“Maldīgi domāt, ka vakcinētais citus nevar aplipināt.” Saruna ar Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieci 66
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētniece Monta Ustinova, kura ir arī Genoma centra sekvenēšanas laboratorijas vadītāja, pēdējā gada laikā to vien dara kā pēta Covid-19.
Otrs virziens, kurā strādā Monta, ir koronavīrusa genoma analīze. “Kad sākās pandēmija, lietojām dažādas metodes, lai vīrusu varētu izanalizēt, jo līdz šim šādu metožu vispār nebija. Gada laikā, nomainot sešas no tām, izdevies diezgan daudz ko izdarīt,” atzīst laboratorijas vadītāja.
Monta Ustinova intervijā “Latvijas Avīzei” stāsta par aktuālāko informāciju par koronavīrusa dabu, vakcinētu cilvēku iespējām inficēties un citiem jautājumiem.
Vai tā ir taisnība, ka, jo ilgāk kavējas vakcinācija, jo lielāka iespēja attīstīties arvien vairāk koronavīrusa mutācijām?
M. Ustinova: Vīrusam iekļūstot cilvēka šūnā, tas pavairo savu ģenētisko materiālu jeb nokopē to un tajā brīdī rodas mutācijas jeb kļūdas, kas arī ir vīrusa evolūcijas un mainības pamats. Tas ir absolūti normāls process, kas nozīmē – jo vairāk vīruss maina organismus, jo straujāk tas vairojas.
Jo vairāk mēs tam dodam iespēju vairoties, jo vairāk mutāciju tam parādīsies.
Vienkārši sakot, ja cilvēki nevakcinēsies, vīrusam būs vairāk iespējamo saimniekorganismu, kuros vairoties, tas varēs lēkāt no viena cilvēka uz otru, tādējādi vairojot savu ģenētisko materiālu, pieļaut vairāk kļūdu un radot arvien lielāku mutāciju skaitu.
Mēs redzam, ka vidēji jaunais koronavīruss iegūst vienu jaunu mutāciju divās nedēļās, taču atsevišķiem šobrīd cirkulējošiem jaunā koronavīrusa paveidiem šis mutāciju rašanās ātrums ir pat lielāks.
Vai tās mutācijas, ko jaunais koronavīruss rada Latvijas iedzīvotāju organismā, var dēvēt par pašmāju mutācijām?
Vienu brīdi mums Latvijā patiešām bija pašiem savs, pat unikāls vīrusa paveids, bet tā izplatība diezgan ātri tika apkarota.
Latvijā tendence ir nemainīga – koronavīruss pārsvarā tiek ievests no ārzemēm.
Pasaulē šobrīd ir identificēti trīs bīstami koronavīrusa paveidi, kas sākotnēji tika atklāti Lielbritānijā, Dienvidāfrikā un Brazīlijā.
Nosaukumi vīrusa variantiem tiek piešķirti, ņemot vērā valsti, kurā pirmo reizi šis variants ir atklāts, bet tas nebūt nenozīmē, ka attiecīgā valsts ir pie vainas vai ka vīruss ir tikai tur.
Aprīļa otrajā nedēļā no visiem Latvijā analizētajiem vīrusa paraugiem ap 60% atbilda tieši Lielbritānijas vīrusa paveidam. Diemžēl šis vīrusa variants ir krietni lipīgāks, un, ja tas netiek laikus apkarots, tas dominē, ko šobrīd var novērot arī Latvijā.
Lielbritānijas vīrusa paveids ir sastopams jau 114 valstīs. Par laimi, pagaidām nav datu, kas liecinātu, ka Lielbritānijas vīrusa paveids ietekmētu vakcinācijas efektivitāti, bet ir pierādījumi, ka tas rada smagāku slimības gaitu un pat palielina mirstību.
Šobrīd pie mums ir nonākuši divi vīrusa paraugi, kuros konstatēts Dienvidāfrikas vīrusa paveids. Arī šis vīrusa paveids ir saistīts ar palielinātu transmisiju jeb ir lipīgāks, turklāt tas ir saistīts ar samazinātu vakcīnu efektivitāti.
Lai noķertu bīstamo Dienvidāfrikas vīrusa paveidu un arī citus potenciāli bīstamus vīrusa variantus, ir ļoti svarīgi regulāri šos vīrusu paraugus sekvenēt un veikt to ģenētiskā materiāla analīzi.
