Daba mostas un acīgam vērotājam piedāvā iespaidīgas izklaides. Kurp doties brīvdienās? 0
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Putnu dienas, sulu laika izklaides un pat sēņošana – pavasarī ir tik daudz iespēju atpūsties dabā. Jau drīz aukstuma vilnis būs pāri, un lielākās grūtības būs izvēlēties – kam dot priekšroku, organizējot brīvdienu atpūtu.
Kur visvairāk putnu?
Ikdienā putnus vērot var jebkur, taču ornitologi iesaka vairākas vietas, kur vienuviet koncentrējas visvairāk īpatņu un sugu.
Jāņem gan vērā, ka daudzām putnu vērošanas vietām noteikts īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statuss, tādēļ iespējami dažādi liegumi, piemēram, pārvietošanās ar auto. Var gadīties, ka daži putnu vērošanas torņi savu laiku ir nokalpojuši un tajos labāk nekāpt.
Ģimenēm vislabākās vietas putnu vērošanai būs tās, kuras ir labiekārtotas, uzskata ornitologs Agnis Bušs.
“Ne pārāk tālu no Rīgas viegli pieejams ir seklais, plašiem niedrājiem apaugušais Kaņiera ezers, kur uzbūvēts putnu vērošanas tornis. Svētes upes paliene ērti vērojama no polderiem (dambjiem), Dunduru pļavas Ķemeru Nacionālajā parkā – no skatu torņa un platformas.
Putniem bagātas vietas ir arī Dvietes paliene Latgalē, Randu pļavas pie Kuivižiem un Lubāna mitrājs – lielākais Latvijā, kur pavasarī var vērot pīles, zosis, gulbjus, kaijas, zīriņus un citus ūdensputnus, bet Lubāna ezera niedrājā un krastos – ligzdojošos sauszemes, tostarp plēsīgos, putnus. Turklāt Eiropas mēroga putnu vērošanas vieta ir Kolkasrags.” Agnis mudina doties vērot putnus arī bez tālskata, kaut vērtīgāk, protams, būtu apbruņoties vismaz ar teātra binoklīti.
Pavasaris ir īstais laiks putnu vērošanai. Jau veselu nedēļu Latvijā ir risinājušās tradicionālās Putnu dienas. Sestdien tās noslēgsies Līgatnes dabas takās, kuru apmeklētāji varēs piedalīties dažādās spēlēs un darbnīcās, tostarp – izgatavot pūču būrus.
Pasākumā pūču speciālists Andris Avotiņš juniors dalīsies ar stāstiem un palīdzēs izgatavotos būrus izvietot piemērotās vietās. Putnu dienu organizatori aicina ģērbties ērtā, laikapstākļiem piemērotā apģērbā, jo pasākums notiks ārā, un ņemt līdzi binokļus putnu vērošanai.
Našķoties, kur sulu tecina
Kļavu un bērzu sulas Kurzemē tek jau vairāk nekā mēnesi, bet Vidzemē tikai tagad, kad naktīs atlaidies sals, sākusies straujāka sulu cirkulācija. Sulas ir veselīgs, minerālvielām bagāts dzēriens, kas attīra organismu, uzlabo vielmaiņu, apgādā ķermeņa šūnas ar organiskajām skābēm un dod vēl daudz citu labumu organismam.
Kļavu sulas ir saldākas, jo tajās ir saharoze, savukārt bērzsulu saldumu veido glikoze un fruktoze. Latvijā valsts mežos katram ir atļauts ieurbt sulas savam pašpatēriņam, un vēlams to darīt saudzīgi, veidojot vien ap septiņus milimetrus šauru urbumu koka stumbrā 5–7 centimetru dziļumā, jo tieši šajā zonā visvairāk cirkulē sulas.
Dietologi iesaka sulu tecēšanas laikā ikvienam izdzert sešus litrus svaigas sulas.
Pastāvot traukā ilgāk par diennakti, sulā sākas rūgšanas procesi, kurus apturot vēsā vietā sulas var saglabāt dzeršanai līdz vasaras beigām.
No kļavu un bērzu sulām Latvijā tiek gatavoti dažādi produkti, tostarp dzirkstošais vīns un sīrupi, kurus iegūst, iztvaicējot no sulas lieko ūdeni. Sīrupi plaši tiek izmantoti kulinārijā. Šis kārums lieliski piederētos pie brokastu pankūkām. Lai redzētu, kā top sīrups, jādodas uz Smiltenes novada Brantu pagasta “Kainaižiem”, kur darbojas Ervina Labanovska uzņēmums “Birzī”.
Te ceļotājiem piedāvā iepazīties ar ražošanas procesu un pagrabu, kur tiek gatavotas un glabātas dzirkstošās bērzu sulas, kā arī bērzsulu balzams, kas top ierobežotā apjomā.
