Malaizijas elfi: uz salas mītošā cilts, kura nolaupa cilvēkus un svilpo 0
Guntars Pļavinskis, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Vietējās leģendas vēstī, ka Malaizijas salā Borneo un turpat līdzās esošajā Malakas pussalā mītot kāda tauta, kas gluži noteikti neesot no mūsu pasaules. Šo tautu mēdz dēvēt dažādi: apslēptie ļaudis, gaismas ļaudis vai svilpojošie ļaudis. Vietējā izloksnē viņus dēvē par Orang bunian, kas aptuveni tulkojams kā “cilvēki, kuri izdod skaņas”.
Dažādas leģendas un teorijas
Viena no galvenajām īpatnībām ir tā, ka savām acīm šīs būtnes praktiski neviens neesot redzējis, toties daudzi dzirdējuši džungļos plosāmies biedējošus viņu svilpienus, aurus vai dziedāšanu. Turklāt vietējie iedzīvotāji patiešām nevainojami orientējas dzīvniekos un putnos, tāpēc vairāk nekā labi zina, kādas skaņas mēdz radīt dažādas zināmās dzīvās būtnes. Taču šos neparastos kliedzienus pagaidām neviens tā arī nav spējis identificēt.
Katrā ziņā svilpojošie ļaudis ir iecienīti vietējās folkloras un pasaku varoņi. Savukārt tie daži, kuriem tomēr esot palaimējies viņus redzēt, apraksta viņus kā spokaini puscaurspīdīgas un neticami kārnas būtnes, kas kopumā tomēr esot ļoti līdzīgas cilvēkiem. Turklāt šie ļaudis esot arī neparasti daiļi, pilnīgām vienlaidu lūpām un maķenīt uzsmailinātām ausīm. Parasti viņi mēdzot ģērbties tradicionālā attiecīgās apkaimes cilvēku apģērbā, taču visādi citādi esot neticami līdzīgi Rietumu civilizācijas folklorā aprakstītajiem elfiem.
Svilpojošie ļaudis leģendās bieži apveltīti ar pārdabiskām spējām, piemēram, teleportēšanos, lidošanu, domu nolasīšanu un tamlīdzīgi. Tāpat viņi var kļūt neredzami visiem apkārtesošajiem, un viņiem piemīt kaut kas līdzīgs tā dēvētajai garīgajai redzei. Pārsvarā viņi mītot kokos, augstu kalnos esošo džungļu biezokņos, guļ savdabīgos iekarināmos maisos, bet no koka uz koku pāriet, izmantojot virves un dažādu konstrukciju novītas trepes.
Viņiem esot ļoti attīstīta šķiru sabiedrība ar karaļiem un karalienēm, prinčiem un princesēm un tamlīdzīgi, un pašā apakšā, protams, atrodas reālo vērtību ražotāji – strādājošie un zemnieki. Proti, arī šajā ziņā šiem Malaizijas folkloras dīvaiņiem viss ir “gluži kā pie cilvēkiem”.
Tostarp viņi paši mēdzot uzsvērt, ka nemaz neesot attiecināmi uz cilvēku pasauli un faktiski dzīvojot savdabīgā ēteriskajā telpā, kas veidojas starp mūsu un citām pasaules dimensijām. Viņi arī esot pilnībā vienaldzīgi pret jebkādām cilvēku darīšanām, taču varot kļūt ļoti naidīgi, ja kāds ielauzies viņu teritorijā. Ja kādi cilvēki tomēr sadūšojas ierasties pie viņiem kalnos, atnācējiem iepriekš esot jāveic īpašs rituāls un jāsarūpē kāda nozīmīga velte, jo pretējā gadījumā svilpojošie ļaudis var sadusmoties.
Un tad, kad šie mistiskie meža elfi ir sadusmojušies, viņi esot spējīgi nolaupīt cilvēkus. Parasti, ja kādā apkaimes ciemā kāds cilvēks pazūd bez vēsts un viņu ilgstoši neizdodas atrast, vienmēr neiztrūkstoši runā par to, ka viņu nolaupījuši svilpojošie ļaudis.