Mēs Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā vīrusa sekvenēšanu veicam ik nedēļu un par rezultātiem nekavējoties ziņojam Slimību profilakses un kontroles centram. Tā speciālisti sazinās ar konkrētajām personām, kuras inficējušās ar šo bīstamo vīrusa paveidu, un lūdz viņiem būt īpaši piesardzīgiem, jo Dienvidāfrikas jaunā koronavīrusa paveids ir jāapkaro nekavējoties.
Vai vīrusa materiālu analizēšanai jūs saņemat pēc nejaušības principa? Jūs konstatējāt divus gadījumus, kad cilvēki bija inficējušies ar Dienvidāfrikas mutāciju, bet varbūt ir vēl neskaitāmi daudz, kurus jūs nezināt?
Jaunā koronavīrusa genoma sekvenēšanu jau kopš pagājušā gada marta Latvijā galvenokārt veic Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs.
Mēs diemžēl nespējam nosekvenēt pilnīgi visus pozitīvos vīrusa paraugus, bet mēs sekojam līdzi Eiropas Komisijas rekomendācijām un citu valstu piemēram – šobrīd ir ieteikts analizēt vismaz piecus procentus no visiem pozitīvajiem paraugiem. Ne visos mēnešos mēs spējam sasniegt šo piecu procentu slieksni.
Tāpat kā citur pasaulē arī mums šobrīd vīrusa sekvenēšana tiek veikta divās plūsmās. Vienā plūsmā paraugus analīzei atlasa pēc nejaušības principa no dažādiem Latvijas reģioniem, kur, testējot vīrusu, ir atklāts pozitīvs rezultāts.
Otra plūsma ir specifiski gadījumi – šobrīd liels akcents ir uz tiem paraugiem, kas nāk no vakcinētiem pacientiem, kas saņēmuši abas vakcīnas devas, bet tomēr saslimuši.
Šādu paraugu sekvenēšana ir nepieciešama, lai savlaikus identificētu tos vīrusa paveidus, kas spēj “izmukt” no vakcīnas, tāpēc mēs cenšamies izanalizēt visus šādus vīrusa paraugus.
Sekvenējam arī tādus paraugus, kas iegūti no pacientiem, kas vienreiz jau ir izslimojuši Covid-19, bet pēc pāris mēnešiem saslimuši vēlreiz.
Šādā gadījumā ir lietderīgi noskaidrot, vai pie vainas ir bijis kāds specifisks vīrusa paveids vai arī tā tomēr ir paša cilvēka organisma un imūnsistēmas īpatnība, kas sekmējusi atkārtotu saslimšanu.
Mēs sekvenējam un pētām arī specifiskus Covid-19 uzliesmojumus. Piemēram, pie mums ir vērsušies ārsti, kas vēlējās noskaidrot, kā vīruss ir ticis ievazāts kādā Rīgas slimnīcas nodaļā, kur tas ir izraisījis ievērojamu infekcijas uzliesmojumu.
Šeit jāuzsver, cik būtiski ir vakcinēties medicīniskajam personālam slimnīcās, jo tieši šīm personām, staigājot no palātas uz palātu, vīrusu izdodas vienkārši pārnēsāt.
Šobrīd sekvenējam arī tos vīrusa paraugus, kas iegūti no Latvijā saslimušajām ūdelēm. Problēma ar ūdelēm līdz šim ir bijusi arī Dānijā, Nīderlandē un citur. Šeit kritiski ir tas, ka, tiklīdz vīruss ir pārvarējis sugu barjeru un no cilvēka “ielēcis” ūdelēs, kas lielā skaitā dzīvo fermās, vīrusam ir jauna vide, kurā vairoties, un tas atkal var radīt jaunas mutācijas.
Vīruss no ūdelēm, kurās kontrolēt vīrusa attīstību un mainību ir ļoti grūti, var pārlēkt atpakaļ cilvēkos. Ūdelēs tas var mainīties ļoti būtiski un potenciāli palikt letālāks, daudz lipīgāks cilvēkiem, kā arī ietekmēt vakcīnu efektivitāti.
Pastāv arī risks, ka no ūdelēm nekontrolēti vīruss varētu nokļūt savvaļas dzīvniekos, kurus vīrusa izplatību kontrolēt būtu vēl problemātiskāk.
Vai, sekvenējot vīrusu, jums ir radušies kādi secinājumi? Piemēram, par cilvēkiem, kuri saslimst ar kovidu, tiesa, vieglā formā, bet pēc abu vakcīnas devu saņemšanas?
