“Skūšanās piederumu ražotājs 20. gadsimtā noteica standartu – sievietes ķermenim jābūt bez spalviņām.” Mākslīgais skaistums – glābējs vai postītājs? 0
Elīna Prikule, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Var šķist, ka tieši mūsdienās valda nebijis ārējā izskata kults, taču patiesībā skaistumam vienmēr piešķirta liela nozīme. Šodien tehnoloģiju iespēju un patērētāju sabiedrības rāmī skaistums, no vienas puses, kļuvis liberālāks, bet, no otras puses, vēl arvien valda noteikti priekšstati par to, kas ir pievilcīgs cilvēks. Kas diktē skaistuma standartus? Kāda ir galvenā motivācija sevi izdaiļot, un vai tas var atstāt negatīvu ietekmi uz veselību?
Nereti var dzirdēt, ka mūsdienās izskatam pievērš nebijušu uzmanību. Patiesībā prasības pret ārējo izskatu un tiekšanās uz nereāliem ideāliem pastāvējušas kopš civilizācijas sākumiem.
Piemēram, senie ēģiptieši bija tiesīgi nesarunāties un ignorēt cilvēku, kurš nav pienācīgi sakopts un uzkrāsojies.* Dace Brante, sertificēta skaistumkopšanas speciāliste kosmetoloģijā un Latvijas Kosmētiķu un kosmetologu asociācijas valdes locekle, uzskata, ka cilvēces vēsturē skaistumam vienmēr ir bijusi liela nozīme: “Senajā Grieķijā valdīja ķermeņa kults – pat likumdošanā bija noteikts, ka pilsonim ir pienākums uzturēt savu ķermeni veselu un atlētisku.
Darbojās vingrošanas skolas, lai cilvēki varētu atbilst tā laika etaloniem – dievībām. Šodien etaloni ir populāri cilvēki.” Marita Zitmane, profesore, pētniece un Latvijas Universitātes Komunikācijas studiju nodaļas vadītāja skaidro, ka izpratni par skaistumu lielā mērā ietekmē mārketings: “Piemēram, to, ka uz sieviešu kājām nedrīkst būt apmatojuma, panāca reklāma. Skūšanās piederumu ražotājs 20. gadsimta 20. gados noteica standartu – sievietes ķermenim jābūt bez spalviņām.”
Viņa piebilst, ka šodien tiekšanos uz nesasniedzamu ārējo izskatu pastiprina mūsdienu attēlu apstrādes tehnoloģijas un sociālie mediji: “Mēs dzīvojam ārkārtīgi vizuālā laikmetā. Tas diktē noteikumus sevi nepārtraukti izrādīt. Publicēt pašportretu bez filtra šodien šķiet kaut kas neiedomājams. Tas rada lielu spiedienu izskatīties labi, kas savukārt veicina pieprasījumu pēc mākslīgā skaistuma.
Turklāt daudzi to redz kā instrumentu savu mērķu sasniegšanai – popularitātei un naudai.” Profesore norāda, ka, no vienas puses, dzīvojam laikā, kurā ir daudz tolerantāka attieksme pret ārējo izskatu, tomēr, no otras puses, joprojām primāri tiek vērtēts tieši tas: “Neredzu, ka dažādība, kura it kā tiek popularizēta, būtu iesakņojusies sabiedrībā.”
D. Brante teic, ka mūsdienās vienlīdz labi līdzās pastāv gan mākslīgais skaistums – pārspīlēti piepildītas lūpas un krūtis, ārkārtīgi garas skropstas un nagi, bieza grima kārta, gan arī dabisks izskats. Viņa novērojusi: cilvēki sāk saprast, ka skaistums vai jaunības saglabāšana neslēpjas konkrētā ķermeņa zonā: “Ir jādomā par visa organisma labsajūtu. Svarīgs ir uzturs, dzīvesveids, kustību daudzums.”
