– Šogad decembrī apaļa jubileja arī jums pašam. Atklāsit, vai varam gaidīt jubilejas koncertu? 3
– Jā, plānojam koncertu tieši manā dzimšanas dienā (20. decembrī). Priecājos, ka tajā piedalīsies Latvijas Radio koris diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā, arī orķestris “Sinfonietta Rīga”, bet kā solistus esmu aicinājis gan Kasparu Zemīti, gan Kseniju Sidorovu.
– Vai šim gadījumam top kas jauns?
– Iecerēts apkopot skaņdarbus, kas Rīgā ir skanējuši sen vai arī līdz šim skanējuši kaut kur ārzemēs.
– Vairs nav tālu Latvijas simtgade. Ko sagaidīsim no jums?
– Ir iecerēts liels opuss trijās – latviešu, lietuviešu un igauņu – valodās. Ko tādu mēģināšu pirmoreiz – manuprāt, ir svarīgi runāt šajās trīs valodās, tā ir kopīga likteņa izjūta, mums ir kopīga daba, jūra. Ir jāmeklē lietas, kas mūs vieno, lietas, kas saista. Atskaņojums ieplānots jau šā gada decembrī kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un Valsts akadēmisko kori “Latvija”, kā arī vairākiem solistiem. Ārkārtīgs prieks, ka dziedāt tajā piekritis Aleksandrs Antoņenko. Šim darbam tad arī būs veltīts viss šis gads.
– Izskanējusi doma, ka mūziķiem Latvijas simtgadē vajadzētu rīkot bezmaksas pateicības koncertus nodokļu maksātājiem par viņu ieguldījumu mākslinieku atbalstā. Vai jūs piedalītos?
– Protams. Arī līdz šim daudz kur esmu piedalījies bez maksas, arī komponējis bez atlīdzības. Uzskatu, ka ir labi, ka mākslinieki spēlē, komponē bez maksas – laiku pa laikam tā notiek. Vienīgi cilvēkiem jāsaprot, ka mākslinieka atlīdzība ir tikai viena neliela daļa no kopējām koncerta izmaksām. Tomēr jebkurš koncertu producents pateiks, ka daudz vairāk līdzekļu prasa organizēšana un tehniskās izmaksas.
– Daļai publikas akadēmiskā mūzika, “augstā māksla” joprojām paliek neaizsniedzama tāpēc, ka nesaprotama. Tad sākas kurnēšana par līdzekļu pārtērēšanu simtgadei. Kā mazināt plaisu?
– Nesapratne sākas jau no mazotnes – ja kultūras slāpes iegūs jau bērnībā, tad varēsim skatīties drošāk uz priekšu kultūras jomā. Pats esmu laukos audzis bērns un esmu pārliecināts, ja man Strenčos nebūtu bijusi enerģiskā skolotāja Māra Larionova – ar milzīgu gribu apveltīts kultūras cilvēks –, es daudz ko būtu palicis neredzējis, daudz kam nebūtu pieticis līdzekļu, vai – tajā vecumā – vienkārši prāta. Ļoti ceru uz simtgades “skolas somas” projektu, kura ietvarā bērni no laukiem tiktu vesti uz jaunajām, lieliskajām koncertzālēm Liepājā, Rēzeknē, Cēsīs, diemžēl ne Rīgā, uz izstādēm, izrādēm. Atceros, kā manā pirmajā simfoniskās mūzikas koncertā 1970. gadā Valmierā Sibēliusa Vijoļkoncertu spēlēja Sverdlovskas orķestris, bet koncerta solists bija divdesmit gadus vecais vijolnieks Gidons Krēmers. Pēc tā nevarēju aizmigt visu nakti – tas pavisam noteikti bija pavērsiens visam mūžam.
– Par vijolnieku tomēr nekļuvāt, arī vijoļkoncertu pagaidām neesam sagaidījuši…
– Ir bijuši priekšlikumi, bet pagaidām ir realizējies tikai “Concerto grosso” vijolei, čellam un klavierēm. Tomēr viss vēl priekšā.
UZZIŅA
Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts
11. februārī Rīgā Lielajā ģildē
1. daļa: Jāzeps Mediņš “Dzimtenes ainava”; Gundaris Pone (1932 – 1994) Koncerts vijolei un orķestrim. Soliste Ilze Zariņa (vijole). Liepājas Simfoniskais orķestris, diriģents Atvars Lakstīgala.
2. daļa: Pēteris Plakidis “Dziedājums”; Gundega Šmite (1977) Koncerts akordeonam un orķestrim (pirmatskaņojums). Solists Artūrs Noviks (akordeons). Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, diriģents Guntis Kuzma.
3. daļa: Arturs Maskats Svīta no baleta “Bīstamie sakari” (pirmatskaņojums). Solisti: Elīna Šimkus, (soprāns), Dace Kļava (klavesīns), Mārtiņš Zilberts (klavesīns). Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestris, diriģents Mārtiņš Ozoliņš.
