Gan zupai, gan svecei 0
Vēl viens amata knifs ir ekoloģiskā trauku apstrāde. Laimdota: “Ja iekšpusi glazēju, ārpusi piesūcinu ar bišu vasku un propolisu. Tam obligāti jābūt svaigam, kādu saņemu no sava tēva Jāņa, veca Lubānas bitenieka. Porainais, neglazētais māls labi iesūc izkausētu vasku un propolisu. Es tos lieku ar otu uz siltas krūzes plānā kārtiņā, vispirms vasku, tad propolisu, tad atkal vasku, līdz māla poras piepildītas.” Kad šādu krūzi paņem rokās vai tajā ielej siltu tēju, vasks ar propolisu sasilst un sāk smaržot. Spēcīgais un veselīgais aromāts saglabājas ilgus gadus, tikai krūzi vajag saudzīgi mazgāt, nelietojot ķīmiskus līdzekļus. Lielajiem šķīvjiem vaskošana nodrošina to, ka tiem cauri neiet mitrums un traukos var likt arī pankūkas un eļļas salātus. Vaskots māls nespīd, tam ir skaists matējums. Smaržu var arī atjaunot ar plāksnīti tīra un svaiga vaska, kādu var nopirkt bitenieku veikalos.
Šobrīd keramiķe veido mazliet grafiskākus darbus, izmantojot līdz sešām melnbaltā māla gradācijām. Rokturīšiem – aukliņas un korķīšus, cibām – ozola vāciņus. Laimdota: “Izmēģinu jaunas lietas, veidoju vāzes ar plaisiņām un jauna tilpuma krūzes. Arī trauku tilpumam ir sava mode. Tagad taisu universālas bļodkrūzes un bļodiņas, kas ir dziļākas par tasīti un seklākas par tradicionālo bļodiņu. Tās var izmantot gan kafijai, gan zupai, gan svecei.”
Meistare arī auž un izstādēs viņas keramiku papildina smalkas un krāšņas šalles, apmetņi, spilveni, paklāji un segas. Kā spriež zinātāji, darbos interesanti spēlējas krāsu toņi un pustoņi, raupjums un smalkums.
Par radošu ieguldījumu latviešu tautas lietišķās mākslas prasmju un tradīciju saglabāšanā, popularizēšanā un novada kultūrvides veidošanā Laimdota Kliesmete saņēmusi Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūras Atzinības rakstu.