Neapmierinātība kā motivācija
Ārste psihoterapeite Agnese Sperga stāsta, ka galvenā motivācija veikt pārmaiņas izskatā ir saistīta ar neapmierinātību: “Tas mudina veikt jebkādas izmaiņas savā dzīvē, arī kosmētiskus izskata uzlabojumus.
Ļoti bieži neapmierinātība ir iekšēja. Tādā gadījumā to nevar mazināt ar ārējiem uzlabojumiem. Ir, protams, cilvēki, kuriem ir bijušas traumas vai operācijas, pēc kurām ir nepieciešams veikt koriģējošas procedūras, tomēr tādi ir mazākumā.” Lielākā daļa, kuri veic uzlabojumus, domājot, ka tie palīdzēs justies labāk ilgstoši, saskaras ar neveiksmi un vilšanos – kārotais efekts nav noturīgs.
Ārste norāda, ka visbiežāk ar mākslīgā skaistuma procedūrām pārspīlē tie cilvēki, kuriem ir ķermeņa disformiskie traucējumi: “Cilvēks nespēj apstāties. Ir izjūta, ka viņš izskatās ļoti slikti, ka citiem ir pat pretīgs, lai gan realitātē ir pievilcīgs. Viņš nofokusējas uz savām nepilnībām, smagos gadījumos pat izolējas. Arī tad, kad veikta operācija, apmierinājuma nav, jo atrod jaunu nepilnību.
Šādiem cilvēkiem ir nereālistiskas gaidas, tāpēc visbiežāk pēc operācijām un dažādām manipulācijām jūtas vēl nelaimīgāki.” A. Sperga iesaka: pirms teikt “jā” mākslīgajam skaistumam, padomāt par motivāciju: “Ja ir fantāzija, ka, uztaisot lielākas krūtis, dzīve pati no sevis mainīsies, noskaņojums būs labāks, tad tas notiks īstermiņā. Pēc kāda laika, ar lielāku varbūtību, neapmierinātība atgriezīsies. Savukārt, ja cilvēks apzinās, ka operācija neizmainīs viņa dzīvi, vien mazinās kādu subjektīvo nepilnību, tad neredzu psihoemocionālus riskus izskata uzlabošanā.”
Mākslīgais skaistums, veselība un vide
Dermatoloģe un Preventīvās medicīnas speciāliste Jana Janovska norāda, ka vizuālais skats lielā mērā ir saistīts ar kopējo cilvēka veselības stāvokli: “Izskats tieši reflektē ar organisma pašsajūtu, cik tas ir vesels un balansēts. Piemēram, āda parāda agrīnas pazīmes, ja kaut kas organismā nav kārtībā. Ja viss ir pietekami – hidrācija, mikroelementu un vitamīnu līmenis – tad arī vizuāli mēs redzam skaistu, koptu ādu, kvalitatīvus matus un nagus, kā arī spīdošas acis.”
Viņasprāt, mūsdienu skaistumkopšanas procedūras ir pietiekami drošas, ja manipulācijas veic sertificēti speciālisti. Permanentā grima meistare Sanda Lapa piebilst: “Veicot jebkuru invazīvu procedūru, pastāv riski, kas saistīti ar higiēnas normu neievērošanu, infekciju attīstīšanos, alerģiskām reakcijām, patoloģisku dzīšanu, saslimšanu ar B un C hepatītu un HIV. Manipulācijas nedrīkst veikt apšaubāmās vietās, speciālistam un izmantotajiem materiāliem ir jābūt sertificētiem.”
