Māla terapija. Māla ķīmija 1
Podniece un keramiķe DIĀNA DZELME kopā ar kolēģi un domubiedru NAURI GALVIŅU Kurzemes mazpilsētā nodibinājuši biedrību “Ciparnīca Tals’ keramik’” (kurzemnieku izloksnē) un iekārtojuši jauku darbnīcu, kur ne vien cenšas atjaunot Kurzemes keramikas panīkušās tradīcijas, bet arī iekopj savu atšķirīgu kultūras mikrovidi.
Tās pamatideja – nepieciešamība dzīvot nevis steigā un stresā, bet gan lēnām un rimti, toties ar pamatīgumu. Tādu pašu, kāds piemīt arī mālam kā materiālam.
Kāpēc – ciparnīca? Šis vārds biedrības nosaukumā vairāk asociējas ar pulksteņiem un laiku! Izrādās, biedrībai saknes rodamas pirms gadiem desmit, kad Talsos rosīgi darbojās dažāda vecuma un profesiju cilvēki, rīkodami pārgājienus un visādus sarīkojumus, dzejas vakarus, ēnu teātri… Nosaukums palicis mantojumā no kāda audiovizuālā pasākuma. Tagad, kad pašu talsinieku – pasākumu rīkotāju un apmeklētāju – kļuvis mazāk, akcents vairāk likts uz praktisku darbošanos.
Liktenīgās nejaušības
Diāna ir no Skaistkalnes, absolvējusi Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas keramikas nodaļu un atbraukusi uz Talsiem strādāt par pasniedzēju mākslas skolā. Tad Talsu mākslas skolā izveidoja arī mācību programmu pieaugušajiem – varēja apgūt kompozīciju, zīmēšanu, gleznošanu un veidošanu. Ieradās jauns puisis Nauris un sacīja, ka grib mācīties virpot māla traukus. Diāna gan bilda, ka tas nav tik vienkārši un viņam ātri apniks, taču jauneklis bija neatlaidīgs – burtiski pierunāja, lai viņu māca. Un atklājās īsts talants! Naurim jau ar pirmo reizi pielecis, kā pie virpas jāstrādā. Diāna atzīst, ka vēlāk tieši viņš sācis dziļāk pētīt podniecības lietas un vilkt savu skolotāju tur iekšā: – Neesmu no tām sievietēm, kuras var visu. Nebūtu Naura, nebūtu arī šīs darbnīcas. Viņš gribēja iesaistīties visā tajā podnieku būšanā – māla stiepšanā, mūrēšanā, veidošanā un tamlīdzīgi. Tad divatā nodibinājām arī biedrību. Vienai pašai būtu par grūtu to pavilkt.
No kurienes Naurim interese par keramiku, viņš pats nemaz neņemas pateikt: – Īstenībā toreiz biju riktīgi sabijies. Atšķirībā no tiem, kam jau pamatskolā ir skaidrs, kur ies un ko mācīsies, es vēl pēc vidusskolas īsti nezināju, ko varētu iesākt un ko gribu. Vienkārši pamēģināju, sanāca un iepatikās.
Tagad jūtot, ka atrodas īstajā vietā. Tas, ka uzreiz ar pirmo šāvienu izdevies trāpīt desmitniekā, ir diezgan neparasti, tomēr arī Diāna un Nauris zina, ko nozīmē krīze… Sākumā darbojušies mākslas skolā, bet, kad viss sāka jukt un brukt, palikuši gan bez darbnīcas, gan bez darba. Kopā ar rotkali Andri atvēruši veikalu, bet tas bankrotējis. Vienubrīd mālus mīcījuši un traukus veidojuši Naura mājās, līdz galam nepabeigtā istabā. Tad pēkšņi nāca piedāvājums īrēt telpas Talsu centrā, namiņā, kura pagalmā kādreiz pleties skulptūru dārzs. Mājas pārvaldnieks vēlējās tur ielaist radošus cilvēkus. Sākumā Diāna un Nauris atteicās, jo ēkā nebija nekā – ne elektrības, ne apkures, pat ne grīdas, tikai plikas sienas. Ielikuši avīzē sludinājumu, ka meklē telpas. Atsaucies tas pats pārvaldnieks ar otrreizēju piedāvājumu. Šoreiz to uztvēruši kā likteņa mājienu. Beidzot notikusi vienošanās. Gan paši sirsnīgi strādājuši, gan draugi nākuši talkā, līdz tapusi mājīga darbnīca, kur var darināt māla traukus un arī pulcināt domubiedrus.
