Māksliniece Agnija Ģērmane: Vīrietim jāļauj justies kā ērglim un varonim 2
“Pavasaris Šķērsielas šķērsielā” – glezna ar šādu nosaukumu ieguva mākslas mīļotāju, izstāžu apmeklētāju Gada gleznas titulu. Pavasarīgās, kūstošā sniega lāmās atspīdošās debesis uz audekla likusi gleznotāja AGNIJA ĢĒRMANE.
– Glezna radās pagājušajā pavasarī, gaidot dokumentālās filmas “Kapitālisms šķērsielā” pirmizrādi. Filmas veidotāji rosināja māksliniekus, kuri dzīvo šīs ielas apkaimē, uzgleznot savas sajūtas. Šķērsiela man ir tuva, mīļa vieta, es dzīvoju tai otrpus sliedēm. Gleznojot ainavu, piedomāju par tēlu. Nav tā, ka visu nogleznotu no dabas. Šajā darbā izpaužas mans sentiments un nostalģija, – par gleznas radīšanu stāsta māksliniece.
Kad runājam par mīlestības jūtām, kas izkrāso audeklu, ko sauc par dzīvi, Agnija spriež, ka divdesmitgadniece par mīlestību izteiktos citādi nekā teju piecdesmitgadniece.
– Mana dzimšanas diena būs rudenī, bet piecdesmit gadu tuvošanās nekādu trauksmi nerada. Atceros, ka trīsdesmit deviņos gan piedzīvoju krīzi. Reāli apzinājos, ka palikuši vien kādi piecpadsmit spēka gadi un tāpēc ne tikai jāgatavojas dzīvei, kas priekšā, bet gan jādzīvo, kā vēlos un jādara, ko gribas. Un jāatmet, kas tam traucē, jo tagad ir saprašana un varēšana, – savos dzīves uzskatos dalās Agnija.
Viņa ir pārliecināta, ka bez mīlestības jūtām veidojas nepilnīga personība, jo neuzzina par sevi ko jaunu. Ne visu, ko vēlies, var iegūt, un tas veido pazemību, pieņemšanu, kas nāk caur lieliem pārdzīvojumiem.
– Man nav pareiza laulības dzīve, un es ar to nelielos. Oficiāli neesmu bijusi precējusies. Mans dzīvesdraugs, ar kuru esmu kopā jau desmit gadus, iespējams, būtu ar mieru kļūt par vīru, bet man precēšanās nešķiet būtiska. Cita lieta, ja būtu bērni. Viņu dēļ gan nepieciešama stabili noformēta ģimenes dzīve. Bet visādi citādi mūsu kopdzīve ar draugu neatšķiras no precēto pāru dzīves. Tā balstās uz uzticēšanos, diendienā esam līdzās, visu darām kopā, – uzskaita Agnija.
Bet kā tad ar sapni par balto kleitu, vai tāds nekad nav bijis?
– Varbūt par balto kleitu un plīvuru savulaik domāju, un tagad prātoju, kas man traucēja divdesmit gados apprecēties. Tā bija pārmērīgi nopietnā attieksme pret laulības institūciju. Nebija idejas – pamēģināšu ar vienu, otru, tad redzēs, kurš labāks. Ideālistiskā attieksme arī bremzēja piepildīt vēlmi par balto kleitu, – atzīst Agnija.
Painteresējos, vai viņas draugs arī nāk no mākslinieku aprindām.
– Viņš spēj saprast mākslu, uztver to ar sajūtām. Draugam piemīt spēja iedziļināties dvēseles norisēs. Viņā jaušams māksliniecisks talants. Diviem cilvēkiem, kuri dzīvo kopā, ir svarīgi, lai būtu līdzīga izpratne un uztvere, citādi ir grūti sadzīvot. Arī enerģijas līmenim jābūt daudzmaz līdzīgam. Nevar tā, ka viens visu laiku grib sēdēt mājās, bet otrs nemitīgi riņķot pa pasauli. Es varu arī viena kaut kur doties, zinot, ka mājās mani gaidīs un mīlēs, radot stabilitātes sajūtu. Taču, ja pilnībā nepiedalās otra dzīvē, tad pārstāj būt interesanti, jo ir vajadzīgi kopīgi pārdzīvojumi. Jaunībā katrs ar savu egoisma devu grib otru pārtaisīt, izvirzīt prasības pret partneri, jo zina, kā ir labāk. Brieduma gados jau veidojas apzinātākas attiecības, saproti, ka otrs ir tāds, kāds viņš ir, un tāpēc nav vietas kritikai un prasību izvirzīšanai, – uzskata Agnija.
Viņa vīriešos vispirms cenšas saskatīt cilvēku. Kā tēls un raksturs ir interesants jebkurš cilvēks. Divdesmit gadu vecumā pati sev noteikusi – tev nedrīkst nepatikt citi cilvēki. Ja ej ar labvēlīgu attieksmi, otrs atveras, kļūst skaists un interesants. Taču seksuālās attiecības gan nokrīt no debesīm, tās nevar izdomāt.
Piebilstu, ka brieduma vecuma sievietēm mūsu valstī nav lielas izvēles vīriešu ziņā. Reizēm šajā lauciņā jāizcīna sīvas kaujas.
