Mākslīgais intelekts atgriež filmu zvaigznes no aizsaules. Kurš no tā gūst labumu, un vai mirušajam ir kādas tiesības? 25
Pateicoties mākslīgā intelekta spēkam, tādas slavenības kā Džeimss Dīns var atdzīvināt kā digitālos klonus, taču tas rada satraucošus jautājumus par to, kādas tiesības katram no mums ir pēc nāves. Lielākā daļa aktieru sapņo izveidot karjeru, kas pārdzīvos viņus pašus. Ne daudziem tas izdodas – šovbizness ir vieta, kur gūt panākumus ir grūti, vēsta “BBC.”
Viena no šādām ikonām ir amerikāņu kinoaktieris Džeimss Dīns, kurš 1955. gadā gāja bojā autoavārijā pēc piedalīšanās tikai trīs filmās, kuras visas izpelnījās augstu atzinību.
Tomēr tagad, gandrīz septiņas desmitgades pēc viņa nāves, Dīns ir izvēlēts kā zvaigzne jaunajā, gaidāmajā filmā ar nosaukumu “Back to Eden”.
Aktiera digitālais klons, kas izveidots, izmantojot mākslīgā intelekta tehnoloģiju, kas ir līdzīga tai, ko izmanto dziļo viltojumu ģenerēšanai, staigās, runās un mijiedarbosies uz ekrāna ar citiem aktieriem.
Šī ir progresīvākā Holivudas datorizēto attēlu tehnoloģija. Taču tas ir arī pamatā dažām bažām, ko pauduši aktieri un scenāristi, kuri Holivudā streikojuši pirmo reizi 43 gadu laikā.
Viņi baidās, ka viņus aizstās mākslīgā intelekta algoritmi – kaut kas, pēc viņu domām, upurēs radošumu peļņas labad.
Aktrise Sjūzena Sarandona ir starp tiem, kas runāja par savām bažām, brīdinot, ka mākslīgais intelekts var likt viņai teikt un darīt lietas bez viņas ziņas.
Dīna digitālā augšāmcelšanās nav pirmā reize, kad mirušie aktieri šķietami atgriežas dzīvē uz ekrāna, izmantojot progresīvas digitālās tehnoloģijas un Holivudas burvību. Kerija Fišere, Harolds Ramiss un Pols Volkers ir tikai dažas ievērojamas slavenības, kuras pēc nāves atveidojušas lomas ikoniskās filmās . Arī brazīliešu dziedātāja Elisa Regīna nesen tika “augšāmcelta” auto sludinājumam, duetā ar meitu Mariju Ritu.
Viņu parādīšanās ekrānos atspoguļo to, ko Treviss Kloids, ieskaujošās mediju aģentūras WorldwideXR (WXR) izpilddirektors, dēvē par “pasīvo plakanā ekrāna 2D” attēlojumu, kas ir līdzīgs dziļiem viltojumiem.
Šī ir otrā reize, kad Dīna digitālais klons ir iekļauts filmā. 2019. gadā tika paziņots, ka viņš tiks augšāmcelts CGI filmai ar nosaukumu “Finding Jack”, taču vēlāk tā tika atcelta. Tomēr Kloids “BBC” apstiprināja, ka Dīns tā vietā spēlēs zinātniskās fantastikas filmā “Back to Eden”. Tas palielina izredzes aktieriem (vai arī jebkuram citam) sasniegt tādu nemirstību, kas citādi nebūtu iespējama, ar karjeru, kas turpinās vēl ilgi pēc viņu dzīves beigām.
Bet tas liek uzdot arī dažus neērtus jautājumus
Kam pēc nāves pieder tiesības uz kāda cilvēka seju, balsi un personību? Kā viņi var kontrolēt savas karjeras virzienu pēc nāves — vai aktierim, kurš savu vārdu izpelnījies, spēlējot skarbās drāmās, pēkšņi varētu likt parādīties muļķīgā komēdijā vai pat pornogrāfijā? Ko darīt, ja tos varētu izmantot bezatlīdzības zīmola reklamēšanai reklāmās?