Diemžēl līdz šim mēs neesam saņēmuši tik daudz paraugu, lai izdarītu secinājumus par atkārtoti saslimušajiem. Lai atzinumi būtu pārliecinoši, mums būtu jāiegūst vīrusa genoma sekvenēšanas dati gan no pirmā saslimšanas gadījuma, gan no otrā.
Ne visas laboratorijas pietiekami ilgi uzglabā vīrusa paraugus, līdz ar to paraugi no pirmās infekcijas visbiežāk vairs nav pieejami tālākai izpētei.
Par spīti tam, mēs analizējam paraugus no atkārtotās infekcijas, bet pieredze rāda, ka otrajā saslimšanas reizē imūnā atbilde ir spēcīgāka, jo imūnā sistēma jau ir gatava cīņai ar vīrusu, līdz ar to paša vīrusa paraugā ir krietni mazāk un nav pietiekami daudz, lai veiktu kvalitatīvu vīrusa genoma sekvenēšanu.
Kāpēc viens cilvēks kovidu izslimo viegli, bet cits ļoti smagi? Ne jau vienmēr viņi ir ar hroniskām kaitēm… Kāpēc tik daudziem neparādās nekādas saslimšanas pazīmes, kaut gan viņi ir inficējušies?
Tas, kāpēc daļai saslimušo cilvēku nav simptomu, joprojām ir atvērts jautājums visā pasaulē. Zinātniekiem ir izdevies pierādīt, ka, piemēram, Lielbritānijas vīrusa paveids ir saistīts ar smagāku slimības gaitu.
Tomēr šeit nozīmīga loma varētu būt arī paša cilvēka ģenētiskajiem faktoriem. Ģenētiskie pētījumi tiek veikti ļoti aktīvi, arī mēs to darām.
Ir atklāti vairāki cilvēka gēni, kas tiek saistīti gan ar palielinātu inficēšanās risku, gan arī ar slimības smaguma pakāpi. Šo gēnu funkcijas visbiežāk ir saistītas tieši ar imūnās sistēmas darbību.
Interesanti, ka ir pētījumi, kas liecina, ka cilvēkiem ar A asins grupu ir lielāks risks inficēties nekā cilvēkiem ar citām asinsgrupām. Bet 0 asins grupa tiek uzskatīta par protektīvo efektu, kas pasargā no inficēšanās.
Tomēr ne visos pētījumos ir apstiprināta šī inficēšanās riska saistība ar konkrētu asins grupu, tāpēc tiek uzskatīts, ka šie dati vēl ir strīdīgi.
Plašu diskusiju izraisīja fakts, ka starptautiskai zinātnieku komandai (Covid-19 cilvēka genoma iniciatīva) izdevās atklāt kādu reģionu cilvēka genomā, kas ir pārmantots no neandertāliešiem, un, izrādās, ir saistīts ar palielinātu risku inficēties ar jauno koronavīrusu, kā arī smagāku slimības gaitu.
Arī mēs valsts pētījuma programmas ietvaros pētījām 500 Covid-19 pacientu genomus un salīdzinājām tos ar diviem tūkstošiem veselu cilvēku genomiem.
Arī mums izdevās apstiprināt šo ar neandertāliešiem saistīto gēnu un tā saistību gan ar inficēšanās risku, gan arī smagāku slimības gaitu. Šobrīd ir zināms, ka konkrētā gēna funkcijas ir saistītas ar elpceļu epitēlijšūnu darbību.
Pēc kovida potes vienam nekas, bet citam – temperatūra, pat vemšana un caureja. No kā tas ir atkarīgs?
To vēl zinātnieki nav noskaidrojuši, bet, visticamāk, tas ir atkarīgs no dažādu faktoru kombinācijas: vecums, ģenētiskie faktori, iepriekšējas vīrusa infekcijas u. c.
Ir ziņots, ka biežāk blakusparādības pēc vakcinēšanās novēro gados jaunāki cilvēki, ko varētu izskaidrot ar spēcīgāku imūnās sistēmas atbildes reakciju, un arī sievietes – kas varētu būt saistīts ar hormonālās sistēmas īpatnībām, taču šo faktoru izpēte joprojām notiek.
Kopumā tādu simptomu parādīšanās kā nogurums, drudzis, galvassāpes pēc vakcinēšanās tiek uzskatīta par normālu, tas liecina par imūnsistēmas reakciju.
Vai jums ir zināms, tieši kura cilvēka genomu jūs pētāt? Katram individuāli taču būtu interesanti uzzināt pētniecības rezultātus.
