Mākslinieka pieskāriens Visumam 0
Māksla un dizains ir divas savstarpēji sīvi konkurējošas sfēras. Dizains kā pietiekami pragmatiska cilvēku radošās darbības nozare vairs nevar un negrib pakļauties ierobežojumiem un risināt tikai tehniskas problēmas, saistītas ar cilvēka dzīves komfortu.
Arvien biežāk tas vēsta par abstraktiem un eksistenciāliem dzīves aspektiem, nojaucot robežu ar mākslu, kas tradicionāli tika klasificēta kā garīgi augstvērtīgāka realitātes izzināšanas metode. Valda Celma personālizstāde “Pieskārieni” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā samierina šos pretstatus un ļoti uzskatāmi parāda, ka konflikts starp māk-slu un dizainu pēc būtības vairs sen neeksistē.
Nevis inženieris, bet vizionārs
Valdis Celms plaši pazīstams ne tikai kā mākslinieks dizainers, bet galvenokārt kā viens no ievērojamākajiem kinētiskās māk-slas teorētiķiem un praktiķiem Latvijas mākslā. Kinētiskā māksla kā parādība saistīta ar 20. gs. divdesmitajiem gadiem, kad paralēli radikālām sociāli politiskām izmaiņām Krievijā un Rietumeiropā arī mākslā notika modernistiskas revolūcijas. Pateicoties krievu konstruktīvistu un Vācijā dibinātās celtniecības un mākslinieciskās konstruēšanas skolas “Bauhaus” darbībai, parādījās ideja apvienot arhitektu, mākslinieku un amatnieku radošos spēkus, kas noveda līdz māk-slas un rūpnieciskā dizaina saplūšanai. Latvijas situācijā kinētiskās mākslas pirmsākumi arī bija cieši saistīti ar dizainu, kuru kopš 1961. gada varēja apgūt Latvijas Mākslas akadēmijā jaundibinātajās Metāla mākslas un Interjera un iekārtu katedrās, uz kuru pamatiem pakāpeniski tika izveidota Dizaina nodaļa. 1970. gadā šo nodaļu absolvēja arī Valdis Celms, kam rūpnieciska projektēšana kļuva par turpmākās radošās darbības pamatmetodi.
Bet mākslinieks tomēr nav inženieris. Tas, kas viņu atšķir, ir unikāla vizionāra spēja saskatīt dzīves pamatprincipus un tieksme atspoguļot tos savā mākslā. Šie pamatprincipi ir kā stīgas, kā viļņi, no kuriem sastāv Visums – ja paturpinām šo metaforu, tad mums paveras iespēja ieraudzīt Celma darbus no cita skatupunkta.
Viļņi kā materiāla forma ar noteiktu frekvenci un spēcīgu iedarbību pastāv gandrīz visos Celma darbos. Kā kosmiskās fizikas sastāvdaļa tie figurē gan grafiskajos darbos, veidojot izsmalcinātus ritmiskus rakstus, gan kinētiskajos objektos, kas izmanto krāsu un kustību, lai veidotu poētiskus un maksimāli abstraktus objektus.
Savdabīgu Visuma pētniecību mākslinieks paralēli veicis arī latviešu ornamentu jomā. Ar rakstu pētniecību Valdis Celms nodarbojas jau vairākus gadu desmitus, uzskatot, ka nacionālajā ornamentā iekodēts tautas identitātes kodols. Katrs raksta elements ir tā pati elementāra sastāvdaļa, tas pats vilnis, no kura tiek austa tauta kā mikrokosma modelis. Izstādē šī radošā šķautne tiek izcelta atsevišķi, apsīdas daļā demonstrējot mākslinieka videointervijas. Ir vērts atgādināt, ka Valdis Celms vairākus gadus līdzdarbojies kā zīmju simbolikas konsultants vairākos Dziesmu un deju svētkos. Arī šogad deju svētku uzvedums tapis ar viņa palīdzību.
Kustas, staro, viļņojas…
Izstādes eksponātu vidū lielu daļu aizņem koncepti – utopiskās idejas, par kurām bija jau iepriekš zināms, ka tās nebūs īstenotas. Tomēr, lai tos saglabātu, māk-slinieks veidoja modeļus kā savu ideju dokumentāciju. Neīstenoto projektu vidū sastopamas arī pavisam praktiskas lietas. Piemēram, Valdis Celms ir saņēmis vairākas autortiesību apliecības par sadzīves ķīmijas rūpniecībai izstrādātu trauku formām, bet visi piedāvājumi dažādu iemeslu dēļ netika ieviesti tālākā rūpnieciskā ražošanā.
Līdzās kustības jēdzienam ļoti būtiska māksliniekam ir arī vides izpratne. Par viņa dziļo interesi šīs tēmas izpētē liecina fotogrāfiju cikls “Vide un cilvēki”, kas tapis jau 1968. gadā. Attēli, kas it kā dokumentē mazpilsētas dzīvi, patiesībā ietilpina dažādas nozīmes un sfēras – dabu, pilsētvidi, arhitektūru, fizisko un arī uztveres un domāšanas telpu. Vides estētiskā un funkcionālā problemātika saistīja un saista mākslinieku gan kā teorētiķi, gan kā praktiķi, jo visi viņa projekti bija domāti publiskai telpai. Diemžēl vienīgais objekts, kurš tika īstenots un kļuva par Valda Celma daiļrades vizītkarti, ir robežzīmes “Rīga” risinājums. Ekspozīcijai atlasītas vairākas skices, tehniskās un fotodokumentācijas, kā arī speciāli izstādei izgatavots burts “R” mērogā 1:2. Tādējādi apmeklētājiem tiek atgādināts, ka veiksmīgi dizaina projekti pārdzīvo savu laiku un ir pieņemami arī mūsdienās.
1969. gadā studējot akadēmijas pēdējā kursā, Valdis Celms saņēma piedāvājumu iesaistīties Zinātņu akadēmijas Baldones observatorijas radioteleskopa antenas mākslinieciskajā noformēšanā. Diemžēl šis objekts ar laiku papildināja viņa neīstenoto projektu krātuvi. Bet, raugoties, kā kustas, staro un viļņojas izstādes eksponāti, kļūst ļoti žēl, ka tieši mierpilnā robežzīme “Rīga”, nevis “ziņkārīgā” antena, tēmēta uz kosmosa dzelmēm, kļuvusi par Valda Celma daiļrades pieminekli.