Tātad, kāpēc gan neļaut slavenībām dusēt mierā?
Dīna brālēns Marks Vinslovs, kurš bērnību pavadīja Ilinoisas lauku mājā kopā ar Dīnu, kuru viņš mīļi sauc par Džimiju, uzskata, ka viņa brālēna nenoliedzamā ekrāna pievilcība ir pāri paaudzēm, padarot viņu par pievilcīgu izvēli galvenajai lomai mūsdienu kino. “Ja kādā ainā ir vēl divi vai trīs cilvēki, jūsu skatiens vēršas tieši uz viņu,” viņš saka. “Ziniet, es domāju, ka neviens nekad nevarēs tos aizstāt, bet ir iespējams, ka viņi to var izdarīt uz ekrāna un padarīt to ļoti reālistisku.”
Digitālie kloni
Tagad ir pat uzņēmumi, kas ļauj lietotājiem augšupielādēt mirušā tuvinieka digitālos datus, lai izveidotu “mirušos robotus”, kas tērzē no aizsaules. Jo vairāk izejmateriālu, jo precīzāks un inteliģentāks ir deadbots, kas nozīmē, ka mūsdienu slavenības mantojuma izpildītājs varētu ļaut pārliecinoši reālistiskam mirušās zvaigznes klonam turpināt darbu filmu industrijā un mijiedarboties autonomi uz visiem laikiem.
Aktieri zaudē darbu
Henksa komentārs norāda uz ļoti patiesām bažām par aktieriem, kuri baidās, ka nākamais digitālās cilvēka “augšāmcelšanās” posms radīs satraucošas ētiskas, juridiskas un praktiskas problēmas gan slavenībām, gan ikdienas pilsoņiem. Aktieri ir diskutējuši un strādājuši dažādās aktiermākslas ģildēs, lai izveidotu vienotu fronti aktieru tiesību un karjeras aizsardzībai.
“Mikipeles, cūkas, sniegbaltītes balsīm — katru reizi, kad kāda balss pazūd, tiek nolīgts jauns aktieris, kurš spēlē šo balsi,” stāsta Tims Frīdlenders, Nacionālās balss aktieru asociācijas (Nava) prezidents un dibinātājs. ASV. “Bet kā būtu, ja jūs varētu izmantot Melu Blānu [balss aktieri, kurš iedvesa dzīvību daudziem “Lony Tunes” multfilmu varoņiem] uz visiem laikiem?
Frīdlenders un viņa balss aktieru kolēģi baidās, ka šī situācija ir nenovēršama un ka digitāli augšāmcelti balss aktieri monopolizēs balss pārraides nozari, likvidējot darbu dzīviem aktieriem. “Nevienam citam nav iespēju dzīvot, jo tagad viņi ir zaudējuši darbu miruša balss aktiera dēļ.”
“Tātad, lai gan tas varētu apdraudēt vienas personas lomu vai darbu, tajā pašā laikā tas rada simtiem darbavietu attiecībā uz to, kas nepieciešams, lai to paveiktu augstā līmenī.”
Mirušo tiesības
Ja mirušie – pareizāk sakot, viņu digitālie kloni – tiek nolemti mūžībai, kurš no tā finansiāli gūst labumu? Un vai mirušajam ir kādas tiesības?
Vienkārši sakot, noteikumi ir neskaidri un dažos pasaules reģionos nepastāv.
Advokāts Ēriks Kāns, kurš bija līdzautors rakstam par slavenību pēcnāves publicitātes tiesībām Amerikas Advokātu asociācijas žurnālam “Landslide”, stāsta, ka katrā ASV štatā situācija ir atšķirīga. Dažiem štatiem nav skaidru publicitātes tiesību, lai aizsargātu mirušo slavenību vēlmes.
