Mākslīgi iegūst dabisku audumu 0
Pērn rudenī mūs pārsteidza Ritvars Točs, kuram kopā ar domubiedriem Barkavas pagastā izdevās iegūt dziju no dažādām lapu koku sugām: ozola, liepas, pīlādža, priežu skujām, ābeles, gobas, blīgznas, kārkliem u. c. Ar primitīviem rokas instrumentiem kasot mizu, no koku lūksnes izdodas iegūt vilnu. Vēl tikai domājot par rūpniecisku koka vilnas ražošanu, vienu gan Ritvars Točs apsolīja: nākamajos Dziesmu svētkos Madonas puses dziedātājām villaines būs austas no ozola! Toreiz jautājām: vai Latvija varētu kļūt par pirmo valsti, kas ražo ekodziju no ķīmiski neapstrādātas koksnes šķiedras?
Somijā jau ražo kokvilnu no vietējām izejvielām – ir četri uzņēmumi, kas dažādos veidos iegūst šķiedru. Somijā jau tagad divos veidos rūpnieciski tiek pārstrādāti lietotie apģērbi, kā arī no koka iegūtās celulozes iegūst kokvilnu.
Saplucina un auž no jauna
Pirmais veids ir mehāniskais. “Nevarējām atrast audumu, kas ir 100% pārstrādāts, nolēmām tādu radīt paši,” aizsākumu pamato uzņēmuma “Pure Waste Textiles” valdes priekšsēdētājs Hanness Bengss. Tiesa, pārstrādei netiek pieņemti lietotie apģērbi, bet gan tiek izmantoti tekstilrūpniecības atgriezumi – drēbju strēmeles, kuras tiek sapluinītas šķiedrās un tad no jauna savērptas audumā. No tiem top T-krekli (pa 19,90 EUR), visbiežāk uzņēmumiem korporatīvām vajadzībām. “”Tīrie atkritumi” ir mūsu solījums izmantot tikai tādus materiālus, kas citādi nonāktu atkritumos. Rūpnīca atrodas tur, kur ražo tekstilizstrādājumus, – sākām Ķīnā, tagad rūpnīca atrodas Indijā,” stāsta Bengss. “Nākotnē ceram izveidot ražotni Eiropā, visticamāk, Somijā, kas nodarbotos ar tekstilrūpniecības atkritumu pārstrādi.”
Samazināto ekoloģisko pēdu viņš pamato ar to, ka viena kilograma kokvilnas izaudzēšanai un saražošanai vidēji vajadzīgi 11 tūkstoši litru ūdens (Indijā pat 22 tūkstoši litru), kas pēc tam nekam citam nav izmantojams. Pārstrādei vajag mazāk, ietaupot 2700 litru ūdens. Ietaupījums rodas tāpēc, ka uzņēmums audumu nekrāso, bet audumu atgriezumus sašķiro pēc krāsas, un tad krekla audums tiek uzausts no attiecīgās krāsas šķiedras.
Vecās drēbes izšķīdina ķīmijā
Savukārt uzņēmums “Infinited Fiber” savāc apģērbus no patērētājiem un pārstrādā jaunā kokvilnā. Tas nesmādē pārķertas britu kravas, kuras par lētu naudu sūta uz Ķīnu vai Indiju izmantošanai lupatās, atklāj uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Petri Alava. “Mēs kokvilnas ražošanai varam izmantot gan rīsu stiebrus, gan kukurūzas stublāju sastāvdaļas – itin visu, kura sastāvā ir celuloze. Esam iemanījušies pārstrādāt arī tādus kokvilnas apģērbus, kuru sastāvā ir poliesters, bet ne vairāk par 5%. Poliestera atdalīšana ir ķīmisks process. Tehniski var atdalīt kaut 50% poliestera, bet tas vairs nav ekonomiski izdevīgi,” skaidro Alava.
Biju apraudzīt rūpnīcu Helsinku piepilsētā Espo. Pārstrādātā auduma šķiedra pēc taustes ir tāda pati kā dabiskā kokvilnas. Taču, kaut sastāvā ir 100% kokvilna, džinsu bikses mazliet atšķiras no dabiski iegūtas kokvilnas – pārstrādātās ir mīkstākas un nešķiet tik stingras. Džinsu kleitas audums ir krītošāks, bet, pirmoreiz uzvelkot bikses, tās liekas valkātas. Ne pēc izskata. Pēc struktūras. Jo celulozes struktūra ir mainīta.
Nezinātājam neparastākais ir tas, ka ķīmiskā procesa galarezultātā apģērbs tiek pārvērsts cukura sīrupa krāsas celulozes šķidrumā. To tālāk izspiež caur vārpstas (angliski: spinner) caurumiņiem, kas ir piecreiz šaurāki nekā cilvēka mats, līdz iegūst smalku diegu. Tas ūdenī tiek dzesēts un stiepts, tad sasmalcināts un sapluinīts, līdz iegūst jau visiem atpazīstamās kokvilnas kodaļas – kušķi. Tas tad tālāk tiek vērpts, kā jau tekstila industrijā pierasts. “Šī ir cilvēka darināta kokvilna,” piebilst rūpnīcas īpašnieks.