Par šāda veida procedūru veselības riskiem mūsdienās daudziem ir izpratne, taču zināšanu, piemēram, par krēmu un kosmētikas iedarbību uz organismu ir mazāk. Kosmētisko līdzekļu lietošana ir viens no izplatītākajiem veidiem, kā rūpēties par savu izskatu. Līga Brūniņa, ķīmiķe un dabiskās dermokosmētikas zīmola “Labrains” radītāja uzskata, ka patērētājam ir tiesības zināt, kādu produktu iegādājas, taču pat viņa, kura labi orientējas kosmētikas un vielu pasaulē, mēdz uzķerties uz mārketinga trikiem: “Ir jābūt godīgai un saprotamai informācijai. Pat es dažkārt apjūku, ieraugot jaunu it kā dabiskās kosmētikas produktu, jo apraksts ir izveidots tik viltīgi, ka, tikai iedziļinoties sastāvdaļu sarakstā, var saprast – nemaz tik dabisks šis produkts nav.
Tas pats attiecas arī uz pārtiku. Piemēram, rakstīts, ka nav pievienots cukurs, bet patiesībā tajā varbūt ir daudz vairāk cukuru nekā līdzīgiem produktiem bez šā saukļa.” Viņa stāsta, ka mūsdienās cilvēkiem ir iespēja izvēlēties starp sintētiskajiem un dabiskiem kosmētikas līdzekļiem un dekoratīvo kosmētiku.
Ķīmiķes ikdiena paiet, iedziļinoties dažādos pētījumos par vielām un to ietekmi uz veselību: “Sintezējot vielas, var iegūt dažādus lētus un plaši pieejamus materiālus. Ja, piemēram, ādas virskārtas barjera ir bojāta, tad dažādi silikoni un mikroplastmasas krēmi labi nosedz virskārtu, palīdz to aizsargāt pret patogēnu iekļūšanu dziļāk ādā, taču, ja skatāmies pētījumus par ādas veselību vai mikroplastmasas piesārņojumu cilvēkos, tad šie skaitļi ir prātam neaptverami. Plastmasa, kas ir kosmētiskajos līdzekļos, uzsūcas cilvēka organismā, nokļūst asinsritē, aknās un rada iekaisumus, kas, iespējams, saasina dažādas veselības problēmas.
Ja runājam par vides piesārņojumu, pētījumi rāda, ka notekūdeņos, jūrā un upēs ir daudz medicīnisko, farmaceitisko un arī kosmētisko līdzekļu atlieku. Tā ir mikroplastmasa.” Saldūdeņu biotopu eksperte Lauma Vizule-Kahovska apstiprina, ka mūsu ikdienas paradumi ietekmē apkārtējās vides kvalitāti, savukārt tā – cilvēku veselību un dzīvi: “Jebkurā procesā, kur mēs izmantojam ūdeni, vai tā būtu kosmētikas līdzekļu ražošana, vai ikdienas skaistuma kopšanas paradumi mājās, mēs ietekmējam ūdens bagātināšanos ar barības vielām. Jautājums: cik lielā mērā?! Tādēļ, izvēloties kosmētikas līdzekļus, mēs varam dot priekšroku dabai draudzīgiem produktiem, kuru lielāko daļu veido dabiskas izcelsmes sastāvdaļas, tā samazinot ietekmi uz vidi.”
L. Brūniņa piebilst, ka jāizvairās lietot tādus kosmētikas līdzekļus, kuru sastāvā ir dimetikons, akrils, silikons, vinils, neilons, polibutāns, polietilēns, jo tā ir plastmasa: “Pētījumi liecina, ka plastmasai pievienotās vielas nereti ir kancerogēnas vai endokrīno sistēmu bojājošas.” D. Brante norāda: tā tikai šķiet, ka šodien skaistuma vārdā cilvēki gatavi darīt sazin ko, bet patiesībā, piemēram, filleru pildvielas, ar kurām veic lūpu palielināšanu, nav nekas jauns: “Divdesmitā gadsimta 20. gados Latvijā veica pildvielu injekcijas ar fizioloģisko šķīdumu, lai aizpildītu grumbiņas.