– Es neesmu no agresīvajām, nevienu aiz čupra sev blakus neesmu nolikusi. Ja no manis nāktu iniciatīva, tad es pati sev nepatiktu. Esmu sapratusi, ka radoša profesija sievietēm neveicina ģimeniskumu. Ja gribi sevi piepildīt kā mākslinieci, darbam jāatdod visa sirds. Taču nepiederu vienpatņiem, uz draudzēšanos esmu naska, man viegli veidojas attiecības. Ārprātīgi smags cilvēks neesmu, kā vezumu sevi otram neuzkrauju. Ir sievietes, kuras baidās kļūt emocionāli atkarīgas no vīrieša, bet es gribu teikt – neuztraucieties, jūs vienmēr būsiet atkarīgas no emocijām, jūtām, un tas ir jāpieņem. Man savā profesijā gan nākas būt neatkarīgai, lietojot vīrišķīgus paņēmienus – būt stiprai, riskēt, pieņemt lēmumus, – pastāsta gleznotāja.
Viņa nenoliedz, ka ir spējīga arī dzīvot viena, bet šāda pieredze nav bijusi ilgāka par gadu. Agnija smej, ja ne mīlamais, tad žēlojamais vīrietis bijis līdzās. Viņa piekrīt, ka reizēm nepieciešams kādam izkratīt savu sirdi. Draugs gan pārlieku jūtīgi uztver Agnijas emocijas, tāpēc jākontrolē, ko teikt. Un nav jau arī viss jāstāsta, jāgriež kā ar nazi.
– Man ir pieredze ar dvēseles krīzēm. Kamēr tās mal sevī, tās pieņemas spēkā, bet, parunājoties ar draudzenēm, kuras pagalvo – tas nav nekas īpašs, mums arī tā gadījies, ķeza vairs nešķiet tik liela. Mīlestība rada garīgo personību, audzina īstās jūtas, tā var radīt arī brūces, bet svarīgi, kā ar tām tiec galā, – ir pārliecināja Agnija.
Ieminos, ka viņai noteikti nav sveša arī nelaimīga mīla.
– Kā to uztver. Ja nav iespējams būt kopā, tad jūtas jāpārnes citā sfērā, tās jātransformē. Jāļaujas tam, ka kaut kas nenotiek, tas jāpieņem un jāuztver par skolu, kurai esi izgājis cauri. Prāts ir tas, kas pretojas nelaimīgai mīlai, bet tas šajā jomā nav gudrākais padomdevējs.
Saku Agnijai – tavs tēvs, mākslinieks Juris Ģērmanis ir gan talantīgs, gan interesants kā personība, vai savā dzīvē sev līdzās neesi meklējusi kādu atblāzmu no tēva?
– Tētis ir gudrs, inteliģents, jūtīgs, saprotošs vīrietis. Varbūt reizēm tas man traucējis pieņemt kādu puisi, kurš nav tik brīnišķīgs kā tētis. Nesaku, ka viņš ir ideāls, bet ir mans mīlamais vīrietis kopš dzimšanas. Mums ikvienai ir vīrietis, kuru mīlam kopš dzimšanas brīža. Tas var atsaukties vēlākos gados, kad cenšamies meklēt savējo vīrieti. Fiziski līdzīgs manam tēvam neviens draugs nav bijis. Cenšos apkarot savu snobismu, bet man nepieciešams, lai līdzās būtu dziļi jūtošs, mīlošs un atbilstošs vīrietis. Lai mēs rezonētu, lai mums nevajadzētu visu sākt skaidrot no akmens laikmeta vēstures. Lai viņš jau būtu uz tās klints, kur es stāvu. Nereti inteliģentām meitenēm patīk huligāni. Vienkāršais un primitīvais ir vīrišķīgi enerģiskāks spēks, bet smalkumam piemīt trauslāka enerģija. Tāpēc arī jaunībā patīk ar vīrišķo spēku apveltītie. Taču vēlāk nāk atklāsme, ka abi tomēr nav no viena plauktiņa, – teic Agnija.
Viena no lielākajām mākām ir prasme uzklausīt otru. Bieži ģimenēs ir tā, ka viens ir mūžīgais runātājs, otrs – klausītājs.
– Esmu spējīga klausīties ilgi, iekrist sievišķīgās sievietes tēlā, kura klausās pavērtu muti, bet tas ir tikai līdz laikam. Taču, kā uzzināsi par savu vīrieti, ja visu laiku tikai viena pati izpaudīsies. Mēs mēdzam arī pastrīdēties par teorētiskiem dziļumiem, bet svarīgi šādos brīžos neaizvainot otru personiski, tāpēc cenšos sevi laikus apstādināt. Visvairāk mūs spēj traumēt tieši tuvākie cilvēki. Pusmūžā katrs jau guvis traumas no iepriekšējās dzīves, un, to zinot, jāizvairās speciāli kāpt uz varžacīm. Sievietes bieži spēj sāpīgi trāpīt uz tām. Vīrieši parasti ir lādzīgāki. Šajā nežēlīgajā kapitālisma laikā daudzi vīrieši ir stipri nomocīti. Tāpēc mājās viņiem nebūtu par ļaunu dzirdēt vairāk pateicības vārdu par paveiktajiem sadzīves sīkumiem. Jo sieviete būs maigāka, mīlošāka, jo augstāk pacels vīrieti, jo stiprāks viņš būs. Vīrietim ikrīt no ģimenes ligzdas jāizlido kā ērglim, jāiziet no mājas kā absolūtajam varonim. Nesaku, ka man tas izdodas, bet zinu, ka tā vajag, – nosmaida Agnija.
