Mākslinieks nevar būt viens. Saruna ar Sandru Krastiņu 0
“Pirmdiena. Otrdiena. Trešdiena. Ceturtdiena. Un nakts…” – mūsdienu ikdienišķā mantra. Pazīstamā māksliniece Sandra Krastiņa ikdienai veltījusi veselu izstādi – desmit jaunus lielformāta darbus, kas no 27. marta būs aplūkojami galerijā “Rīga”, bet sarunā viņa stāsta par mākslas divām pusēm – gan tapšanu, gan iznešanu pasaulē.
Sandra Krastiņa uz latviešu mākslas skatuves uznāca 80. gadu sākumā, tolaik mainot priekšstatus par latviešu figurālo glezniecību. Viņas sākotnēji gleznotie vienaudžu individuālie un grupas portreti, pētot cilvēka likteni, 90. gadu beigās pārveidojās “mazā cilvēciņa” motīvā. Vēlāk par dominējošo motīvu kļuva zilā krāsa un abstrakcija.
Ilgu laiku S. Krastiņa mākslā bijusi ne tikai klātesot tās dzimšanas brīdī pie audekla, bet arī “otrajā pusē”, palīdzot tai nonākt pie skatītājiem, līdzdarbojoties mākslas publiskās vides veidošanā. 2004. gadā pēc viņas iniciatīvas tika izveidots Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijas muzejs – mākslas krājumi no 1944. līdz 1991. gadam. “Bija periods, kad likās, ka nepietiek tikai ar savu darbu, ka vajag kaut kādā veidā organizēt to vidi,” skaidro māksliniece. “Pie mums bija un ir ārprātīga situācija – mūsdienu mākslinieku kolekcija netiek papildināta gadiem. Tas ir fundamentāli traucējoši veselām mākslinieku paaudzēm, lai viņi starptautiski konvertētos. Profesionālai, mērķtiecīgai darbībai ir apcirstas kājas veselai paaudzei. Vienu brīdi likās, ka Latvija ir brīva un, cik paši darīsim, tik būs. Gribējās Mākslinieku savienībā veidot kolekciju – tā ir otrā nozīmīgākā par zināmu laika periodu, gribējās, lai tā ir redzama. Tagad zinu – lai pie tā strādātu profesionāli, nepietiek ne ar viena, ne desmit cilvēku entuziasmu. Ja vairākums nesaprot, ka tā ir profesionālas sistēmas neatliekama daļa, pie kā jāstrādā gadu no gada, tad no tā nogurst.”
Kopš 2006. gada iznāca Sandras vadītais žurnāls “Dizaina Studija”, diemžēl šajā februārī iznāca tā pēdējais numurs, bet galvenā redaktore atgriežas pie glezniecības.
“Mēs apbrīnojam ārzemju skaistos mākslas, dizaina žurnālus, taču viņi strādā ar milzīgām auditorijām, lai arī profesionālu žurnālu izveidē izdevumi pie mums ir tādi paši. Niecīgās tirāžas dēļ reklāmdevējiem nav intereses, atliek paļauties uz valsts atbalstu, kura nav.
Vienalga, par kādu mākslas jomu būtu runa, ir jāsaprot – tā baletdejotāja savā pļaviņā var dejot, cik tik uziet, bet viņa nekonvertēsies, ja viņu nepamanīs. Un tā skatuve maksā, tas muzejs maksā tāpat kā profesionāls izdevums. Gadiem ilgi šajā un daudzās citās jomās darbojamies kā amatieri. Tagad man šķiet – kam es tērēju laiku? Esmu sev pateikusi – diez vai manas dzīves laikā būs, piemēram, laikmetīgās mākslas muzejs. Ko darīt tādā brīdī? Vienīgais, ko tagad patiesi gribu un varu darīt, ir gleznot!”