Visi cilvēki, kuri valsts pētījumu programmas “Covid-19 seku mazināšanai” projekta ietvaros tika iesaistīti plašā Covid-19 pētījumā, tika vienlaikus iekļauti arī Valsts iedzīvotāju genoma datubāzē jeb nacionālajā biobankā, kur šobrīd glabājas to bioloģiskais materiāls.
Vēršoties biobankā, pētījuma dalībniekiem ir iespēja uzzināt par izpētes rezultātiem, kas veikti, izmantojot viņu bioloģiskā materiāla paraugus. Jāteic gan, ka ne visi cilvēki, kas iesaistās biobankā, tiek analizēti tik vērienīgi, kā tas tika darīts šī projekta ietvaros.
Runājot par paša vīrusa, nevis cilvēka genoma sekvenēšanu, kas ir valsts un arī visas pasaules interesēs, tā tiek organizēta citādāk neatkarīgi no valsts iedzīvotāju genoma datubāzes.
Vīrusa genoma sekvenēšanai mēs no Latvijas diagnostikas laboratorijām saņemam tos paraugus, kas paliek pāri pēc vīrusa noteikšanas kakla un deguna dobuma iztriepēs. Pēc vīrusa genoma analīzes mēs no šiem paraugiem atbrīvojamies, un tie netiek tālāk izmantoti citiem pētījumiem.
Kā pārslimojušām personām, kas to vēlas, kļūt par izpētes personām biobankā?
Interneta mājaslapā “genomadatubaze.lv” var elektroniski sevi pieteikt kā brīvprātīgo donoru. Patlaban datubāzē ir iesaistījušies vairāk nekā 35 tūkstoši donoru. Jāņem vērā, ka pieteikšanās biobankā pati par sevi negarantē, ka cilvēka bioloģiskā materiāla paraugs nekavējoties tiks pētīts.
Jebkurš pētnieks, kurš saņēmis visas nepieciešamās atļaujas, lai veiktu pētījumu, var vērsties biobankā un pieprasīt konkrētus paraugus, piemēram, pētīt tikai otrā tipa diabēta pacientu asins paraugus.
Līdz ar to brīvprātīgā donora bioloģiskais materiāls tiks izpētīts tad, ja tas būs bijis zinātniski interesants un nepieciešams kādam Latvijas pētniekam.
Vai, izpētot genomu, būtu iespējams noteikt, kura vakcīna pret Covid-19 konkrētajam cilvēkam ir piemērotāka?
Viens no lielajiem mērķiem, ko varētu palīdzēt sasniegt ģenētiskā izpēte, pirmkārt, ir tas, ka mēs nākotnē varētu agrīni identificēt tos pacientus, kuriem ir lielāks risks inficēties.
Otrkārt, noskaidrot tos pacientus, kam inficēšanās gadījumā būtu smagāka slimības gaita, kas ļautu arī prognozēt hospitalizējamo pacientu daudzumu.
Pagaidām cilvēka genoma analīzes rezultāti vēl klīniskajā praksē netiek ieviesti, jo līdz šim identificētajiem “riska” gēniem ietekme uz slimības gaitu ir salīdzinoši maza un to vēl ir nepieciešams pārbaudīt lielākā pacientu grupā. Tāpat mēs joprojām nezinām, kādi vēl faktori, neskaitot cilvēka gēnus, ir iesaistīti infekcijas norisē.
Kam jūs atdodat par kovidu iegūtos rezultātus? Kā tos lieto praktiskajā dzīvē?
Ja runājam par vīrusa genoma sekvenēšanu, tad Slimību profilakses un kontroles centrs tos saņem un izmanto nekavējoties. Lai nodrošinātu nepārtrauktu vīrusa genoma sekvenēšanu, datu analīzi un rezultātu interpretāciju, mēs ar kolēģiem strādājam ļoti intensīvi jau kopš pandēmijas sākuma.
Operatīvai sadarbībai šajos apstākļos ir būtiska nozīme, piemēram, tiklīdz Lielbritānijas vīrusa paveida izplatība strauji pieauga tieši konkrētos reģionos – Gulbenē un Balvos –, nekavējoties šiem reģioniem tika pievērsta pastiprināta uzmanība, mēģinot ierobežot vīrusa izplatību.
Runājot par cita veida analīžu rezultātā iegūtiem datiem valsts pētījumu programmas ietvaros, kas saistīti vairāk ar cilvēku, nevis vīrusu, jāteic, ka tie ir fundamentāli rezultāti, kas ļaus izdarīt secinājumus nākotnē.