Uz manu jautājumu, kāpēc ķīmijā šķīdināt vecas kokvilnas drēbes, ja kokvilnas audumu var izgatavot no koksnes celulozes, Petri Alava atbild lakoniski: “Ekonomika. Viena tonna lietotu drēbju maksā ap 100 eiro, bet celuloze – ap 800.” Saprotams, ka arī drēbju ķīmiska apstrāde palielina izmaksas, bet galarezultātā “Infinited Fiber” spēj piedāvāt savu audumu par 20% lētāk nekā no tās kokvilnas, kas izaudzēta uz lauka. Paši rūpnīcā, kura spēj pārstrādāt 50 t gadā, ieguldījuši divus miljonus eiro, bet kā jaunuzņēmums tas pretendē vēl uz 10 miljonu ieguldījumu, lai varētu ražot sešreiz vairāk.
Kā zināms “H&M” veikals tirdzniecības centrā “Galleria Riga” pieņem otrreizējai pārstrādei jebkura zīmola lietotus apģērbus. Latvijā šādi savākts vairāk nekā 400 tonnu. Tie tiek sašķiroti un tiek otrreizējā izmantošanā vai pārtaisīti lupatiņās rūpnīcā Vācijā. Šobrīd notiekot sarunas ar somu “Infinited Fiber” par lietoto apģērbu pārstrādi rūpnīcā Espo.
Šāds risinājums ir labas aprites ekonomikas piemērs. Tas ir pat ekoloģisks, jo ķīmija apģērba celulozes izšķīdināšanai cisternās izdara mazāku kaitējumu videi nekā kokvilnas lauku smidzināšana ar insekticīdiem, un kokvilnas ražošanā izmantotais ūdens paliek dabā.
Jonu tehnoloģijas
Pie trešā – videi draudzīgas kokvilnas drēbju – rūpnieciskas pārstrādes veida Ālto universitātē strādā profesors Herberts Siksta. Universitātes Bioproduktu un biosistēmu departamentā jau tiek īstenots rūpniecisks pilotprojekts kokvilnas ekoloģiskai iegūšanai no apģērba, kā arī no koka. “Mēs izmēģinām jebkādu veidu, bet tikai ilgtspējīgas izejvielas – koka celulozi, rūpnieciskos audumu atlikumus. Pavisam pie šīs tēmas strādā 23 profesori. Mana grupa strādā pie 30 dažādiem pētījumiem tekstila rūpnieciskā ieguvē no biomasas. Šodien jau varam demonstrēt pirmos rezultātus, kā celulozes šķiedra var aizvietot dabisko kokvilnu,” ar savu pūliņu augļiem iepazīstina profesors Siksta. Cita grupa jau strādā pie dabisku krāsvielu iegūšanas no augiem un sēnēm šī tekstila auduma iekrāsošanai.
“Celuloze nešķīst, un to nevar pārstrādāt. Celulozei ir kristāliska struktūra, kura ir jāsalauž. Tieši tāpat kā cietais cukurs izšķīst tējas glāzē, tā jonu šķidrā šķīduma iedarbības rezultātā nošķir celulozi no polimēriem,” skaidro profesors. “Visgrūtākais bija panākt, lai celulozes molekulas izvietojas paralēli, jo šķidrā veidā tām ir tendence ieņemt sfērisku formu. Tas prasīja trīs gadus.”
Nu tas Ālto universitātē jau ir izdevies, uz eksperimentālas iekārtas tiek ražota kokvilna, un no tās ražotie apģērbi jau piedalījušies modes skatēs.
Šādi attaisnojusies trīs augstskolu (Helsinku Ekonomikas skolas, Helsinku Tehnoloģiju universitātes un Mākslas un dizaina universitātes) apvienošana vienā – Ālto universitātē. Jo šāds inovatīvs dizaina produkts – no koka celulozes līdz modes apģērbam – varēja tapt šajās sienās.
Tekstilrūpniecība spēj saražot 110 miljonus tonnu gadā, un kaut gan lielākā daļa vēl joprojām ir sintētiskie apģērbi, patērētāji arvien vairāk izvēlas dabiskus un pārstrādājamus apģērbus, it īpaši Skandināvijā. Profesors apliecina, ka lielie kokrūpniecības uzņēmumi Zviedrijā, Kanādā un Somijā savā produktu portfelī papīru pamazām aizvieto ar tekstilu. Pēc gadiem pieciem Somijā varētu sākt darboties pirmā rūpnīca, kura pārstrādās lietotās kokvilnas drēbes vai koksnes celulozi jaunā kokvilnas audumā. Šī šķiedra ir visstiprākā, dabai draudzīgākā. Paredzot tai vislielāko nākotni, rūpnīcu būvēšot valsts vadošā kokapstrādes uzņēmumu grupas “Metsa Group” uzņēmums “Metsa Fibre” – celulozes un bioproduktu ražotājs.