Parasti, kad slavenība nomirst, “tiesības uz publicitāti” no slavenības tiek nodotas tuvākajiem radiniekiem vai pusei, kas šīs tiesības piešķīrusi testamentā. Taču Kāns saka, ka pat testamentam, kurā noteikts, kurš gūs finansiālu labumu no mirušās slavenības tēla un komerciālas izmantošanas, ir ierobežots juridiskais spēks, jo “tas nav kā līgums, bet gan vienvirziena dokuments”. Spēks par to, kā šīs personas tēls tiek izmantots, pāriet viņu dzīvajam izpildītājam.
Bet slavenības gūst labumu no papildu aizsardzības līmeņa pret noteiktiem neslavas celšanas veidiem, saka Kāns. Piemēram, Merilinu Monro nevarētu pēc nāves nodarbināt pornogrāfiskā filmā, ja viņas pārstāvji neatļautu izmantot viņas tēlu un līdzību. Atkarībā no štata viņi var iebilst, ka ir pārkāptas autortiesības, ka viņa ir apmelota ar nepatiesiem apgalvojumiem, kas neatspoguļo viņas patieso reputāciju.
Ņujorka lepojas ar visplašāko publicitātes tiesību definīciju, kas aizsargā mirušās personas pret viņu personisko īpašību komerciālu vai neatļautu izmantošanu. “Ja jūsu ģimene vēlas jūs izpārdot un jūs esat miris, jūs tur neko daudz nevarat darīt,” saka Ņujorkā dzīvojošais advokāts Pou-I “Bonnie” Lī. Tas nozīmē, ka, piemēram, Merilina Monro, varētu parādīties pornogrāfiskā filmā pēc nāves — likumīgi —, ja viņas pārstāvji piekristu viņas tēla un līdzības izmantošanai šādā veidā. “Ja viņi saka, ka viņi to vēlas, žēl, bet es domāju, ka tas varētu notikt,” saka Lī.
Kā ar privātpersonām?
Lai gan mirušām slavenībām noteiktās jurisdikcijās ir neskaidra aizsardzība, kad runa ir par viņu tēla un līdzības komerciālu izmantošanu, vidusmēra pilsoņiem var būt daudz mazāka kontrole pār to, kā viņu līdzība un digitālais mantojums tiek izmantots pēcnāves laikā. ASV ir maz tiesību aktu, kas aizsargā mirušos no digitālas “augšāmcelšanās” personiskai lietošanai.
Kad jūs nomirstat, gandrīz ikviens var augšupielādēt jūsu publisko digitālo mantojumu mākslīgā intelekta programmatūrā, lai izveidotu mirušo robotu vai interaktīvu iemiesojumu. Valstis ar plašāku pēcnāves aizsardzību, piemēram, Ņujorka, aizliedz izmantot personu identitāti noteiktiem nelietīgiem mērķiem, taču Lī ir skeptisks par to, kā šī aizsardzība tiek ieviesta. “Galu galā kādam tas ir jāīsteno,” viņš saka.
Kloids, Frīdlenders un Kāns piekrīt, ka ir jāievieš tiesību akti, lai aizsargātu mirušo tiesības un mantojumu – gan slavenības, gan citus. Tehnoloģijas strauji attīstās, un jau tagad parādās ētiskas diskusijas par mirušo digitālo attēlojumu.
Arī Frīdlenders aktīvi iestājas par tiesību aktiem, kas aizsargā balss aktierus no darba zaudēšanas, un viņš cer, ka Navas darbs palīdzēs aktieru apvienībām visā pasaulē organizēties un aizstāvēt godīgas iespējas.
Runājot par Vinslovu, viņš atzīst, ka viņam ir dalītas jūtas, redzot savu brālēnu digitāli augšāmcēlušos. “Es nezinu, ko par to domāt,” viņš saka. “Es vēlos, lai viņu ciena. Viņš patiešām bija iesaistīts aktiermākslā, uztvēra to ļoti nopietni. Es gribētu, lai tiktu projicēts tāds pats tēls.”