Lai gan, no otras puses, šīs būtnes bieži mēdzot arī palīdzēt cilvēkiem atrast savus pazudušos tuviniekus vai bērnus, kā arī dažkārt varot pat iemīlēties cilvēkos un stāties ar viņiem dzimumsakaros, turklāt no šiem sakariem varot piedzimt arī bērni, kuri iemantojot daudzas svilpojošo ļaužu iemaņas, ieskaitot arī spēju kļūt neredzamiem. Dažkārt viņi varot palīdzēt arī apslēptas mantas meklēšanā, taču tajā gadījumā, ja meklētājs būs sadomājis vienkārši nekaunīgi kaut ko tamlīdzīgu nozagt, viņam var klāties ļoti plāni. Katrā ziņā svilpojošie cilvēki esot spējīgi atriebties tā, ka ļaundaris agri vai vēlu no neciešamām sāpēm zaudēs prātu.
Džungļu bundzinieku festivāls
Iespējams, tas viss nav nekas vairāk par tradicionālu tautas folkloru. Lai gan vietējo iedzīvotāju vidū ir arī tādi, kuri ar šīm dīvainajām būtnēm esot sastapušies arī mūsdienās. Nesen tīmeklī bija publicēts kāda malaizieša stāstījums par to, kā viņa vectēvs pagājušā gadsimta 70. gados pats personīgi sastapies ar svilpojošajiem ļaudīm.
Tolaik šis vīrs Sumatras salā iegādājies nelielu fermu Toba ezera dienvidu piekrastē. Faktiski jau kopš pirmajiem mirkļiem tur sākušās dažādas dīvainas parādības. Piemēram, no turpat tuvumā esošajiem džungļiem līdz fermai regulāri atplūda neparasti bungu rīboņas trokšņi.
Turklāt tas viss notika katru trešdienu, radot iespaidu, ka kaut kur tieši līdzās notiek kaut kādas nedabiski vērienīgas rituālās svinības. Neskatoties uz to, ka jaunais fermas īpašnieks nekad neko un nevienu neredzēja, tomēr allaž ļoti skaidri un nešaubīgi saklausīja metālisko bungu dārdēšanu. Parasti tas tā turpinājās no pusstundas līdz stundai un tad vienā mirklī pārtrūka tikpat pēkšņi un negaidīti, kā bija sācies.
Fermai tuvākajā apkaimē nebija citu apdzīvotu vietu, tāpēc jaunais fermeris izlēma lūgt, lai viens no viņa darbiniekiem aiziet līdz nosacītajai trokšņa izcelsmes vietai un noskaidro, kas tad īsti tur notiek. Darbinieks uzreiz paskaidrojis, ka tie esot “vienkārši Orang bunian” un nekas vairāk, taču vīrs tajā laikā par šiem noslēpumainajiem ļaudīm neko nav zinājis, tāpēc tikai neticīgi nopētījis darbinieku un vairāk neko nav teicis, nevienu nekur arī vairs nav sūtījis.
Tomēr viņš esot pamatīgi iztaujājis savu tuvāko palīgu par to, kas tad īsti ir šīs par Orang bunian dēvētās būtnes. Un palīgs arī labprāt izklāstījis viegli piepušķotu savu versiju par to, ka tie ir rietumnieku fejām līdzīgi ļaudis, kuri vajadzības gadījumā spējot nesaudzīgi atriebties, bet varot arī ļoti nesavtīgi palīdzēt, kā arī dažkārt pat par sievām apņemot vai vismaz pieguļot cilvēku sievietes un tamlīdzīgi.
