Māris Zanders: “Tas, par ko zinātnieki jums nestāsta. Jo viņiem par to nejautā” 3
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc nedēļas, 8. oktobrī, notiks Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) ārkārtas pilnsapulce, kurā tiks ievēlēta jauna LZA vadība (prezidents, Senāts, Uzraudzības padome).
Neatkarīgi no tā, vai mākslas zinātnieku Ojāru Spārīti prezidenta postenī nomainīs ķīmiķis Ivars Kalviņš vai fiziķis Andrejs Siliņš, pilnsapulce ir adekvāts iegansts vēlreiz parunāt par zinātnisko aprindu attiecībām ar politisko lēmumu pieņēmēju vidi un sabiedrību kopumā.
Zinātnieku un politiķu attiecībās izsenis netrūkst teatrālisma: vārdos tiek apliecināta ieinteresētība, atbalsts, cieņa utt., praksē LZA un tai līdzīgas struktūras tiek uztvertas kā nevajadzīgs starpnieks, kas vēlas kontrolēt zinātnei novirzītās publiskās naudas plūsmas, vienlaikus saglabājot maksimālu neatkarību.
Manuprāt, te būtu jānošķir divi aspekti. Sociālantropoloģija saka, ka jebkurā cilvēku kopumā agri vai vēlu izveidojas hierarhijas un noslēgtība pret ārpasauli.
Pozīciju sargāšana un vārīšanās savā sulā ir jebkurā pārvaldes struktūrā – sportā, teātrī, politiskajā partijā, slimnīcā un, jā, zinātnē.
No šī viedokļa kritiskas piezīmes ir pamatotas. Savukārt otrais aspekts saistīts ar, domāju, pamatotām šaubām par pašu politisko aprindu kvalifikāciju, pieņemot lēmumus, – šajā gadījumā zinātnē.
Tas, ka amatpersonas gadu gaitā ir iemācījušās vārdus “digitalizācija”, “bioekonomika”, “ilgtspējība” u. c., nenozīmē, ka šīs amatpersonas patiešām orientējas zinātnē.
Ne tāpēc, ka politikā specifiski koncentrētos grūtgalvīši, bet tāpēc, ka zinātnē notiekošā izprašanai ir nepieciešami ievērojami laika resursi un tāds sīkums kā vēlme mācīties.
Piemēram, var teikt neskaitāmas runas un uzrunas par “mākslīgā intelekta” perspektīvumu, bet jautājums ir, ko cienījamais politiķis ar šo jēdzienu saprot.
Kādiem projektiem viņš vēlas atvēlēt finansējumu: bezpilota auto, melanomu diagnosticēšanai, aizdomīgu naudas pārskaitījumu vai jaunu kombināciju farmakoloģijā atklāšanai?
Nav tāda visaptveroša “mākslīgā intelekta” virziena.
Rezumēju: iekaļķojušos hierarhiju drupināšana ir veselīga, tomēr risks ir tāds, ka politiķu un ierēdniecības ietekmes palielināšanās zinātnē nozīmētu naudas izķiņķelēšanu modīgi skanošiem “projektiem”.
Politiķi savas attieksmes pret zinātni veidošanā ņem vērā arī vēlētāju priekšstatus par to, ar ko zinātnieki nodarbojas un ar ko viņiem vajadzētu nodarboties.
Domāju, ka šie priekšstati ir pretrunīgi. No vienas puses, ir zināma cieņa pret “gudriem cilvēkiem”, no otras puses, viegls īgnums par to, ka šie cilvēki daudzus jautājumus pārāk “sarežģī”.
Manuprāt, te sava loma ir medijiem. Ikviens sevi cienošs medijs regulāri iepazīstina auditoriju ar jaunām rekomendācijām, piemēram, imunitātes uzlabošanai vai novecošanās palēnināšanai.
Mēs šīs rekomendācijas uztveram visnotaļ nopietni. Un tagad iedomāsimies, ka ierodas zinātnieki un saka, ka jēdzieni “imunitāte” un “novecošanās” vispār ir dažādi interpretējami, pat apstrīdami.
Kuram kaut kas tāds patiks?
Mediji ir mūs pieradinājuši pie, pirmkārt, ilūzijas, ka apkārtējā pasaule ir vienkārši izskaidrojama, otrkārt, pie tā, ka apkārtējā pasaule ir būtiska tik, cik runa ir par mums pašiem.
Īsi sakot, zinātnes (tostarp LZA) un sabiedrības kopumā attiecības labi raksturo kāda raidījuma (ne Latvijā) ironiskais nosaukums – “Tas, par ko zinātnieki jums nestāsta. Jo viņiem par to nejautā”.
No vienas puses, neliekas pareizi, ja pētniekiem ir, atvainojos, jābāžas virsū ar saviem skaidrojumiem, bet, no otras puses, bieži ir velti gaidīt, ka viņiem pajautās.
Manuprāt, LZA šajā sarežģītajā situācijā var pamācīties no Latvijas labākajām augstskolām, kuras, kaut savtīgu motīvu vadītas – piesaistīt studentus, samērā aktīvi un atraktīvi nodarbojas ar zinātnes izglītojošo funkciju.
Varu iedomāties viedokli, ka Latvija var gluži labi iztikt arī ar mazāku zinātnieku skaitu, jo mūsdienās zināšanas ir starptautiskas un nepieciešamo var atrast internetā.
Jā, bet ir viena problēma – lai atrasto izlasītu, ir jāmāk valoda, vēlams, ne tulkošanas programmas līmenī.
Ja mēs, mūsuprāt, pragmatiski (jo ir tik daudz citu vajadzību) noplicinām zinātni, mums nebūs cilvēku, kas vispār māk strādāt ar citur radītās zinātnes informāciju.
