Anda Līce: Novilcinātas reformas ir neefektīvas, jo tas ir produkts, kas ātri bojājas 0
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Interneta klejojumos es uzdūros kādai interesantai divu spilgtu personību – ukraiņu bērnu ārsta Jevgēnija Komarovska un kazahu miljardiera Margulāna Seisembajeva – sarunai par dzīves jēgu, vērtībām, bērniem un biznesu, kas lika aizdomāties par situāciju gan mūsdienu pasaulē kopumā, gan indivīda dzīvē.
M. Seisembajevs sevi dēvē par dzīves izzinātāju un tagad strādā Ukrainā Mihaila Saakašvili reformu komandā, lasa lekcijas uzņēmējiem.
Viņš ir nogājis ceļu no aitu gana līdz miljardierim, zaudējis milzīgas naudas summas, uzvarējis neskaitāmās tiesās un nonācis pie uzskatiem, kas no mūsdienās populārajiem radikāli atšķiras un pamatīgi sašūpo priekšstatus par laimi un veiksmi.
Par maldiem vienmēr ir jāmaksā, bet par kolektīvajiem maldiem cena ir īpaši augsta. Kad M. Seisembajevam jautā, kā dzīvē gūt panākumus, viņš iesaka katram vispirms sev atbildēt uz jautājumu – kāpēc es dzīvoju un kāpēc esmu šajā pasaulē ienācis.
Stāstot par sevi, viņš atceras aitu gana – čabana smago darbu un to dienu, kad pār viņu nākusi atskārsme, ka viņš nevēlas visu mūžu tikai ganīt sev pārtiku, un tas ir izmainījis viņa dzīvi. Viņš apšauba viedokli, ka būt veiksmīgam nozīmē būt laimīgam.
Viņa pieredze liecina pretējo – tikai laimīgs cilvēks vienmēr ir arī veiksmīgs. Daudzi par veiksminiekiem atzītie īstenībā ir dziļi nelaimīgi.
Mūs laimīgus dara sirdij tuvs darbs un spēja kalpot vispārībai, taču tas iespējams tikai tad, ja mēs visas dzīves garumā attīstām savu dvēseli. Ar novārtā atstātu dvēseli nav iespējams kļūt laimīgam.
Tas arī nav iespējams, dzīvojot ar izļodzītu morāli, ar kuru šodien diemžēl galvenokārt noņemas vienīgi kriminālkodekss. Morāles standartu veidošanā un uzturēšanā mēs par zemu novērtējam reliģijas lomu.
Šim jautājumam pieskaras arī smadzeņu pētnieks, neirobiologs un psihiatrs Daniels G. Eimens.
“Ir zināma daļa cilvēku, kuri jāiebiedē, lai viņi rīkotos pareizi, kuriem nepieciešama lielāka trauksme, kuriem jāzina, ka elle pastāv.”
Neatkarīgi no tā, ko ar to šodien saprotam, katrai rīcībai vienmēr ir sekas, un “ko sēsi, to pļausi” likums nav atceļams.
Izšķiroša loma ikviena cilvēka izaugsmē ir divām lietām – pašcieņai un pašnovērtējumam, kas bērnos jāveido jau no mazām dienām. Viņiem ir jātrenē spēja neveiksmju gadījumos vispirms izvērtēt savu atbildību, nevis meklēt vainīgos.
Tiem, kas aizbildinās ar “ko tad nu mēs, tāda maza valsts, spējam”, M. Seisembajevs saka, ka efektivitāte nav atkarīga no valsts lieluma, novilcinātas reformas ir neefektīvas, jo tas ir produkts, kas ātri bojājas.