Vēlāk parādījās attīrītas olīveļļas pildvielas, pēc tam – parafīna injekcijas. Rezultāts visus ļoti iepriecināja, bet vēlāk kāds Latvijā strādājošs vācu ārsts ziņoja, ka šīs injekcijas izraisa aklumu un nopietnus iekšējo orgānu bojājumus.” Viņa norāda, ka arī plastiskā ķirurģija nav šā gadsimta izgudrojums: “Sākumā to dēvēja par sociālo ķirurģiju, jo tās mērķis bija palīdzēt cilvēkiem pēc kara atgūt dzīves kvalitāti. Vēlāk šāda veida operācijas sāka izmantot skaistuma izpratnē.”
Plastiskā ķirurģe Laura Liepiņa teic, ka mūsdienās cilvēki ir labi informēti par plastisko operāciju veselības riskiem, gan arī pašu operāciju norisi. Pacienti daudz vairāk uzdod jautājumus un izvērtē, vai šāds ārējā izskata uzlabošanas veids viņiem patiešām ir nepieciešams. Operācijas veic gan sievietes, gan vīrieši.
Abiem galvenā motivācija ir uzlabot pašapziņu. Sievietes visbiežāk veic acu plakstiņu un krūšu palielināšanas operācijas, kā arī koriģē vēderu, īpaši pēc grūtniecības: “Ja bērniņam ir jau divi gadi, bet sievietei nemitīgi jāatbild uz jautājumu, vai viņa gaida jau nākamo, tas ir psiholoģiski un emocionāli grūti.” Vīrieši savukārt visbiežāk veic tauku atsūkšanu, ausu un plakstiņu operācijas, kā arī krūšu korekcijas, ja ir ginomastijas problēmas.
L. Liepiņa norāda, ka mūsdienās implanti ir kļuvuši uzlabotāki, ir pilnveidotas operāciju tehnikas un instrumenti: “Īpaši tiek domāts pie tā, lai būtu pēc iespējas ilgnoturīgāks rezultāts un mazāk komplikāciju.” Ķirurģe novērojusi, ka pacienti pēc plastiskajām operācijām kļūst daudz pašpārliecinātāki un uzlabo savu dzīves kvalitāti, tomēr norāda – izvēloties šādu ārējā izskata uzlabošanas ceļu, jārēķinās, ka pastāv arī riski: “Var būt individuāla reakcija, ka organisms nepieņem implantu, var agresīvāk reaģēt – veidoties ciets rētu bumbulis. Mūsdienās gan to veiksmīgi var novērst. Retos gadījumos implanta ievietošana var veicināt, piemēram, artrīta attīstīšanos, taču nav pierādīts, ka tieši implanti to izraisa. Šādas komplikācijas ir ārkārtīgi retas.”
Pieredzes ir dažādas
Kristīne Krastiņa, aptieku tīkla menedžere ārpus Latvijas, pozitīvi vērtē mākslīgā skaistuma sniegtās iespējas, bet pret to izturas piesardzīgi. Viņa stāsta, ka pirms sešpadsmit gadiem, kad viņai bija divdesmit četri gadi, veica deguna plastisko operāciju: “Lai gan nenācās dzirdēt negatīvas piezīmes, tomēr ik reizi, kad skatījos spogulī, nepatika tas, ko redzu.
Tiklīdz bija iespēja, veicu operāciju. Labi apzinājos iespējamās sekas.” Kristīne pavisam nesen veikusi arī lūpu palielināšanu: “Man vienmēr bijušas plānas lūpas. Tas mani nomāca. Zināju – ja mani neapmierinās rezultāts, pēc kāda laika injekcijas iedarbība zudīs.” Šobrīd sieviete ir apmierināta gan ar savu degunu, gan lūpām un jūtas pārliecinātāka par sevi nekā pirms manipulācijām.