“Interesentiem pastāstīsim visu, ko zinām par bērzu sulām, dosim nogaršot gan svaigas, gan dažādu garšu dzirkstošās bērzu sulas, arī bērzu sulas sīrupu, kura iegūšana ir ilgstošs un darbietilpīgs process,” atklāj saimnieks. Ekskursijas laikā būs iespējams apmeklēt pasaulē pirmo sulu koku parku, kurā iestādītas ap simts dažādas bērzu, kļavu un valriekstu sugas.
Viens no pirmajiem bērzu sulas plašākiem izmantotājiem ir ikšķilietis Linards Liberts. Pateicoties viņa rūpalam, visai ielai piešķirts Vīndaru ielas nosaukums. Viņš piedāvā ekskursijas uz savu vīna pagrabu, kā arī organizē degustācijas. “Došu nogaršot visu, ko gatavoju no bērzu sulām – sīrupu, svaigu bērzu sulu, limonādi, putojošo vīnu un bērzu sulas stipro,” informē saimnieks. Ļoti pieprasīts esot sīrups, taču tā ieguve prasa lielu enerģijas patēriņu, jo, lai iegūtu simt gramu sīrupa, jāiztvaicē desmit litri sulas. Linards iesaka pamēģināt sīrupu iegūt mājas apstākļos, vislabāk tvaicējot sulu uz malkas plīts. Tas nebūšot pārāk staipīgs, bet tumšs, salds šķidrums ar vieglu karameļu garšu. Lai baudītu svaigu bērza sulu arī vasarā, to varot saglabāt saldētavā, sasaldētu pudelēs.
Pavasara sēņu medībās
Kā zināms, Latvijas mežos sēnes var atrast arī agri pavasarī.
Parasti sēņu laiks sākas aprīļa beigās un maija sākumā, un lietpratēji visvairāk ir iecienījuši bisītes, lāčpurnus un ķēvpupus. Ar šīm pavasara sēnēm gan tik pilnus grozus kā ar baravikām neizdosies salasīt, taču laikā, kad kokiem plaukst lapas un vienlaikus dzied desmitiem dažādu putnu, izkustēšanās dabā vien jau būs ko vērta.
Bez jau minētajām sēņu sugām pavasarī mežā atrodamas vēl dažādas kaussēnes, kā arī cepurīšu sēnes. Vairākas no tām ir bīstamas indīgās sēnes (Patujāra šķiedrgalvīte, pavasara sārtlapīte), bet maija auzene ir laba ēdamā sēne. Varbūt dažus iet mežā attur ērces, kas pavasarī pēc ziemas sastinguma ir īpaši aktīvas, taču vēl ir laiks saņemt poti pret ērču encefalītu, lai justos krietni drošāk ne tikai mežā, bet arī savā dārzā.
“Meklējot sēnes, mežā nav uzreiz jāiet ar grozu un nazi rokās. Sēnes mēs varam vērot tāpat kā putnus, nebaidoties saindēties. Tās cilvēkiem nevajadzētu uztvert tikai kā ēdamlietas, jo sēnes ir tādi paši dzīvi organismi kā putni, zvēri un augi. Sāksim ar sēņu vērošanu, un tikai tad, kad būsim iemācījušies sēnes atpazīt, domāsim par ēšanu,” aicina Latvijas Dabas muzeja mikoloģe Inita Dāniele.
“Ar pašām agrākajām pavasara sēnēm saistās arī kāds pārpratums, kas radies tulkošanas kļūdas dēļ. Nosaukums “murķelis” ienācis latviešu valodā pirms aptuveni simts gadiem no vācu valodas vārda “morchel”. Latviski šo sēni sauc par lāčpurnu. Diemžēl Latvijā šis nosaukums tika piedēvēts pavisam citai sēnei “lorchel”, kas patiesībā ir indīgā bisīte, kura ēdama ir tikai kārtīgi izkaltēta. Savukārt lāčpurnus un ķēvpupus, kas aug lapu koku mežos vai pat mitros dārzos, labi noskalotus, var cept svaigus,” teic speciāliste. Viņa brīdina groziņā likt tikai tās sēnes, par kurām nav ne mazāko šaubu, ka tās ir ēdamas. Sēnes ieteicams gatavot uzreiz pēc to pārnešanas mājās no meža – tad to uzturvērtība ir visaugstākā.
Visbiežāk pavasarī var sastapt Austrijas agrenes ar košām cepurītēm, kas līdzinās sarkanām bļodiņām ar oranžām ieliektām malām. Tās ir ēdamas, bet nevar lepoties ar ļoti izteiktu garšu, taču var kalpot par skaistu elementu mājas interjeram. Pacietīgākie sēņotāji var pievērst uzmanību čiekursēnēm, kas aug uz egļu čiekuriem, un smilšainā augsnē bieži sastopamajām ziemas piltuvenēm. Tās ir ēdamas sēnes, taču pavisam sīkas.
