Neglīts radījums desmitgadīga bērna lielumā – rabīni spējuši atdzīvināt no māla salipinātus cilvēkus. Baisa patiesība vai leģendas? 36
Guntars Pļavinskis, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Labi zināms, ka ļaudis jau kopš sirmas senatnes vēlējušies “darīt dieva darbus”, proti, mākslīgi radīt sev līdzīgas būtnes. Turklāt joprojām mēļo, ka šajā ziņā vistālāk esot tikuši seno jūdu rabīni, kuri spējuši atdzīvināt no māla salipinātus cilvēkus, izmantojot kaut kādus noslēpumainus kabalistiskos buramvārdus.
Patiesība un nāve tieši uz pieres
Pats šo rabīnu radīto dzīvo būtņu apzīmējums golems (jeb “gelem” no ivrita kā “māli”) skaidri norāda uz to materiālu, no kā tie bijuši izgatavoti. Un, kā pauž neskaitāmi avoti, savā būtībā golemi vienkārši ir keramikas izstrādājumi. Bet tos iedzīvināja tā dēvētā Šem–ha–Meforaša – kaut kāda burtu un ciparu formula, kas it kā veidojusi jūdu Dieva īsteno vārdu. Un tam, kurš zinājis šo slepeno šifru, tāda golema iedzīvināšana esot bijusi nieka lieta: tikai jāieliek māla lellei mutē papīrs ar virsū uzrakstītu formulu (“šema”), un tā acumirklī atdzīvojusies un steigusi izpildīt sava saimnieka rīkojumus.
Dažos traktātos izklāstīts arī cits golemu radīšanas paņēmiens. Tie pauž, ka dzīvību māla veidojumos iepūta kādos noslēpumainos ritos un vārds “emet” (patiesība), kas ieskrāpēts no māla izveidotās figūras pierē. Tostarp šie paši traktāti vēstījuši, ka šādu māla figūru izgatavošana bijusi arī nāvējoši bīstama.
Piemēram, tie golemi, kuri nemācēja runāt, domāt un atšķirt labo no ļaunā, nereti izgāja ārpus savu radītāju kontroles un, iekrītot nevaldāmā niknumā, sākuši visu sev apkārt graut, tostarp arī nogalinot ikvienu nelaimīgo, kurš patrāpījies ceļā.
Un nomierināt tādu keramisko trakuli varējis tikai tas cilvēks, kurš viņu radījis, jo bija nepieciešams to atkal pārvērst atpakaļ parastā māla pikā. Ja tāds mākslīgais cilvēks bija iedzīvināts, izmantojot “šemu”, bija nepieciešams vienkārši izņemt specifisko papīru tam no mutes. Bet tam, kurš nesa vārdu “emet”, vajadzēja no pieres nokasīt burvju uzraksta pirmo burtu, tādējādi pārvēršot “patiesību” par “nāvi” (met).
Regulārais teliņš sestdienas mielasta galdam
Tostarp vēstīts, ka gandrīz visi mēģinājumi radīt tādas būtnes gandrīz vienmēr beidzās ļoti skumji. To apliecinot neskaitāmi vēstures avoti un maģiskie traktāti, kas vēstī par golemu radītājiem un viņu eksperimentiem. Viens no tādiem apokrifiskajiem tekstiem norāda jau uz Vecās Derības piedzīvojumu personāžu – pravieti Jeremiju, kurš esot bijis viens no novatoriem māla cilvēku radīšanā. Bet viņa pirmais “atmodinātais” golems jau ar pirmajiem mirkļiem uzrādījis absolūti nevaldāmu raksturu: tas pat centies no viedā sirmgalvja rokām izraut nazi, ar kuru viņš tikko bija beidzis sava radījuma pierē skrāpēt vajadzīgo uzrakstu.
Par vēl kādu eksperimentu saistībā ar māla cilvēka radīšanu vēstot Sangredins – viens no Talmuda traktātiem. Tajā stāstīts par to, ka 4. gadsimtā kāds rabīns Rava atdzīvinājis golemu un aizsūtījis to pie sava drauga Zairas.
Taču zinātņu vīra draugs, kurš arī neslikti orientējies zinātnēs, nezin kāpēc nav atbalstījis drauga eksperimentu un acumirklī viņa radījumu pārvērtis atpakaļ māla pikā.
Tiesa, šis vēstījums neko nepasaka par to, kā savukārt pret tādu sava drauga izrīcību izturējies godājamais Rava. Visdrīzāk, viņš nevarēja justies apmierināts ar tik nicīgu attieksmi pret savu darbu…
Un tostarp Talmuds arī vēstot par Ravas un Zairas laikabiedriem – viedajiem Haninu un Ošaju, kuri jau ievērojami praktiskāk tvēruši jautājumu par dzīvu būtņu radīšanu no attiecīgā materiāla. Proti, viņi katru piektdienu tādā veidā no māla esot uzradījuši telēnu “aptuveni trešdaļas lielumā no kārtīga vērša”, un tas kļuva par galveno ēdienu zinātņu vīru kopīgajā sestdienas maltītes ēdienkartē.