Tiesa, pētījumos ir radušās dažas interesantas atziņas. Piemēram, mēs novērojām, ka vīrusa ģenētiskais materiāls fēču paraugos ir atrodams vēl pat trīs mēnešus pēc inficēšanās. Pētījuma ietvaros iegūtie dati ir apjomīgi un to analīze un interpretācija tiek veikta joprojām.
Kā to skaidrot, ka vakcinēts cilvēks var saslimt un inficēt citus cilvēkus?
Sabiedrībā ir radies maldīgs uzskats, ka vakcinēts cilvēks citus ar vīrusu nevar aplipināt. Jāņem vērā, ka šī ir pandēmija, līdz ar to pirmais jautājums, uz ko vakcīnu ražotāji mēģināja atbildēt vakcīnu izstrādes un izpētes procesā, bija nevis, vai vakcīna pasargās no tālākas vīrusa pārneses, bet gan, vai vakcīna pasargās no smagas slimības gaitas un letāla iznākuma.
Uz šo jautājumu ir atbildēts – visas reģistrētās vakcīnas pasargā pret smagu Covid-19 gaitu un mirstību.
Šobrīd vēl nav noslēgušies tie pētījumi, kas atbildētu uz jautājumu, cik lielā mērā vakcīna samazina cilvēka spēju nodot vīrusu citiem. Pirmie dati liecina, ka vakcīnas būtiski samazina iespēju, ka vakcinēts cilvēks varētu inficēt kādu citu.
Taču šāda iespēja netiek pilnībā izslēgta, tāpēc arī vakcinētajiem cilvēkiem ir jāievēro visi epidemioloģiskās drošības pasākumi, tajā skaitā pašizolācija, ja nonākts kontaktā ar saslimušo.
Daudzi nereti pārprot antivielu nozīmi pēc kovida pārslimošanas, tās uzskata kā tādu drošības garantu, kas pasargās no atkārtotas saslimšanas. Ko vajadzētu zināt par antivielām, lai nerastos šāds pārpratums?
Ar šiem testiem ir jābūt ļoti piesardzīgiem, jo mēs par jauno koronavīrusu joprojām zinām samērā maz. Mēs nezinām, kāda tieši ir imūnsistēmas atbildes reakcija un cik ilgi tā saglabājas.
Ir par maz informācijas, lai pārliecinoši balstītos tikai uz antivielu rezultātu.
Turklāt antivielu testa rezultātu ietekmē dažādi faktori. Piemēram, ir ļoti svarīgi, kurā brīdī antivielu tests tiek uztaisīts. Var notrāpīt pārāk vēlu vai pārāk ātri, kad antivielas vēl nav vai vairs nav pietiekamā daudzumā.
To sarežģī arī tas, ka antivielu testa rezultāts ir kvantitatīvs – tas ir skaitlis, kas atkarīgs no izmantotās metodes, un šīs metodes starp dažādām laboratorijām mēdz atšķirties – var tikt izmantoti atšķirīgi testi un pat mērvienības. Ar rezultāta interpretāciju vajadzētu būt ļoti piesardzīgiem.
Antivielu tests konkrētos gadījumos ir lietderīgs, tas var liecināt par saslimšanu retrospektīvi – ja ir bijuši simptomi, bet Covid-19 tests ir bijis negatīvs, vai arī ir bijis kontakts ar inficētu personu. Tad pēc antivielu testa tik tiešām var noskaidrot, vai infekcija ir bijusi. Tāpat antivielu testi ir vērtīgi populācijas imunitātes izvērtēšanai kopumā.
Piesardzīgi būtu jāizmanto arī antivielu testi ar mērķi noskaidrot vakcīnas efektivitāti. Jāņem vērā, ka antivielu testi ir mērķēti uz konkrētām vīrusa proteīnu daļiņām, konkrētiem antigēniem, kas nāk no vīrusa.
Var gadīties, ka vakcīna veicina antivielu rašanos pret viena veida vīrusa proteīnu daļiņām, kamēr antivielu tests mērķē uz pavisam cita veida daļiņām. Šādā gadījumā var būt situācija, kurā antivielu testa rezultāts ir negatīvs, kaut gan vakcīna patiesībā savu darbu ir paveikusi un antivielas organismā ir pret cita veida daļiņām.
Vai var pienākt tāds brīdis, ka koronavīruss pazūd?
Uz šo jautājumu, šķiet, pagaidām atbildēt nespēs neviens. Pasaulē ir izdevies apkarot baku vīrusu, kas liecina, ka iespējams droši vien tas ir, bet pieredze rāda, ka mums tomēr nākas sadzīvot ar vīrusiem.
