Maldināšana, neapdomīgs tuvredzīgums vai apzināta pretvalstiska rīcība? 6
Autors – Andris Ķēniņš, Latvijas Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektors
Saeimas likumdošanas datu bāzē ir iekļauts šķietami nacionālās identitātes un latviskās kultūras telpas stiprināšanas interesēs ietērpts priekšlikums, kas paredz pienākumu visām radio stacijām savās programmās vismaz 20% apjomā spēlēt latviešu mūziku. Iniciatīvas autori norāda ne tikai uz šī priekšlikuma it kā pozitīvo ietekmi uz nacionālās kultūras telpas interesēm, bet pat piesauc pozitīvo ietekmi uz valsts budžetu – palielināšoties IIN un PVN maksājumi, savukārt citas tautsaimniecības nozares šis priekšlikums neskaršot. Ja jau viss ir tik skaisti un gludi, kāpēc šī priekšlikuma iesniedzēji nav pat pacentušies aprunāties ar radio nozari, kuru tas visvairāk sakars, kaut vai pieklājības pēc?
Atbilde varētu būt gaužām vienkārša, jo realitāte nav tik rožaina, kā to cenšas pasnigt – šāds regulējums nesasniegs definētos cēlos mērķus, mēs piespiedu kārtā nevienu neiemācīsim “mīlēt Raini” un ņemot vērā priekšlikuma graujošo ietekmi uz radio nozari, nodokļu maksājumi valsts budžetā nevis palielināsies, bet tieši otrādi – samazināsies, tā pat kā samazinās Latvijas informatīvā telpa. Neapšaubāmi, latviešu mūzikai ir ļoti būtiska vieta latviskajā kultūras telpā un nekavējoties ir jāmeklē veidi, kā atbalstīt un stimulēt tās attīstību, kā arī konkurētspējas palielināšanos, bet konkrētais priekšlikums ne tikai nav latviešu mūziķu interesēs, bet arī draud sagraut radio nozari un būtiski sašaurināt Latvijas informatīvo telpu.
Mēs vairs nedzīvojam analogā laikmetā, kad vienīgais radio konkurents bija cits radio, plate, audio kasete vai kāds cits analogs datu nesējs. Radio šobrīd pamatā konkurē ar visās digitālajās platformās esošo audio un video saturu, plaši pieejamiem interneta radio vai specifiskām mūzikas vietnēm, piemēram, “Spotify” vai “Youtube”. Mūsdienu tehnoloģiskās iespējas ir mainījušas arī sabiedrības attieksmi pret radio un mūzikas patēriņu. Cilvēki vairs neklausās to ko viņiem “uzliek” vai piedāvā, viņi klausās to, kas viņiem patīk, to ko viņi grib dzirdēt. Apzinoties šo situāciju un respektējot savu klausītāju, katra radio stacija veic pētījumus, analizē sava klausītāja vajadzības un nodrošina viņam to, ko viņš vēlas.
Citādāk tas vienkārši nestrādā. Tās radio programmas, kurās ir latviešu klausītājs un, kurš pieprasa latviešu mūziku, tur tā skan, un pat pietiekami lielā apjomā, turpretī tur, kur šāda pieprasījuma nav, tur tas arī nekad nebūs. Muzikālais formāts un piedāvājums ir pamats radio staciju darbībai, tāpēc līdz ko tiks mākslīgi izjaukts līdzsvars starp muzikālo pieprasījumu un piedāvājumu, klausītāji neminstinoties aizmigrēs uz vietnēm, kur viņi var saņemt to saturu, ko vēlas. Attiecīgi latviešu mūziķi neiegūs plašāku auditoriju un lielākas autoratlīdzības. Radio nozarei savukārt tas nozīmē mazāk klausītāju, attiecīgi mazāk reklāmdevēju un ieņēmumu samazinājumu, un izrietoši mazāk autortiesību un nodokļu maksājumu. Latvijā zaudēs visi iesaistītie, bet iegūs pamatā ārvalstīs reģistrētas platformas. Paanalizējot vēl detalizētāk, mēs ieraugām vēl vienu likumsakarīgu negatīvu seku posmu. Klausītāju aizmigrēšana uz digitālajām platformām vienlaicīgi nozīmē to, ka tie pamet Latvijas informatīvo telpu, kas esošā “informatīvā kara” apstākļos ir līdzvērtīgi iešaušanai abās kājās.
Rezumējot negatīvās sekas, kuras neapšaubāmi šie likuma grozījumi izraisīs, uzskatu, ka iesniegtie likuma grozījumi nav nedz latviešu mūziķu, nedz radio nozares, nedz Latvijas informatīvās telpas, nedz arī latviskās kultūrvides interesēs. Iesniegtā likumdošanas iniciatīva nepalielinās latviešu mūzikas pieprasījumu un jaunrades attīstību, līdz ar to aicinu Saeimas deputātus neatbalstīt un nevirzīt iesniegtos grozījumus tālākai apstiprināšanai. Vienlaikus, apzinoties latviešu mūzikas nozīmi latviskajā kultūras telpā, aicinu uzsākt diskusiju par reāliem atbalsta mehānismiem latviešu mūzikas attīstībai un konkurētspējas palielināšanai.