Maizi Diāna joprojām pelna ar skolotājas darbu, bet Nauris – palīdzēdams tēvam mūrēt krāsnis. Tāpēc abi var atļauties šo sirdsdarbu – māla trauku veidošanu. Tas nav lēts prieks. Jo vairāk tāpēc, ka Kurzemes mālu viņu darinājumiem nemaz nevar izmantot: –
Mēs mēģinājām strādāt kā Latgalē, kur podnieki paši rok mālu un no tā arī veido. Diemžēl nekas nesanāca. Te mālam ir kaļķa piemaisījums, kas spiežas ārā no traukiem.
Tad mums bija laba sadarbība ar “Padures keramiku” – viens uzņēmīgs cilvēks atjaunoja Kuldīgā rūpnīcu. Diemžēl otrais krīzes vilnis viņu skāra pārāk smagi, tagad šī ražotne “iesaldēta”…
Tagad mālu pērk Rīgā. Protams, ka iznāk dārgi – braukšana, pirkšana, vešana, glazūra, elektrība, īre… Taču labā ziņa ir tā, ka Diānas un Naura veidotos traukus talsinieki nu jau tīri labi pazīst, jo Ciparnīcā tie laikam tomēr sanāk mazliet citādi, savdabīgāki.
Īsta Mendeļejeva tabula!
Māls – tā ir viena riktīga ķīmija (kā viss, kas mums apkārt, un arī mēs paši)! Nogulumiezis piesātināts ar kāliju, nātriju, dzelzi, alumīniju, varu… Īsta Mendeļejeva tabula! Minerālu piesātinājuma īpatsvars nosaka māla plastiskumu, krāsu un citas īpašības. Diāna stāsta, ka tas atšķiras arī pēc treknuma un apdedzināšanas temperatūras: – Padures mālam klinkers sāk veidoties 1000 grādu temperatūrā… Māls sāk kust, pārvēršas par lavu, paliek šķidrs no karstuma un var arī saplakt!
Aplūkojot skaistās krūzes, bļodas, pudeles, šķīvjus un citas lietas, vienmēr jāpabrīnās, kā no dubļu pikas var tapt tik skaists un smalks priekšmets? Protams, ķīmija ir viena lieta, bet ikvienam darinājumam nāk klāt arī unikāls cilvēka roku darbs. Kā tas īsti notiek? Diāna skaidro: nopirktais māls jau ir gatavs veidošanai – attīrīts, sapresēts. Tad to sagriež gabalos, sēžas pie virpas un taisa augšā savu iepriekš izfantazēto darinājumu. Pēc tam noliek un gaida, līdz kļūst cietāks un var apstrādāt. Kad veidojums sacietē, to noklāj ar angobu (ar ūdeni sajaukts pulverveida māls, kam pievienotas dažādas minerālvielas un metāla oksīdi, lai priekšmetam, to apdedzinot, piešķirtu nepieciešamo toni), gravē, rotā, krūzēm pieliek osas… Pēc tam trauku atstāj kaltēties jeb žūt. Vasarā žūst ātrāk, ziemā – lēnāk. Pēc tam 600 °C temperatūrā notiek pirmā, tā sauktā biskvīta apdedzināšana, kad māla veidojums iegūst pirmo izturību. Pēc biskvitēšanas darinājums vairs nejūk laukā, bet arī mainīt neko vairs nevar. To noklāj ar glazūru un liek otrreizējā apdedzināšanā. Malkas cepli kurina vienreiz. Un tad parādās uguns veidotie brīnumi – zibens šautras uz bļodām, šķīvji ar vasaras raibumiem, no rozā māliem iznāk balts, bet no melniem – rozā, sarkana glazūra pārvēršas dzeltenā… Kas tad ietekmē gala rezultātu? Pirmām kārtām – temperatūra ceplī un skābekļa daudzums, bet sava nozīme ir arī visādiem sīkumiem, piemēram, vai bļodas liktas ar mutēm kopā, vai lausku slānis, ko liek virs traukiem, bijis biezāks vai plānāks, vai pareizā laikā veikta redukcija (slāpēšana).
