Māksliniece Runča gleznās tver dievišķo mirkli 0
“Mana glezniecība ir spontāna, es gleznoju mirkļu portretus, un mirkļi nemēdz ilgi pozēt,” par saviem darbiem saka māksliniece Dace Runča. Līdz 18. augustam galerijā “Mākslas banka” aplūkojama viņas personālizstāde “Dievišķi dienišķais jaudīgi klusais” – gan jaunākie darbi, kas tapuši šovasar, gan iepriekšējo gadu veikums.
Māksliniece un dizainere Dace Runča ir trausla būtne, tomēr no viņas strāvot strāvo dzīvīga enerģija. Pati smalka kā ķīniešu otiņas, saliktas traukā turpat uz galda, un koša kā tīrās krāsas, kuras viņa vienmēr klāj uz audekla nesajauktas. Tā vien šķiet, ka Daces krāsas skan – jau turpat uz grīdas un pie sienām kārtām sarindotajos darbos Iļģuciema saulainajā dzīvoklī. Viņas gleznās ir notverts mirklis – spožs, tīrs, tieši tāds, kādu to redz šeit un tagad, tepat līdzās, ikdienā, visbiežāk – šķietami necilajā.
Mirklī ir dievišķais, viņa saka, jo tāds tas nebūs vairs nekad. Kafijas smarža, rīta stundas dzidrums, zemēm aplupis ķiploks, uzmests uz dēļu kastes. Vēl nepabeigtā darbā – skābena vīna smarža vasarā uz rūtaina “vastūka”, dilles un sauja saldo ķiršu… “Smuki cik!” Dace smaida. Lai ir skaļi vārdi, bet gleznošana Dacei ir Radītāja slavinājums. Tā, kurš vada viņas roku.
“Kādreiz, kad biju bērns, likās, jā, varu to un to, lūk, esmu kaut ko sasniegusi, bet ar laiku nāk cita izpratne. Pateicība un prieks, ka caur mani tas manifestējas. Es ļaujos aicinājumam, ļauju rokai darīt. Tā ir daļa no dievišķi dienišķā.”
Mākslinieka radošo laboratoriju no malas izskaidrot nevar. Dace saka, ar gleznošanu kā vilkam – kad jāgaudo, tad gaudo – bez notīm un priekšrakstiem. Skaidrs, paldies par Mākslas akadēmijā ielikto profesijas stingro pamatu. Dace glezno neskicējot, citādi enerģija paliekot uzmetumā. Viņa nav māksliniece, kas pie viena darba atgriezīsies vairākkārtīgi, apsvērs, izdomās. Nogatavojas, un notiek! “Reiz gribēju gleznot Latvijas brūnās govis. Miglā, zālē… Salieku visu, gleznoju, pēkšņi, pašai smiekli, govju vietā – pīles!” Un ne jau tikai par govīm vai pīlēm te ir stāsts. Glezna Dacei ir makrokosms, bet katrā detaļā paveras vēl un vēl – mikrokosmi. Stāsti stāstā. “Ja gleznoju divus stārķus, tas nenozīmē, ka tur ir tikai stārķi, varbūt tas ir stāsts par Madonnu.” Vajag ļaut izlasīt šo stāstu katram pašam, tāpēc jau neraksta, bet glezno. Jo daudz lietu nemaz nevar pateikt vārdos – var dabūt to mirkļa sajūtu, un viss.
Iedvesmu māksliniece lielākoties smeļas laukos – dabā, dzimtajās mājās Lielupes krastā, Staļģenē. Pati smaida – caur un cauri kolhoznieku bērns, audzis garajās biešu un kartupeļu vagās. Arī šajā izstādē lauku būšot vairāk nekā līdz šim. Dace prāto, kādreiz varētu pat atgriezties laukos, radīt pašai savas mājas. Pat nosaukums jau prātā. Saimniekam vajag mājas. “Kaut kā velk zemnieku balss!”
Nē, brīvā dabā gan Dace negleznojot, tur bitēm, govīm darba lauks. “Es uzmanīgi vēroju, “filmēju”, aptīksminu to pašu ķiploku. Dabūju to sajūtu, kāds tas izskatās, tikko izrauts no zemes, feini ož, brīnās par saules gaismu un pats mirdz.
Drīzāk esmu kā sūklis. Kad gleznoju, daru to patieso, dziļo darbu, man jābūt vienai, tikai ar sevi. Drošībā.”