Eksperiments ar pārlieku izdarīgo golemu
Vairākas simtgades vēlāk, aptuveni 16. gadsimta vidū, kāds rabīns Elija no Polijas pilsētiņas Helmas izlēmis turpināt senatnes eksperimentus. Viņš licis palīgiem atnest divus maisus mālu uz vietējās sinagogas bēniņiem, pēc kā tur uz pietiekami ilgu laiku ieslēdzies. Kad golema radīšanas process bija pabeigts, Elija rādīja savu lolojumu ļaudīm.
Protams, šo radījumu aptuveni desmitgadīga bērna lielumā nekādi nevarēja nodēvēt par daiļu, toties tas bez jebkādām ierunām izpildīja jebkuru uzdoto darbu.
Tiesa, tas gan visus norādījumus saprata kaut kā ļoti burtiski, tāpēc iepriekš vienmēr vajadzēja vairāk nekā rūpīgi apdomāt jebkuru norādījumu. Piemēram, kad tam lika atnest uz sinagogu ūdeni, golems esot dievnamā sarīkojis īstenus plūdus, savukārt it kā pavisam vienkāršs lūgums saskaldīt malku teju vai iznīcināja visus Helmas apkaimē esošos mežus. Vēl bez tā Elijas uzradītais palīgs turpināja augt, turklāt burtiski pa stundām, kā rezultātā jau pēc nedēļas bija pārvērties visīstākajā milzī.
Tad vietējie iedzīvotāji aicināja rabīnu tomēr iznīcināt savu pārlieku centīgo bērnu.
Un, lai arī Elija bija spiests ņemt vērā sabiedrības viedokli, tomēr nemaz nebija vairs tik viegli atbrīvoties no golema.
Raugi, līdz tam laikam māla radījuma augums jau bija sasniedzis aptuveni divus ar pusi metrus, kā dēļ rabīns praktiski vairs nespēja aizsniegties līdz tā pierei, uz kuras rotājās maģiskais uzraksts. Nācās izgudrot viltību. Kādā vakarā rabīns lika golemam novilkt savus zābakus, un, kad tas bija pieliecies pavēles izpildīšanai, Elija ar nazi aši noskrāpēja “lieko” burtu uzrakstā…
Prāgas rabīna radījums
Un tomēr laikam jau par vispopulārāko no golemiem jāuzskata tas no Prāgas, kuru 16. gadsimta beigās radīja slavenais ebreju zinātnieks Lēvs ben Becalels. Taču atšķirībā no saviem priekšgājējiem rabīns Lēvs golemu bija uzradījis nevis kaut kādu iegribu vai īpašas zinātniskās intereses dēļ. Uz to viņu esot pamudinājuši noteikti apstākļi. Tajā trauksmainajā laikā Prāgas ebreju geto iemītnieki pārlieku bieži bija pakļauti Čehijas galvaspilsētas “īsteno katoļu” uzbrukumiem. Un viens tāds kārtīgs golems varētu geto ļaudīm nodrošināt nesliktu aizsardzību.
Leģenda vēstī, ka milzīgais rabīna Lēva māla kalpotājs, kuru nodēvēja par Jozefu un kurš bija iedzīvināts ar “šemu”, pat ļoti labi esot ticis galā ar sev uzticēto misiju.
Dienā viņš sava radītāja mājā pildīja visus smagākos un netīrākos darbus, savukārt naktī patrulēja geto ielās, novēršot potenciālos grautiņus.
Turklāt savdabīgā kārtā golems strādājis tikai sešas dienas nedēļā, bet sestdienā, dodoties uz sinagogu, rabīns no golema mutes ņēma laukā “šemu”, tādējādi padarot to par parastu māla lelli.
Tā tas turpinājies vairākus gadus, kamēr reiz rabīns pirms kārtējā sestdienas pasākuma aizmirsis izņemt no golema mutes “šemu”. Un pēc tā, kad saimnieks bija aizgājis no mājas, viņa bez uzraudzības palikušais kalpotājs pēkšņi krita nevaldāmā niknumā. Izbrāzies laukā uz ielas, Jozefs sācis visu pēc kārtas lauzt un graut, kā arī līdz nāvei sist visus pa rokai patrāpījušos geto ļaudis. Pārbiedētie ebreji skrējuši uz sinagogu meklēt rabīnu Lēvu, aicinot viņu nākt un savaldīt savu māla radījumu. Pārsteidzošā kārtā rabīnam izdevies izdabūt no golema mutes “šemu”, un pēc tā, kad tas bez kustības nokritis zemē, Lēvs licis uznest un noslēpt “huligānu” dievnama bēniņos.
Prāgas leģenda vēstī, ka, tādā veidā apglabājot nabaga Jozefu, rabīns Lēvs saviem tautiešiem aizliedzis pat pietuvoties golema slēptuvei. Gandrīz divas simtgades geto iemītnieki esot svēti ievērojuši rabīna Lēva norādījumu, taču 18. gadsimta beigās kāds cits rabīns vārdā Ecekiēls Landau sadomāja noskaidrot, kas īsti tas ir par brīnumu, kas glabājas sinagogas bēniņos. Tiesa, viņš tā arī nevienam neesot neko teicis par savas izlūkošanas rezultātiem, lai gan aculiecinieki vēstījuši, ka vēlāk, nākot laukā no aizliegtās telpas, viņš esot nevaldāmi trīcējis no bailēm.