Cepļa atvēršana ir varen satraucošs notikums, kad autors var piedzīvot gan smagu vilšanos, gan tieši otrādi – radīšanas prieku, ja trauks iznācis citāds, bet daudz skaistāks, nekā iecerēts! Viss process no māla pikas līdz gatavam traukam ilgst divas nedēļas. Ceplī trauki cepas 13 stundas, jo nepieciešams, lai temperatūra, kas sakāpj līdz pat 1050 – 1100 °C, nokrīt līdz 600 – 700 grādiem. (“Mālam poras vaļā, kvēpi saiet iekšā, poras aizveras ciet…”). Kā var zināt, cik iekšā ir temperatūra? Citi skatoties pēc liesmas, vēl citi – pēc konusiem, kas noliecas konkrētā temperatūrā. Ir visādi cepļi – elektriskais, malkas, mellais, japāņu raku ceplis, un katrs no tiem ir citāds, katram savas nianses. Izrādās, ka rezultātu ietekmē pat Mēness fāzes: reiz kurinājuši cepli pilnmēnesī, un tad nekas tajā nav noticis tā, kā ierasts, beigās māls sagājis klinkerā…
Kā tad pareizi jāsaka – podnieki vai keramiķi? Diāna skaidro, ka keramika ir vairāk māksla, bet podniecība tendēta uz praktisko. Kad mācījusies Rēzeknē, podniecība viņu neesot īpaši interesējusi, bet, kā jau dzīvē bieži gadās, ar gadiem viss sagriezies kājām gaisā. Ne velti biedrības darbnīcu dēvē par podnīcu…
– Podnieku veidotajām lietām, protams, arī jābūt skaistām, bet galvenais ir praktiskā funkcija. Ja tā ir krūze, tad tāda, kurā var ieliet alu, pienu, sulu vai tēju; ja bļoda, tad konkrētam mērķim – rasolam vai pankūku mīklai. Turpretim keramiķi galvenokārt darina smukuma priekšmetus, tajos ir kaut kāds vēstījums… Lai gan es uzskatu, ka arī podniekam viņa praktiskajā lietā ir savs vēstījums. Mēs negribam atteikties no tradicionālās podniecības tieši tāpēc, ka uzskatām: vajag saglabāt to, kas raksturīgs tieši mums – latviešiem, kurzemniekiem. Jo vairāk tāpēc, ka tagad tik raksturīga ir tendence visu globalizēt, vienkāršot, nivelēt. Mēs ar savu darbošanos gribam pierādīt, ka var dzīvot arī citādi, ka nav jāpakļaujas šim milzīgajam spiedienam no malas, ka dzīvē galvenais nav nauda un tās pelnīšana, bet gan pavisam citas vērtības, – spriež Diāna.
Sava nacionalitāte
Sākotnējais vaļasprieks pārtapis par nopietnu darbošanos. Izveidojusies sadarbība ar daudziem keramiķiem un podniekiem. Ciparnīcas saimnieki nereti uzņem viesus arī paši brauc pieredzes apmaiņā.