Savdabīgā kārtā tas viss ļoti ieinteresējis fermeri, un vispirms viņš gribējis noskaidrot, kā var pārliecināties par to, ka mežā bungo tieši šie noslēpumainie Orang bunian. Pierunājis doties līdzi arī palīgu, viņš sāka gaidīt nākamo bungu dauzīšanas sesiju. Kad tā atkal sākās, abi drosminieki paņēma vairākas lāpas un katram gadījumam vēl arī lielus nažus, braši dodoties iekšā džungļos. Iespējamā bungu rīboņas avota virzienā nācās iet krietni vien ilgi. Bet – jo ilgāk viņi gāja, jo pārliecinošāk šī skaņa no viņiem attālinājās. Visbeidzot viņiem šī jocīgā spēlīte apnika, un viņi atgriezās mājās, tā arī neko nenoskaidrojuši.
Dažkārt arī laipnie un labie
Kāds cits aizraujošu notikumu aculiecinieks atcerējies, ka reiz agrā bērnībā esot vienkārši pazudis tieši no savas istabas un pēc tā vecāki viņu ilgi nav varējuši atrast. Jo sevišķi bēdājusies māte, kurai pazudušais dēls bija pirmdzimtais bērns.
Bet tad kādas dienas nogalē, kad jau pamazām sāka satumst, pie viņas pienākusi dīvaina cilvēkveidīga būtne un teikusi: “Ņem savu dēlu atpakaļ, viņš mums izrādījies nederīgs, jo viņam uz gūžas ir dzimumzīme.” Māte nav pat paspējusi pārjautāt, kur tad viņai jāpaņem savs pazudušais bērns, kā figūra burtiski izkūpējusi gaisā. Taču viņa acumirklī pati uzminējusi, tūlīt pat skriešus metoties uz guļamistabu. Jā, tur gultiņā gulējis viņas pirmdzimtais dēls – tā, it kā vispār nekas nebūtu atgadījies.
Vēlāk māte esot viņam stāstījusi, ka tas pats savulaik noticis arī ar viņa vectētiņa brāli. Proti, viņš arī kādā reizē pēkšņi un bez pēdām pazudis – gluži kā izkūpot gaisā. Bet viņš pazuda uz visiem laikiem. Tad ģimene izlēma tiešā veidā vērsties pie Orang bunian, vismaz nodibinot ar viņiem sakarus, un vēlāk tādā kā savdabīgas kompensācijas veidā regulāri saņēma dažādu veidu palīdzību.
Piemēram, ikreiz, kad ģimenē kāds saslima, šīs būtnes vienmēr parūpējās par to, lai šis cilvēks garantēti izveseļotos. Dažkārt viņi arī uz laiku iedeva cilvēkiem dažādus priekšmetus, visbiežāk tieši greznus traukus, kurus drīkstēja lietot, taču tie bija noteikti kaut kad jāatdod atpakaļ un turklāt tieši tādā pašā nevainojamā stāvoklī, kādi tie bija saņemšanas brīdī. Ja nu tomēr kaut viens no šķīvīšiem bija kaut kādā veidā bojāts, Orang bunian acumirklī sarāva visas saites ar šiem cilvēkiem.
Tā, ka pēcāk gribas vēl
Daudzi uzskata, ka Orang bunian ir kaut kas līdzīgs džiniem. Galvenokārt tāpēc, ka daži no viņiem var būt ļoti labi, bet daži savukārt ļoti nelāgi. Pagājušā gadsimta 80. gados bija izplatīti stāsti par Orang bunian, kuri mijkrēslī mēdz klīst gar cilvēku mājokļiem. Sākotnēji viņus neviens nav traucējis, taču kādā reizē bravūrīgu pusaudžu kompānija sākusi uzmākties kādai dīvainai meitenei, un kopš tās reizes šos pusaudžus neviens vairs neesot redzējis…
Burtiski pirms dažiem gadiem Malaizijas rajona Terenganu apdzīvotajā vietā Gunungtebu kāda pārgājiena laikā mīklainos apstākļos bez pēdām pazuda 15 gadus vecais pusaudzis Mohameds Hairi Abduks Ganijs. Piecas dienas viņu izmisīgi un ļoti cītīgi meklēja, izmantojot visus pieejamos glābšanas veidus – gan ar dienesta suņiem, gan helikopteriem un tamlīdzīgi, taču tas nedeva nekādus vērā ņemamus rezultātus.