Ikdienā Kristīne lieto pēc iespējas dabīgākus kosmētiskos līdzekļus un dekoratīvo kosmētiku, jo viņai ir problemātiska āda, kā arī viņa ir labi informēta par kaitīgo vielu ietekmi uz veselību: “Diemžēl no kaitīgām vielām izvairīties pilnībā nav iespējams, taču to uzņemšanu ikdienā var samazināt. To cenšos darīt.” Viņa uzskata, ka sievietēm ir svarīgi justies skaistām, tāpēc daudzas ir gatavas veikt pat bīstamas procedūras vai lietot līdzekļus, par kuru ietekmi uz veselību nemaz nav zināms: “Daudzi dzīvo pēc principa – skaistums prasa upurus – un par to nesatraucas.”
Ditai Marksai, dzemdniecības speciālistei un biomedicīnas veidu praktizētājai, mākslīgā skaistuma vārdā nudien nācies upurēt daudz. Dita stāsta, ka pēdējo astoņpadsmit gadu laikā ir zaudējusi veselību, darba spējas, finanšu uzkrājumus, viņai piederošo ražošanas uzņēmumu, nekustamos īpašumus un iespēju veikt pensiju uzkrājumus. Sieviete 2000. gadā veica krūšu palielināšanas operāciju.
Drīz vien pēc silikona implantu ievietošanas viņai sākās veselības problēmas. Pēc trim gadiem, kad Dita bija 32 gadus veca, viņas veselības stāvoklis bija tik slikts, ka kļuva darba nespējīga. Daudzus gadus viņa meklēja palīdzību pie dažādiem speciālistiem. Neviena rekomendācija nemazināja viņas sāpes, nespēku un citus simptomus: “2003. gada 18. novembrī visā manā ķermenī ieplūda sāpes: it kā kāds pagrieza sāpju krānu. Sāpes plūda manī bez apstājas. Tās līdzinājās tām, kuras cilvēki piedzīvo, kad saslimt ar gripu. Visu ķermeni lauza. Bija sajūta, ka esmu sasista no vienas vietas.
Sāpju diapazons bija milzīgs: laušana, vilkšana, svilšana, dedzināšana, duršana visu cauru diennakti bez brīvdienām. Sāpēja viss – āda, muskuļi, locītavas, kauli, acis, mati, nagi. Dažkārt tik stipri sāpēja, ka zaudēju samaņu. Bija hronisks nogurums.” 2016. gadā Ditas rokās nonāca žurnāls, kurā bija raksts par silikona implantu blakusparādībām un iespējamām sekām. Viņa apjauta – varbūt tieši krūšu palielināšana viņu ir novedusi līdz veselības zaudēšanai.
Dita 2017. gadā devās uz ASV klīniku: “Ārste Sūzana Kolba apstiprināja, ka esmu smagi slima. Viņa teica, ka manas ciešanas ir no nezināšanas. Konstatēja, ka krūšu implantos ir sūces, limfmezglos atrodas silikona toksiskās vielas. Mans organisms bija saindēts ar trīsdesmit septiņām ķīmiskām vielām no silikona. Zem implantiem konstatēja pelējuma sēni, atrada baktērijas krūšu kurvī, visā ķermenī rauga sēni un matu analīzēs – 21 smago metālu.”
Pēc četrām operācijām viņas sāpes ievērojami mazinājušās. Daktere sastādīja atveseļošanās plānu, un Dita devās atpakaļ uz Latviju. Pēc gandrīz diviem mēnešiem sievietei atkal kļuva sliktāk: “Pelējuma sēne, kas bija zem implantiem, izlaida sporas un atkal pacēla galvu. ASV klīnikas daktere ieteica atkārtot terapiju, mainot ķīmiskās vielas.