Nē, viņa neglezno “kluso dabu”, protestē Dace. Mākslinieces gleznotie ķiploki un “zafte” mirdz pat svešādās, dienvidnieciskās krāsās. “Arī latviešu pelēkais ir skaists, un tas tiešām ir latviešu fenomens, bet tas nav mans. Vismaz pagaidām. Es runāju caur spēcīgām krāsām, man tās ir vajadzīgas. Kad divas tīras, košas krāsas saliek kopā, tās sāk runāties. Te dzimst glezniecība. Priecājos, ka dzīvoju laikā, kad pašai nav jāberž pigmenti, bet pieejami daudzi krāsu līdzekļi un moderni materiāli.”
Krāsu izjūta uzsūkta ceļojot. “Turcijas dabā ir tādas krāsas, Spānijā, Gotlandē, arī Ķīnā – kad sākas lielā ziedēšana, kad debesis ir zilas. Visbiežāk gan būts Parīzē, “D’Orsay” muzejā varētu dzīvoties nedēļām. Mākslinieci iedvesmo arī Ķīnas glezniecība, pat ja krāsu tajā nav daudz – tās ir ļoti izteiksmīgas un daiļrunīgas savā tiešumā un esot īstajā vietā. “Biju pārsteigta, ka tās nav tikai manis izsapņotas. Caur Ķīnas smalkajām otiņām jūtu līniju. Caur tām roka var runāt, jūtu, kā tā iet kā maza, filigrāna līnija, bet var arī paņemt plašu lauku, sataustīt, kā tā sadarbojas ar audeklu. Labi, ka esmu atradusi tādas arī Rīgā, glabāju rezervē, lai neiznāk tā, ka vāru zupu, bet sāls – beigusies.”
Nav latvisku vai nelatvisku krāsu, teic māksliniece.
“Ja paskatāmies cimdus, jostas un brunčus – tad tie latvieši nemaz tik pieticīgi pelēki nav bijuši! Mans tautiskums ir spējā uzgleznot to govs māvienu, lauku sajūtu, piena un biezpiena smaržu. Šīs lietas ir universālas.”
Daces darbi tagad atrodas gan Grieķijā, gan Turcijā, Francijā, Zviedrijā, Krievijā, pat Austrālijā. “Man ir prieks, ja cilvēki grib manis fiksēto mirkli paņemt sev. Tas ir kā iedot līdzi prieka bateriju. Atlaižu darbus brīvi, ar svētību, jo parasti tos atrod cilvēki, kurus manis gleznotais uzrunā.”
Tomēr iespējams, ka Daces vārdu tepat, Latvijā, daudzi pat nebūs dzirdējuši. Māksliniece smejas – vairākus gadus taktika bijusi – atrodiet mani! Arī tagad viņa neraujas pēc publicitātes, mākslinieku burziņos Daci bieži nesastapsim. “Gleznoju taču tāpat, vai esmu šajā vidē vai ne. Vienkārši daru to, kas man ir jādara. Kamēr jutīšu, ka man ir jāizsakās par šīm lauku lietām, tas mirklis jāslavina, es to darīšu.”
Pirmā izstāde Rīgā (“Priekā!”) Dacei sarīkota pirms trim gadiem, līdz tam – dažas izstādes Tukuma galerijā “Durvis” un Jelgavas gaismas pielietajā Svētās Trīsvienības baznīcas torņa izstāžu zālē. Kādu laiku izstādes palikušas nerīkotas, bet ikdienu līdzās gleznošanai aizņem gluži pilsētnieciska nodarbe – grafiskais dizains, sākot no zīmes līdz mājaslapu grafiskajam dizainam. “Ir novērots, ka cilvēki, kas ilgi strādā ar datoru, virtuālā vidē, ilgākā laika posmā kļūst, maigi sakot, jocīgi. Gleznošana man ir arī kompensācija, taktilais moments.”
Izstādes vajadzīgas kā ceļa stabiņi, vismaz reizi gadā jāsauc kopā draugi, mani dizaina klienti, jārāda, kas izdarīts uz priekšu. “Tagad, skatoties uz agrākajiem darbiem, redzu, cik atšķirīgi tie ir. Tagad laikam ir briedums. Dziļums, kas nāk ar pārdzīvoto.” Šajā reizē izstādē skatāmi gandrīz četri desmiti darbu. Akrils. Dace saka – lai dabūtu to, ka krāsa skan. Lai būtu dzidrais krāsas “tinkšķis”, kā piesitot pie skanīga trauka. “Tad var no sirds izvilkt to govs muguru vienā vēzienā. Dabūt iekšā to “mū”!”