Taču tad pēkšņi pēc dažām dienām zēns pats nezin no kurienes atkal uzradās – tā, it kā tepat vien būtu stāvējis. Turklāt viņš patiešām stāstīja, ka visu šo laiku esot bijis turpat līdzās un redzējis, kā viņu visi meklē, taču neviens nav ne dzirdējis viņa izmisīgos kliedzienus un norādījumus par to, ka viņš taču tepat vien ir, ne arī vispār redzējis. Un tas viņam visu šo laiku šķitis neticami un pārsteidzoši. Vietējie acumirklī sāka runāt, ka šeit katrā ziņā bijuši iesaistīti Orang bunian.
1979. gadā līdzīgā veidā netālu no Malaizijas pilsētas Sungaipetani pēkšņi bez vēsts pazuda 28 gadus vecais fermeris Azami Ahmads. Reiz vakarā viņš teica sievai, ka aiziešot līdz tuvējai upei nopeldēties, taču atpakaļ tā arī vairs nepārnāca. Kad sieva un kaimiņi devās viņu meklēt, viņi turpat upes krastā atrada tikai kārtīgi salocītas pazudušā drēbes. Pēc laiciņa visi nosprieda, ka, visdrīzāk, vīrietis būs noslīcis, tāpēc turpmākiem meklējumiem piesaistīja vietējos šamaņus, kuri ieradās, nenogurstoši skaitīja savas lūgsnas, kaut ko dziedāja un tamlīdzīgi, taču no tā diemžēl nebija nekāda vēlamā efekta.
Un tad kādā no nākamajām dienām Azami Ahmads pēkšņi atradās – dzīvs, sveiks un vesels, taču bija kaut kādā dīvainā un nesaprotamā stāvoklī: tādā kā pusnomodā, nemitīgi stāstot vienu un to pašu stāstu par to, kā Orang bunian aizveduši viņu sev līdzi džungļos uz vietu, kuru dēvēja par Burvju pakalnu.
Vēl pēc laiciņa, kad nelaimīgais fermeris bija mazliet nomierinājies un puslīdz atjēdzies, viņš pēkšņi kļuva gluži vai apsēsts ar nodomu atkal atrast un apmeklēt šo vietu, kuru pats tagad dēvēja par “kaut ko ļoti burvīgu un valdzinošu”. No šīs ieplānotās bēgšanas uz Burvju pakalnu viņu spējuši atturēt tikai tuvinieku izmisīgie lūgumi un skaidrojumi, ka šajā reizē viņš varētu no turienes neatgriezties un bez viņa ģimenei tomēr klāsies ļoti plāni.
Kārdinātāji un pievilinātāji
Mēdz runāt, ka Orang bunian cilvēkus sev pievilina galvenokārt ar savu neparasto dziedāšanu un savdabīgās mūzikas izpildīšanu (kas var būt arī pārgalvīga bungu rībināšana). Savulaik kāds ceļotājs vārdā Silans Givindana devās apceļot Malaizijas pavalsti Selangoru un reiz ceļā sadzirdēja no džungļu biezokņa skanam neatvairāmi vilinošu melodiju. Givindana vēlāk stāstījis: tā bijusi neparasti skaista melodija, un viņš bijis pilnībā pārliecināts – tās nav ne putnu, ne vispār kāda dzīvnieka izdalītas skaņas, lai gan it kā bija skaidrs, ka tik dziļi džungļos neviens cits nemaz nevarētu būt.