Es tās nepanesu, tāpēc meklēju citas alternatīvas. Pēc astoņpadsmit gadu meklējumiem atradu, ka man labi palīdz jaunās paaudzes šķiedrvielu komplekss, kurš tehnoloģiski veidots kā šķīstošās un nešķīstošās šķiedrvielas, kas atjauno un uztur zarnu mikrobiomu – imunitātes sirdi. Meklējumi uzlabot pašsajūtu turpinās.” Dita apzinās, ka silikona implantu ievietošana ķermenī pastāvēs, taču, viņasprāt, informācijai par blaknēm un to likvidēšanas iespējām ir jābūt zināmām visiem, kam šis pakalpojums ir aktuāls: “Es savas dzīves visproduktīvākos piecpadsmit gadus pazaudēju, meklējot atbildes uz jautājumu: kas ir tas, kas mani lēni nogalina?! Izrādās, ka atbildes ir zināmas, bet tās tiek noklusētas. Pēdējo trīsdesmit gadu laikā ir veikts daudz pētījumu.
Tam, ko es piedzīvoju, ir nosaukums – palīgvielas izraisīts autoimūns iekaisuma sindroms – silikoze – saindēšanās ar silikonu. Man pirmajai Latvijā uzstādīta diagnoze – ASIA sindroms. Diagnoze ir, bet ārstēšanas nav. Mēs nespējam pienācīgi pārbaudīt produktu, tehnoloģiju un pakalpojumu ietekmi uz mūsu veselību ilgtermiņā. Viena dzīve ir par īsu, lai veiktu cēloņu un seku adekvātu analīzi. Jābūt modriem un zinošiem par notiekošo sevī, ap sevi un saviem mīļajiem!”
* Ventspils muzeja vadošās vēsturnieces Māras Dāvidas vēstures faktu apkopojums.
Uzziņa
• Senajā Ēģiptē augstāko aprindu dāmu sejas apstrādāja ar pūderi, tā iegūstot salīdzinoši gaišu, dzeltenīgu nokrāsu, bet ar kodīgo īrisa sulu apslacīja vaigus, tā iegūstot vieglu pietvīkumu.
• Senajā Grieķijā ādas toni centās padarīt gaišāku ar svina pūdera palīdzību (krīts bija lētāks, bet nenoturīgāks.). Modē bija biezas melnas (ar ogli iezīmētas) uzacis. Tās mēdza arī savienot. Lūpas krāsoja ar sarkanu dzelzs oksīdu, ko sajauca ar vasku.
• Senajā Romā kā losjonus un krēmus izmantoja visneiedomājamākās lietas, piemēram, izkārnījumus, krokodila un gulbju taukus. Ekskluzīvs un īpaši dārgs prieks bija gladiatoru sviedri. Uzskatīja, ka tie īpaši uzlabojot sejas ādu.
• Viduslaikos baznīca kosmētikas lietošanu neatzina, izņemot gadījumus, kad sieviete ar tās palīdzību centās noturēt sava vīra uzticību.
• Ap 14. gadsimtu Anglijā modē nāca augstas, apaļas pieres. Sievietes izskuva matus pieres un pakauša daļā, izraustīja uzacis (nereti arī skropstas).
• 17.–18. gadsimtā modē bija mākslīgās dzimumzīmītes, kuras tika uzlipinātas uz tām pumpām, kuras nevarēja noslēpt zem biezās pūdera kārtas.
• 19. gadsimtā modē bija dabiskums un vienkāršība. Bālumu centās iegūt, dzerot etiķi.
• 20. gadsimtā pirmo reizi parādās mūsdienīgi kosmētikas līdzekļi: 1913. gadā – skropstu tušas, 1915. gadā – lūpu krāsas, 1932. gadā – lūpu spīdumi un 1917. gadā – nagu lakas.
• 1916. gadā filmu režisors D. V. Gifits izgudroja mākslīgās skropstas.
• Gadsimtiem ilgi sievietes bija centušās padarīt savu ādu gaišāku, taču 20. gadsimta 20. gados populārs kļuva iedegums.
• Pirmā sejas plastiskā operācija tika veikta 1901. gadā, bet krūšu implantus sāka ievietot no 1962. gada.
Avots: Ventspils muzeja vadošās vēsturnieces Māras Dāvidas vēstures faktu apkopojums
