Mākslinieku un dīkdieņu paradīze Berlīnē 0
Ceļotājiem, kam apnikuši klasiskie tūrisma objekti, Berlīnē ir iespēja izbaudīt arī ko netradicionālāku – gidu pavadībā doties tūrē pa Vācijas trūcīgāko rajonu Noiķelni
Ierindas tūrista fotoaparāta atmiņa pēc atgriešanās no ceļojuma uz Berlīni ir piestūķēta ar krāšņiem skatiem: Potsdamas laukuma modernās celtnes, muzejiem bagātā Unter den Linden iela, zīmolu veikaliem pieblīvētā Kurfurstendamma, Brandenburgas vārti un Reihstāga ēka.
Nabadzīga, bet seksīga
Metropole, kur tiek lemts Grieķijas un eirozonas liktenis, kas tiek uzskatīta par modes un mākslas centru un dēvēta par Eiropas “Ņujorku”, tajā uz pāris dienām iebraukušajiem viesiem parasti paliek atmiņā tieši tāda – spoža, koša un turīga. Tomēr kā katrai pilsētai arī Berlīnei ir vairākas sejas. Aiz smalkākās slēpjas vēl otra – nemazgātā un neglītākiem vaibstiem. Ja iespaidu bagāžā jau iegūlusies fasādes puse, grūti noticēt ziņām, kas ar šo tēlu īsti nesaskan. Piemēram, faktam, ka Berlīne ir viena no nabadzīgākajām Vācijas pilsētām. Tajā ir gandrīz divreiz augstāks bezdarba līmenis nekā Rīgā un katra septītā iedzīvotāja ienākumi nesasniedz nabadzības slieksni jeb 766 eiro mēnesī. Nekur citur Vācijā nav tik daudz sociālo pabalstu saņēmēju kā Berlīnē. “Valsts maizē”, pārtiekot no pabalstiem, šeit dzīvo piektdaļa iedzīvotāju. Turklāt Vācijas galvaspilsēta pati nemaz nespēj sevi uzturēt. Berlīne nodokļos savāc tikai pusi no sava 19 miljardus eiro lielā budžeta, bet trūkstošo naudu iegūst, ņemot arvien jaunus kredītus, kā arī saņemot “dāvanas” no “bagātajiem brāļiem” – turīgajām Vācijas zemēm, kas veic iemaksas federālo zemju finanšu izlīdzināšanas fondā. Kā aprēķinājis žurnāls “Focus”, “pabalstos” Berlīnei rietumzemes kopš 1950. gada samaksājušas 45 miljardus eiro. Tomēr, par spīti prāvajām naudas injekcijām, Vācijas galvaspilsēta joprojām netiek vaļā no saviem dziļajiem parādiem, kas patlaban sasnieguši 64 miljardus eiro.
Taču tajā pašā laikā Berlīne ir lielisks piemērs tam, ka nabadzība ne vienmēr ir atbaidoša. Tā var būt arī šarmanta. “Berlīne ir nabadzīga, bet seksīga,” tā pirms daudziem gadiem kādā intervijā izteicās Berlīnes mērs Klauss Vovereits, un kopš tā laika šis izteikums ir kļuvis par savdabīgu Berlīnes saukli. Vislabāk šī saukļa būtību varat izprast, Berlīnes apmeklējumā novirzoties no klasisko ceļvežu ieteiktā maršruta un vismaz uz dažām stundām iegriežoties Berlīnes un visas Vācijas trūcīgākajā, bet vienlaikus arī radošākajā rajonā – Noiķelnē.
Doneri, frizieri, spēļu automāti
Līdz 1912. gadam apvidus, kas tagad pazīstams kā Noiķelne, valkāja Riksdorfas vārdu un sastāvēja no četriem lauku apgabaliem – Bricas, Rudovas, Bukovas un Riksdorfas. Berlīnes administratīvajā teritorijā Noiķelne tika iekļauta 1920. gadā. Otrā pasaules kara beigās 1945. gadā Noiķelni uz trim mēnešiem bija ieņēmusi sarkanā armija, pēc tam tā nonāca amerikāņu karaspēka kontrolē, pēc Berlīnes sadalīšanas paliekot Rietumvācijas sastāvā.
Pirms piecdesmit gadiem, kad sākās turku viesstrādnieku imigrācija Vācijā, liela daļa no Berlīnē iebraukušajiem turkiem apmetās tieši Noiķelnē. Tolaik tur iebraucēju tikpat kā nebija, taču bija daudz brīvu, lētu dzīvokļu, jo arvien vairāk vāciešu no turienes pārcēlās dzīvot uz modernākiem namiem citās pilsētas daļās.
Kā rajons, kur jau dzīvo daudz iebraucēju, Noiķelne pievilka arī nākamos, pakāpeniski izaugot par imigrantiem bagātāko apvidu Berlīnē.
