“Nogāzt Goliātu”: stāšanās pretim industriālās lauksaimniecības milzim prasa lielu dūšu 2
Savu cīņu Itālijas Alpu pilsētiņas Malsas iedzīvotāji salīdzina ar Dāvida un Goliāta spēkošanos. Lai stātos pretim industriālās lauksaimniecības milzim, vajadzēja lielu dūšu, prātu un pacietību.
Malsiešiem izdevās, un tagad viņu pašvaldība ir pirmā Eiropā un, iespējams, pat visā pasaulē, kurā vietējās varas lēmums ierobežo cilvēkiem un dabai kaitīgo sintētisko pesticīdu lietošanu.
Par savu pieredzi viņi stāsta fotoizstādē, kas bija atceļojusi līdz Latvijai.
Malsu ieņem industriāļi
Ceļojošā fotoizstāde “Nogāzt Goliātu”* par malsiešu pieredzi bija apskatāma visās trīs Baltijas valstīs.
Latvijā to uz dažām dienām marta sākumā izdevās izstādīt arī Zemkopības ministrijas vestibilā ar cerību, ka lauksaimniecības politikas veidotāji, ierēdņi aizdomāsies par pesticīdu kaitīgo ietekmi uz cilvēku veselību un vidi.
Malsa ir lielākais no 11 pašvaldības ciemiem, kas atrodas Dienvidtirolē, Venostas ielejā, Austrijas un Šveices pierobežā.
Gadsimtiem ilgi iedzīvotāju iztikas pamats un nodarbošanās bijusi zemkopība un lopkopība.
Arī mūsdienās te valda īstu lauku sajūta – ģimenes saimniecībās audzē govis, kazas, cūkas un mājputnus, laukos sēj labību un stāda dārzeņus, joprojām cep lauku maizi, turklāt no seniem speltas kviešiem.
Tiroles industriālie ābeļdārzi galvenokārt pletās ielejas vidus daļā, taču pēdējā desmitgadē, iestājoties maigākam klimatam, tie pamazām kāpās augstāk kalnos un ieņēma arī Malsu.
Ainavā ienāca vienveidīgi stādījumi ar žogiem un cementa stabiem, taču tā vēl bija mazākā bēda. Ābolu audzētājiem atļauti līdz pat 30 dažādi sintētiski pesticīdi, un katru no tiem var izsmidzināt 12 līdz 14 reizes gadā.
Kad pesticīdus koku apstrādei lieto Alpu apvidum visai tipiskos vēja apstākļos, tikai 10 līdz 20% indīgā šķīduma sasniedz mērķi.
Kas notiek ar pārējiem 80 – 90%? Vietējie ļaudis drīz vien sāka izjust, ko nozīmē industriālais zemnieks kaimiņos.
Pirmais pesticīdu upuris bija Gintera Vallnorfera bioloģiskā piensaimniecība. 2010. gadā blakus viņa siena pļavām parādījās pirmie ābeļu dārzi, un drīz vien vēji sagādāja saimniekam “dāvanu” – pesticīdus.
Gintera aizdomas apstiprināja analīzes – sienā bija indes atliekas. Zemnieks varēja zaudēt saimniecību, kā tas jau bija noticis ar kādu piensaimnieku industriālo ābeļdārzu ielenkumā ielejā.
Ar referendumu pret pesticīdiem
“Ja sienā atrodu pesticīdus, kas notiek, kad bērni rotaļājas blakus šiem ābeļdārziem?” prātoja Ginters un devās pie Malsas mēra Ulriha Veita.
Viņš nolēma jautājumu sagatavot nobalsošanai pašvaldības referendumā. Pēc vairākiem provinces varasiestāžu un lobistu mēģinājumiem to novērst Malsas pašvaldībā 2014. gadā tomēr notika referendums.
Divas nedēļas bija atvērti vēlēšanu iecirkņi, kad saskaitīja biļetenus, rezultāts pārsteidza – savas balsis no pieciem tūkstošiem iedzīvotāju bija nodevuši ap 70%, no tiem 75% balsoja par nākotni, kas nesatur pesticīdus.
“Cilvēki vienmēr ir atzinuši, ka tie ir kaitīgi. Kad maza pašvaldība apņemas veidot savu vidi bez pesticīdiem, tā izvēlas grūtu ceļu, taču tas atmaksājas,” malsiešu izvēli pamatoja pašvaldības vadītājs U. Veits.
Augu aizsardzības līdzekļu izmantošanas regulējumu pašvaldībā apstiprināja 2016. gada martā, tā paredzēja: bioloģiskās lauksaimniecības veicināšanu; aizliegumu lietot pesticīdus, kas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes regulu tiek uzskatīti par ļoti toksiskiem; palielināt citu pesticīdu lietošanas drošības attālumu; bioloģiskās pārtikas reklamēšanu pašvaldības restorānos un ēdnīcās, kā arī citos vietējos pakalpojumos.
Pāreja uz jauno politiku bija paredzēta vairāku gadu garumā, lai nekaitētu uzņēmumiem.
Uzvaras prieki bija īsi, jo regulējumu bloķēja un joprojām notiek tiesvedība, bet mēram bija jāsaņem mācība par brīdinājumu visiem, kas taisās ieklausīties savos vēlētājos.
Viņam pieprasīja atlīdzināt ar it kā nelikumīgo referendumu saistītās izmaksas, taču prasītājs tiesā zaudēja.
Kas pa šo laiku mainījies Malsā?
Arvien vairāk industriālo zemnieku pievienojas bioloģisko saimniekotāju pulkam, bērnudārzos un skolās iepērk bioloģiski audzētu pārtiku un pats svarīgākais – malsieši ir sajutuši savu varēšanu, jo, tikai kopā darbojoties, viņiem bija pa spēkam stāties pretim Goliātam.
Savukārt plašāk Eiropā aizvien spēcīgāka veidojas kustība “Eiropas pilsētu tīkls” pret pesticīdu izmantošanu dārzos un parkos.
Kā to apliecina malsiešu stāsts, lauksaimniecībā cīņa ir daudz grūtāka.
Kad veikalā pamanīsit ābolus no Dienvidtiroles, atcerieties Malsu!
* Fotoizstādi “Nogāzt Goliātu” rīkoja biedrība “Ekodizaina kompetences centrs” sadarbībā ar Dānijas Ekoloģijas padomi, Igaunijas zaļo kustību un Lietuvas Baltijas Vides forumu.