Un šī skaņa vārda vistiešākajā nozīmē vilināja kaut kur pie sevis, it kā aicināja – nu vismaz panāc tuvāk, mazliet, daudz jau nevajag… Taču ceļotājs esot nojautis kaut ko potenciāli nelāgu, tāpēc spējis noturēties pretim vilinājumam, atgādinot sev, ka viņa galvenais pienākums ir pabeigt uzsākto ceļojumu un sekmīgi atgriezties mājās, tāpēc nebūtu vēlams iesaistīties kaut kādos neprognozējamos piedzīvojumos. Un faktiski jau nākamajā mirklī pēc tā, kā viņš novērsies no virziena, no kura skanēja skaistā melodija, viss acumirklī apklusis un bijis kā agrāk.
Līdzīgu ceļojumu savulaik veicis arī žurnālists A. Ramirudins, tikai viņa galvenais nolūks bija kopā ar līdzīgi domājošu ļaužu komandu uzkāpt divus kilometrus augstajā Kemerona grēdas kalnā Ganung Jong Belarā, kas atrodas Pahangā. Un viņam arī sanācis teju vai neglābjami iekrist neredzamo būtņu savdabīgi izliktajos slazdos.
Kādā mirklī viņš attapies, ka atrodas dīvainā aplī, ko veidoja burvīgi ziedoši augi, un viss tur bija ļoti mierīgs un kluss. Apļa iekšpusē viss bijis pārsteidzoši skaidrs un tīrs, un ceļotājs sajutis, ka tāds kļūst arī viņa saprāts. Tomēr kaut kas mudinājis izrauties ārpus šā loka, taču tas nekādi neizdevās, turklāt viņš sapratis, ka jau zaudējis laika izjūtu un vairs nesaprot, cik ilgi atrodas šajā savdabīgi patīkamajā gūstā.
Gluži negaidot viņu izglābusi nejauša divu komandas biedru uzrašanās. Ieraudzījuši savu draugu stāvam neparasti bālu un norūpējušos seju, viņi acumirklī nojautuši, ka atgadījies kaut kas neparasts. Tad viņi vienkārši sākuši vilkt viņu aiz rokām un sajutuši tādu kā nopietnu pretestību.
To acīmredzami izrādīja ne jau pats mierīgi stāvošais draugs, tāpēc viņi pielikuši visas pūles, kamēr tomēr izdevies viņu izraut ārpus abiem pārējiem neredzamā maģiskā apļa. Pēc tā ne Ramirudins, ne draugi nav varējuši izdvest ne vārda un nākamo pusotru stundu vienkārši strauji laidušies lejup pa kalna nogāzi. Runāt atsāka tikai lejā, kad bija nonākuši tur ierīkotajā bāzē. Tur Ramirudins tad arī visu izstāstījis un pateicies par to, ka draugiem izdevies viņu izraut no mistisko meža būtņu skarbā skāviena.
Turklāt vēlāk izrādījies, ka arī citiem attiecīgās ceļotāju komandas locekļiem nācies turpat sastapt un redzēt dīvainas lietas. Viena sieviete stāstīja, ka redzējusi brīnumaini skaistu ezeru, taču tas bijis vietā, kurā neviens cits no klātesošajiem neko tamlīdzīgu nesaskatīja. Un lielu daļu pārgājiena viņa esot jutusi, ka viņai kāds ļoti cieši seko, taču ik reizi, kad viņa strauji pagriezusies, tur neviena nav bijis.
Pētnieki pauduši, ka gan šis, gan daudzi citi līdzīgie stāsti pārsteidzoši lielā mērā līdzinās eiropiešu vēstījumiem par fejām un elfiem – no ļoti līdzīga ārējā veidola līdz cilvēku nolaupīšanai un noslēpumainu maģisko apļu lamatām. Līdz ar to galvenais jautājums esot šāds: vai nu šeit ir runa par pagaidām nenoskaidrojamā kārtā notikušu folkloras tradīciju “aizņemšanos”, vai arī tomēr par vienām un tām pašām būtnēm, kas, izrādās, mīt dažādās vietās uz zemeslodes.