Ironiskā interneta enciklopēdija “Uncyclopedia”, kas veidota kā parodija plaši pazīstamajai “Vikipēdijai”, raksturojot Noiķelnes iedzīvotāju sastāvu, vēstī, ka starp viņiem esot “arī apmēram divdesmit vāciešu”. Tas, protams, ir joks, tomēr ar savu daļu patiesības. Trešdaļa no vairāk nekā 300 tūkstošiem Noiķelnes iemītnieku (dienvidu daļā pat 60%) ir ar “migrācijas pagātni”, piederēdami 163 dažādām nacionalitātēm. Vislielākā grupa ir turki, pēc tam seko ieceļotāji no bijušās Dienvidslāvijas republikām. Vienu no Noi-ķelnes dzīvākajām ielām – Sonnenalee jeb Saules aleju – vietējie pat iesaukuši par Gazas joslu (Gazastreifen). Iesaukas pamatā ir apstāklis, ka šīs ielas ziemeļu daļā teju katra bodīte ir arābu īpašumā (galvenokārt iebraucēji no Libānas, Sīrijas un Ziemeļāfrikas), bet apkārtējās mājās dzīvo turki.
Pastaigājoties pa ielām Noiķelnes ziemeļu daļā, rodas iespaids: cilvēki te vairs ne ar ko citu nenodarbojas, kā vien ēd turku donerus, griež matus, spēlē azartspēles un aizgūtnēm pērk jaunus mobilos telefonus. Aiz katras turku doneru bodītes seko frizētava, pēc tam nāk spēļu automātu iestāde, lietotu mobilo telefonu pārdotava, aiz kuras atkal nākamā doneru bodīte, nākamā frizētava, nākamie spēļu automāti un mobilie telefoni… Nav svarīgi – rīts, pusdienlaiks vai vakars – teju pie katras doneru bodes vai kafejnīcas jūs ieraudzīsiet nīkstam pa nīkulīga paskata kungam vai dāmai labākajos gados, dīki sūcot vislētākā alus pudeli un smēķējam paša tītu cigareti. Liela daļa noiķelniešu patiesi nav visai noslogoti, jo viņu galvenais ikdienas darbs ir regulāri apmeklēt darba centru un aizpildīt veidlapas, lai varētu turpināt saņemt sociālos pabalstus. Rajona ziemeļu daļā no pabalstiem pārtiek katrs piektais, bet dienvidu pusē – pat katrs otrais.
Mākslinieku un mūziķu iecienīta
Tomēr tas nenozīmē, ka Noiķelne būtu kāda bēdu ieleja. Tās bēdīgā ekonomiskā situācija sniedz arī ieguvumus, proti, Noiķelnē dzīve ir lēta. Lai gan cenas ar katru gadu aug, dzīvokļu īre šajā rajonā joprojām maksā mazāk nekā citās Berlīnes daļās, un šis faktors Noiķelni dara pievilcīgu studentiem un radošo sfēru pārstāvjiem. Noiķelne ir iecienīta mūziķu un mākslinieku apmešanās vieta, un viņu klātbūtne šim rajonam piešķir īpašu auru.
Noiķelnē kā sēnes pēc lietus aug kafejnīcas ar ekstravagantiem interjeriem, kurās, kaldami radošus plānus vai vienkārši nosizdami laiku, pulcējas jauni cilvēki ar ģitāru futrāļiem plecā. Piepīpētā kafejnīcā pie alus glāzes un nekad neiztrūkstošajiem laptopiem klēpī šeit sanāksmes notur arī Berlīnes parlamentā pērn iekļuvušās Pirātu partijas biedri.
Šī rajona dienvidu daļā nomaļus no pilsētas artērijām kanāla krastā atrodas objekts, kas ir pilnīgā pretstatā ar apkārtējo vidi – spoguļstikliem saulē laistoties, tur slejas grandiozā viesnīcas “Estrel” ēka. Ar 1125 istabām, vairāk nekā 2000 gultasvietām, pieciem restorāniem, kuģīšu piestātni un pat savu vilciena staciju “Estrel” ir plašākā viesnīca Vācijā. Taču, pārejot pāri romantiskajam tiltiņam pie greznās viesnīcas, padsmit minūšu palīkumojot pa mazām ieliņām, jūs atkal nonākat pavisam citā pasaulē. Vēl nupat jūs, galvu atgāzis, nolūkojāties viena hoteļa varenajā stāvā, bet nu jums skatiens jāmet zemāk, lūkojoties caur zaļot sākušiem krūmiem – Harcera ielas abās pusēs plešas mazdārziņu kolonijas. Mazdārziņu kultūra Berlīnē ir cieņā. Tomātus, kartupeļus, sīpolus un citus labumus azaidam audzē ne tikai mazturīgākie pilsētas iemītnieki, bet arī ļaudis, kas pelna itin labi. Noiķelnes iedzīvotāji, iespējams, ir vienīgie pasaulē, kuri var baudīt tādu privilēģiju kā audzēt tomātus, kartupeļus un sīpolus lidostā.
