Mākslu vai dzīvību?! 0
Maija sākums, izskanot diviem radikāli pretējiem saucieniem, uzjundīja dalītas emocijas. Rīgā publiski izskanēja pārmetums: “Vai mums vajag vēl vienu koncertzāli, ja mirst cilvēki, bet viņu ārstēšanai valstij nav naudas?”
Tajā pašā laikā Tukuma pusē notika koncerts – akcija (jo ievērojama šī koncerta daļa bija klusums), kura finālā pašvaldības pārstāvim tikai nodots spilgtu vietējo radošo personību, tostarp Māras Zālītes un Vestarda Šimkus, parakstīts aicinājums mainīt pilsētas un novada kultūrvidi, atgādinot arī par hroniskajām vajadzībām: jaunu kultūras namu, jaunu Mūzikas un mākslas skolu, izstāžu zāli un koncertzāli.
Tātad vienlaikus kādam koncertzāli skaļi vajag, kādam citam un ne mazāk skaļi – nevajag.
Uz kuru saucienu reaģēt, kuru ignorēt? Visiem labs nebūsi, katra pareiza rīcība kādam citam liksies aplama.
Šai stāstā ir trīs iesaistītās puses: naudas turētāji, mākslinieki un kultūras patērētāji.
Pirmie – tie, kas operē ar valsts vai pašvaldības budžeta līdzekļiem, – apzinās, ka šie tempļi ne vien jāpiepilda ar mākslu, bet arī ar siltumu, elektrību un ūdeni labierīcībās. Jo nez vai šī paaudze sagaidīs laikus, kad Latvijā būs tāds dzīves līmenis, ka skatītājs uz koncertu vai izrādi bez sašutuma pirks biļeti par simts un vairāk eiro, lai māksla atmaksātos.
Otrie – tie, kas tempļus piepildītu ar mākslu, – iespējams, saskatīs līdzekļus arī uzturēšanai, jo, raugi, kāpēc tik iespaidīgs kumoss no pašvaldības budžeta pīrāga jāatvēl sociāli bezcerīgākā kontingenta uzturēšanai, ja bezdarbība un dzīvošana uz citu rēķina ir viņu reliģija? Tāpēc, ka to nosaka likums.
Nodokļu maksātāji uztur gan dzīves pabērnus, gan profesionālus parazītus.
Jā, arī uz kultūras rēķina. Jā, arī man tas ir nepieņemami, bet tādi ir Ministru kabineta noteikumi un pašvaldībām tie jāpilda. Tikmēr nav tāda likuma, ka jābūvē jauni kultūras nami, mūzikas skolas vai izstāžu zāles. Cita lieta, kā naudas turētāji tērē to pīrāga daļu, kas paliek pāri pēc likumā noteikto izdevumu nomaksas. Te ir runa par prioritātēm. Un tas nu gan ir cieši saistīts ar pašvaldības vadītāja vai viņa pelēkā kardināla vērtību skalu un interesēm.
Pēc akcijas Tukumā domāju par trešās puses – kultūras patērētāju – līdzatbildību. Vai tie cilvēki, kas atnāca uz izsludināto koncertu, nenojaušot, ka tā ir akcija, ir pie kaut kā vainīgi? Vai tie, kas cerēja pirmo reizi mūžā dzirdēt Vestarda Šimkus klavierspēli, bet tā vietā dzirdēja klusumu jeb Džona Keidža “4’ 33”, ir vainīgi, ka valstī ir tādi un ne citādi likumi un prioritātes?
Atbildi uz šiem jautājumiem precīzi formulēja komponists Jēkabs Nīmanis jau pēc pieminētā koncerta, kur atskaņoja arī viņa darbus un kur komponists bija klāt personīgi.
Vaicāts, vai, viņaprāt, ar šādu akciju var kaut ko panākt, Nīmanis atzina, ka viens no svarīgākajiem aspektiem, lai kultūra dzīvotu, ir ne tikai politisks atbalsts, bet arī atbalsts no tiem, kas to patērē: “Šo atbalstu nodrošina tieši kopiena, cilvēki, kas te ir. Un šajā ziņā katrs var kultūru atbalstīt, interesējoties, nākot uz pasākumiem, arī – uz tādiem koncertiem, kuros ir kaut kas nezināms un noslēpumains.
Tas ir līdzīgi kā sportā – mēs nezinām, kā spēle beigsies, tāpēc mēs tai sekojam līdzi.
Man liekas – ja cilvēkiem ir interese, viss sāk notikt. Un, kad paaudzes sāk sarunāties caur mākslu, to sauc par kultūras dzīvi. Tā ir jākopj abās pusēs – gan tiem, kas pieņem lēmumus, gan tiem, kas kultūras pasākumus apmeklē.”
Tad varbūt jāsāk nevis ar jaunu telpu būvēšanu, bet ar ieguldījumu cilvēkā? Ar šī brīža un potenciālo nākotnes kultūras pasākumu neapmeklētāju izglītošanu, paverot viņu skatu arī uz Maslova piramīdas augšgalu? Kāds taču to saskatīs! Un, ja saskatīs, tad vēlēsies tai tuvoties. Ja vēlēsies tuvoties, sapratīs, ka ar sociālo pabalstu nepietiek, lai tur nokļūtu, – ir jānopelna. Ja pelnīs, papildināsies valsts un pašvaldības budžets, pietiks naudas gan paliatīvajai aprūpei, gan koncertzālei. Diemžēl pieminētās akcijas organizatori, mēģinot apelēt pie naudas turētājiem, trāpīja patērētājiem. Diemžēl tieši tiem, kas atnāca. Kam trāpīja sauciens Rīgā – pret koncertzāli?