Gaidāmā izstāde, teic māksliniece, ir par ikdienu, par to, kas ar cilvēku notiek katru dienu – mazie un lielie atklājumi, vienreizības notikumu summa. Māksliniece rāda lielformāta gleznu, kurā tomēr ne vēsts no cilvēka figūras, bet jaušamas… stumbru līnijas! “Bērzi ir visapkārt, esmu spiesta tos redzēt katru dienu,” smaidot paskaidro māksliniece, no sava saules pielietā Pārdaugavas studijas piektā stāva pamājot pavasarīgām bērzu galotnēm aiz plašajiem logiem. Nosaukumā minēta arī nakts… “Jā. Naktī viss apvēršas savādāk, saliekas pa vietām, tur ir gan sapnis, gan zemapziņa, gan intuitīvie lēmumi. Gadās, vakarā aizbraucu no darbnīcas, paliek neatrisināts darbs, mokos. Bet zinu – tam ir jānostāvas. No rīta atbraucu – risinājums ir!”
Jaunajās gleznās S. Krastiņa iet jaunu izteiksmes ceļu – tajās atgriežas cilvēku figūras, šoreiz aizņemot ievērojamu laukumu, taču daudzus gadus dominējošā zilganā nokrāsa joprojām liek sevi manīt. Pati māksliniece atklāj – kādu periodu mālētas tikai abstraktas bildes, licies, ka par cilvēku var izstāstīt, neizmantojot figūru. “Šobrīd neatsakos no plaša žesta, otas vilciena. Figūru uzlieku tā, ka viss spīd cauri – cilvēks jau ir vidē. Vēlēšanās ir ar it kā dažiem vēzieniem radīt situācijas, vides raksturojumu. Dabūt to, ka tās piecas strīpas ir raksturojošas, tas ir svarīgi!”
Skrejošs jauns vīrietis ar datorsomu, maza meitene, kas laipo pār celiņa plākšņu šķirtnēm. Kustība, steiga… Ar it kā vienkāršām, plaši trieptām aukstu krāsu (melna, pelēcīga, zilgana) līnijām iemiesot precīzu sajūtu, “Salst” – vēsta arī gleznas nosaukums. “Caur vienu sajūtu katrs var atrast daudz ko vairāk, arī man tas nozīmē daudz ko vairāk. Man ir svarīgs nevis kaut kāds alegorisks cilvēks, bet cilvēks šodien, šeit un tagad.”
Bet māksla taču nav rēķināma pirmdienās, otrdienās? “Īsta profesionāla glezniecība prasa stundu stundas, tā neatļauj ieskriet uz pāris stundām un tad jau skatīties ar vienu aci telefonā, e-pastā. Ir jāizvēlas – vai nu strādā pie žurnāla vai cita projekta no rīta līdz vakaram, kas arī gana radoši, vai glezno.
Varu tikai teikt dzīvei paldies, ka, ieejot šajā žurnālu vidē, paskatījos uz mākslu no cita skatpunkta, kur priekšplānā ir mākslas tirgus, lai cik neglīts šis vārds arī būtu. Latvijā kautrējas runāt par to, pēc kādiem kritērijiem tas veidojas, tas ir kaut kā nepieklājīgi. Bet, ja gribi iziet ārpus savas studijas, ir svarīgi, kur notiek tavas izstādes, kādās kolekcijās ir tavi darbi.”
Kādas pēdas atstājusi dizaina pasaule? “Lielajā dizainā pastāv tiece iekļūt mākslas darba statusā, taču, braukājot pa Milānas un citām lielajām dizaina mesēm, man tapis skaidrs, ka visi dizaineri barojas no mākslas un nevis otrādi. Šeit esmu saimniece uz sava audekla, varu vainot vai priecāties tikai par sevi. Taču, līdzko darbs ir uz audekla, sākas komandas darbs – galerists, kurators, publikācijas. Tas, ko 90. gados paši nesapratām – autors nav viss, viņš nav orķestris un tam viņam arī nevajadzētu būt. Ja viņš grib iziet ārpus savas darbnīcas, viņš nevar būt viens.”
