitatīvi, neiespiesti, bet veikalā tos mētā. Salīdzinājumam – lielos importa ābolus pa vienam pārliek. Tas ir mans subjektīvais viedoklis. Nav brīnums, ka Latvijas āboli veikala plauktā izskatās žēlīgi. Vien cilvēciskais faktors noteiks, vai pircējs izvēlēsies Latvijas ābolu, domādams, ka tas šeit ir audzis, tas ir tīrāks un ar aromātu.
J. I.: – Ir bijis tā, ka pircējs saka – no Latvijas āboliem vēders streiko. No poļu āboliem nekas neesot. Varētu teikt – pensionāram nav naudas. Iedodu viņiem dažus ābolus. Arī tie, kam naudas pietiekami, pērk poļu ābolus. Ja cilvēks atbalsta vietējos uzņēmējus, tad viņš pērk Latvijā audzētos ābolus.
A. B.: – Iekšējā tirgū starp Latvijas audzētājiem lielas konkurences nav. Varētu audzēt ābolus vēl vairāk, un grūtību ar to pārdošanu nebūtu.
– Cik lielu peļņu vajag iegūt no viena kilograma ābolu, lai saimniecība droši attīstītos?
J. I.: – Aizpērn izrēķinājām, ka no kilograma ābolu, tostarp arī iepakojuma un piegādes, pelnām vien sešus centus. Tas ir nepietiekami. Normālu peļņu vajag. Vienmēr jau gribas pelnīt iespējami vairāk.
A. B.: – Mums ir jādomā par transportu, jo saimniecībai ir vienas tonnas kravnesības busiņš.
– Cik lielai jābūt ābolu cenai, ja vāc labu ražu – jūsu gadījumā 100 tonnas?
A. B.: – Gribētu jau augstāku cenu, pagājušā sezonā vidēji bija 70 centi par kilogramu (bez PVN).
J. I.: – Patlaban degvielas cena uzlēca, izmaksas ir lielākas. Apdrošināšanas izdevumi arī.
A. B.: – Man ļoti patīk, ka apstiprināja 5% PVN augļiem un dārzeņiem. Kā šis eksperiments īstenosies, tas ir atkarīgs no pircēja.
– Vai šā gada ražas cenu var prognozēt?
J. I.: – Pagaidām cenu prognozēt nevar. Tā, visticamāk, nebūs zemāka kā pērn. Veikalā saistībā ar PVN samazinājumu Latvijas āboliem būtu jāmaksā mazāk nekā pagājušajā gadā. Manuprāt, lielveikali par PVN samazinājumu palielinās savu tirdzniecības uzcenojumu. Gala cena pircējam daudz zemāka nebūs.
A. B.: – Ar Skolas augli ir vislabāk – valsts un ES projekts, cena ir zināma iepriekš. Ja ir slēgti līgumi ar skolām, iepriekš var zināt kopējo vajadzīgo ābolu daudzumu. Tas nozīmē drošību uzņēmējdarbībā. Pērn gandrīz visu 40 tonnu ražu pārdevām Skolas augļa programmai.
– Kuras dārzā ir visražīgākās šķirnes?
A. B.: – ‘Auksis’ mums ir pamatšķirne. To audzējam gandrīz 2 ha platībā. Vēl pie ražīgākajām šķirnēm ir jānosauc ‘Antejs’, ‘Delikatese’ un arī ‘Belorusskoje Maļinovoje’. ‘Delikatese’ ražo katru gadu. Pirms pāris gadiem ‘Auksi’ lasījām 20 t/ha. Pērn ļoti maz. Mums liela problēma ir meža zvēri. Dārzam apkārt ir žogs, tomēr zvēri ir ļoti nekaunīgi. Meža cūkas ar šņukuru paceļ žogu un dārzā iekšā. Izrok rakumus, krāterus, vēlāk, ar traktoru braucot, mugura nespēj izturēt. Kad žogs vaļā, nāk iekšā lapsas. Tās suņi noķer. Stirnas lec pāri žogam. Papildu izmaksas prasa žoga remonts.
– Kādas ābolu šķirnes tirgū ir vispieprasītākās?
A. B.: – ‘Auksis’, vēlāk ‘Antejs’.
J. I.: – Man viens cilvēks, kas atgriezās no Anglijas uz Latviju, vērsa uzmanību, ka Latvijā visi āboli ir mīksti. Teicu, nav taisnība. Iedevu viņam ‘Foreli’ un ‘Iedzēnu’ šķirnes ābolu. Jā, esot tomēr arī cietie āboli. Cilvēki ir neprognozējami. Pasaki, ka ābols ir salds, viņš saka – rūgts! Katram ir sava garšas sajūta. Mums Rīgas skolas pirmajos gados Skolas augļa programmā aicināja nevest ‘Sinap Orlovskij’ šķirnes ābolus to zaļās krāsas dēļ. Skolēni šos ābolus mētājot. Bet sinaps februārī ir ļoti garšīgs. Saldskābs. Nepatīk skolēniem zaļā krāsa. Skolotāji teic – bērns, kuram ģimene ir turīga, nes Skolas augļa programmas ābolu uz mājām. Trūcīgākie bērni ābolus mētājot.