– Kad satiekamies un runājam ar kolēģiem, vienmēr “uzpeld” kas tāds, ko daži no mums nezina, bet citi zina, un tad ar šo pieredzi draudzīgi apmaināmies. Ir tik interesanti klausīties tajos vecajos vīros un viņu stāstos par māla ķīmiju, bieži vien viņi paši jauc tās glazūras, tas viss ir tik neparasti, pat teiksmaini… – priecājas Diāna. – Un mēs visi esam tik līdzīgi – vienalga, vai tie ir keramiķi no Latvijas, Vācijas, Francijas, vai no Krievijas. Veidojas gandrīz vai tāda kā sava nacionalitāte – keramiķi… Māls padara līdzīgus.
Aizpērn bijuši ciemos Francijā, netālu no Lionas. Un secinājuši, ka tradicionālā franču podniecība ir līdzīga mūsējai: – Varbūt viņiem ir vairāk kiča, bet trauku formas, tehnika un funkcionalitāte sasaucas ar latviešu podniecību. Viņi tāpat galvenokārt izmanto angobas un caurspīdīgās glazūras.
“Ciparnīca Tals’ keramik’” rīko dažādus pasākumus. Nopietnus un mazliet dullus. Uzņemot viesus, saimnieki stāsta par keramikas vēsturi un tradīcijām, parāda, kā top trauki, ļauj pašiem padarboties ar mālu. Pavasarī notiek dullā izsole, kurā par simbolisku samaksu (sākumcena – 20 santīmu) var tikt pie traukiem ar nelielu defektu – nevienmērīgu glazūras klājumu vai šķībāku osiņu. Starp citu, Francijā tieši tādi ir vērtē, maksājot pat dārgāk par pareizajiem!
Var piedalīties cepļa atvēršanā un izbaudīt veselīgo dubļu terapiju, mīcot ar kājām mālu. Vai atkal – akcija, kad ar koka mietu pilnīgi oficiāli ļauts dauzīt traukus! Keramiķiem ir vajadzīgas lauskas (kaut vai, piemēram, ceplim – tās uzklāj kā virskārtu uz apdedzināmajiem traukiem).
Ciparnīcai ir ne tikai podnīca, bet arī vasaras galerija “Šķībā māja”. Diāna to raksturo kā “pavisam dīvainu vietu, kur ir pavisam gatavie trauki”. Savukārt malkas ceplis parasti tiek kurināts Diānas mājas dārzā. Tas esot tipisks latgaliešu ceplis – Naura tēva mūrēts, pavisam vienkāršs, bez nojumes (to nav varējuši atļauties). – Cepļa kurināšana – tas ir jauks meditatīvs pasākums, bet ciet taisīšana ir ķēpīga lieta, – teic Diāna.
Piebildīšu, ka arī vaļā taisīšana ir smags, netīrs darbs, un te nu patiešām top skaidrs, ka tādai ārēji trauslai sievietei kā Diāna bez stiprā un vīrišķīgā Naura tas nebūtu vienkārši izdarāms.
Bet trauku laukā ņemšana arī mūsu apciemojuma reizē izvēršas par aizraujošu izrādi, kurā atklājas gan Lieldienu bļodas un vīna krūkas, gan peldošais akmens un šķīvji ar ķirzakām, gan augļu trauki ar daudziem regulāriem caurumiem (tie palīdz augļiem ilgāk glabāties) un keramikas kaķi – svilpaunieki dažādās krāsās. Un top skaidrs, ka podniecība un keramika ir viena veselīga nodarbe. Jo māls, ekoloģiski tīrs dabas produkts, ko izmanto arī ārstniecības un kosmētiskajās procedūrās, dziedina ķermeni un garu. Palīdz dzīvot saskaņā ar dabas likumiem – nesteidzoties, domājot, novērtējot tautas gara mantojumu.