A. B.: – Ābolus ēd ar acīm. Sinaps lielveikaliem nepatīk. Gaišajos ābolos labāk ir redzami iespiedumi. Ja tagad būtu jāizvēlas, es nestādītu sinapu un ‘Alro’. ‘Iedzēnu’ šķirni es nestādītu vainaga dēļ. Lielajiem kokiem ir grūti veidot vainagu. Bet izaug cieti un saldeni ziemas āboli. Mums arī patīk ‘Zaiļijskoje’ šķirne, kurai āboli reti stiklojas. Šķirnei vainags ir zems, koks arī zems. Āboli ir piemēroti transportēšanai. Tie krāsojas un ir ar saldenu garšu. ‘Zaiļijskoje’ šķirne tāpat kā ‘Delikatese’ mums ražo ik gadu. Pēdējos stādījumus veicām 2006. gadā.
– Mūsu sarunā līdz šim ne ar vārdu neesat pieminējuši kooperāciju. Kāda ir Malum pieredze šajā jomā?
A. B.: – Mums ir slikta pieredze. Tas gan bija kooperatīvu dibināšanas pirmsākumos – realizācija caur kooperatīvu neizdevās. Mēs meklējām paši savus pircējus un atradām. Es gribētu, lai būtu tā – es darbojos dārzā, vācu ražu, atstāju sev nelielu daudzumu ābolu, bet visu ražas lielumu paņem vairumpircējs. Gribētu kādu mēnesi pēc darbu sezonas atpūsties.
J. I.: – Būtu jābūt tā – mēs esam audzētāji un darbojamies vien ar ābolu audzēšanu. Kooperatīvs nodarbojas ar pārdošanu, meklē klientus. Patlaban mēs paši esam sev menedžeri – meklējam klientus un vedam viņiem ražu. Pieredze rāda – latvieši nemāk kopā sadzīvot un kopā darboties. Ikviens vēlas būt priekšnieks un komandēt citus. Kooperācija ir ļoti laba iecere. Latvijā pietiktu ar diviem trim lieliem augļu loģistikas centriem. Mums vissvarīgākais, lai ābolus nopērk no mums.
– Kā esat iecerējuši attīstīt saimniecību?
Gribētu ābolu fasējamo līniju pirkt. Mūs mācīja, ka jābūt lieliem āboliem. Skolas auglim vajag 100 g smagu ābolu. Vajadzētu, lai ābolus šķirotu uz līnijas. Skolas augļa programmai dodam 120–130 gramu smagus ābolus. Esam zaudētāji.
A. B.: – Esam nopirkuši ar akumulatoru darbināmās dārza šķēres ābeļu vainagu veidošanai, tas ceļ darba ražīgumu. Vajadzētu arī jaunu miglotāju.
J. I.: – Modernizācija prasa lielas izmaksas. Vajadzētu tonnas tilpuma miglotāju. Ik pēc 10–15 gadiem prasās tehniku atjaunot. Prasītos arī veikt uzlabojumus ābolu vākšanā. Speciālā tehnika ir dārga. Ja rokas ir vietā, galva strādā, pats vari kombinēt un uzbūvēt. Patlaban esam zirgā. Klienti mūs pazīst, sokas ar pārdošanu. Man vēl Vandzenē ir nepilni 4 ha zemes. Domājam, stādīsim dārzu arī tur. Vien neizdevīgi, ka tas atrodas 20 km attālumā. Pie mums Uguņciemā zemi nopirkt nevar.
– Kas patlaban visvairāk traucē saimniecības izaugsmei?
A.B.: – Uzskatām sevi par mazu vai vidēju uzņēmumu. Parastā nodokļu maksātāja statusu mainījām pret mikrouzņēmuma statusu. Nodokļu slogs ir ļoti liels, tāpēc tā ir izdevīgāk. Neesmu ekonomiste, esmu mācījusies kursos, minimālajai algai būtu jābūt tādai, no kuras neatrēķina lielus nodokļu maksājumus. Tad cilvēki nāktu arī strādāt par minimālo algu. Vajadzētu būt minimumam, no kura atskaita ļoti mazus nodokļus vai tos vispār neatskaita.
– Ko jūs ieteiktu augļkopības biznesa iesācējiem?
A. B.: – Viens no riskiem ir veselība. Jaunībā domāju – kāds risks ir veselība? Muļķības! Kad paši saskārāmies ar veselības problēmām, sapratu, cik tas ir nopietni. Otrs risks ir psiholoģiskais, izdegšanas sindroms. Tas var būt arī daudziem lauku darbos strādājošajiem cilvēkiem, ne tikai pilsētniekiem. Jaunajiem ieteiktu domāt par savu veselību. Ja tās nav, darbi apstājas. Mums arī bija šāds brīdis, tolaik aizauga vainagi. Tad nāk slimības, kraupis, nevar ražu novākt, zūd kvalitāte. Sākums problēmām bija tad, kad pareizajā brīdī netikām dārzā. Tie, kas strādā, sevi izdzen pārāk daudz. Kam mēs dzīvojam? Tikai darbam?
Vēl, sākot augļkopības biznesu, ir jārēķinās, ka darbības sākumā nebūs naudas ienākumu. Ar augļkopību var nodarboties arī citā pamatdarbā nodarbināts saimnieks. Tad gan nevajadzētu stādīt par 2 ha lielāku komercdārzu.
– Kādas šķirnes jūs ieteiktu jaunajiem kolēģiem?
A. B.: – Lielu sortimentu nevajadzētu. Es ieteiktu šādas šķirnes: ‘Antej’, ‘Zaiļijskoje’, ‘Auksis’. Jārēķina, vai ‘Auksi’ paspēj laikus novākt, tas nav kokā noturīgs. Ja lieto augu aizsardzības līdzekļus, tad jāstāda ‘Belorusskoje Maļinovoje’. Sev ēšanai stādītu ‘Sinap Orlovskij’, pārdošanai šo šķirni nestādītu.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
