Mākslas kuratore Renāte Lagzdiņa: Ir jādomā par bērniem drošas vides radīšanu 2
Jau teju mēnesi laikmetīgās mākslas telpas “Kurtuve” pagalmu Valmierā rotā vides objekts “Rotaļu skatuve”. Iedvesmojoties no piemēriem pasaulē, “Rotaļu skatuve” tapusi par vietu, kur ne vien baudīt laikmetīgo mākslu, bet arī attīstīt bērnu iztēli, ļaujot “Rotaļu skatuvi” pārvērst par nebeidzamu spēļu vietu mazākajiem pilsētniekiem un pilsētas viesiem.
Kā tapa šāds projekts un ko varam darīt, lai šādu vietu Latvijā būtu vairāk, sarunā pastāstīja “Rotaļu skatuves” kuratore Renāte Lagzdiņa.
Kā Jūs raksturotu to, ko māksliniece radījusi Valmierā – interaktīvs mākslas objekts, vai tomēr pilnvērtīgs bērnu laukums?
Ja mēs runājam par “Rotaļu skatuvi”, tad es teiktu, ka to raksturo abi divi apzīmējumi – gan interaktīvs mākslas objekts, gan bērnu rotaļu vieta. Bērnu rotaļu laukums var būt jebkāda vide, kas bērnam ir aizraujoša. Gan mežs, gan pagalms, kā arī jebkura cita vide un apstākļi.
Līdz ar to mākslas objekts, manuprāt, var būt arī bērnu rotaļu laukums, ja mākslinieks šādu darba lomu vai nu ir iecerējis vai pieļāvis darba izstrādes procesā. Tajā pašā laikā svarīgi minēt, ka “Rotaļu skatuve” ir arī pilnvērtīgs mākslas darbs.
Projekts ir vienlaikus ļoti ambiciozs, bet tajā pašā laikā mūsdienīgs. Kā radās ideja par šāda objekta veidošanu?
Sākotnēji Valmieras pašvaldība mani aicināja izstrādāt dažādas idejas par to, kas vasarā varētu norisināties “Kurtuves” pagalmā. Domājot par to, ka vasaras periods nereti var būt sarežģītāks auditorijas sasniegšanai, jo šajā laika periodā kultūras aktivitāšu netrūkst, mans uzdevums bija atrast atbildi, kas uzrunātu auditoriju.
Skatoties Valmieras kartē, sapratu, ka tuvumā neatrodas neviena pilnvērtīga rotaļu laukuma. Un man radās ideja, kas patiesībā jau kādu laiku bija “virmojusi gaisā”, ka rotaļu laukums ir vieta, ko varam radīt kopā ar māksliniekiem. Tas arī ir sava veida pamudinājums diskusijai par vides piemērotību bērniem kopumā.
Kad prezentēju šo ideju Valmieras pašvaldības pārstāvjiem, izrādījās, kā tā šeit ir problēma. Pilsētā nesen izveidotais un lieliskais jauniešiem paredzētais parks “Mežs” tika izveidots, likvidējot bērnu rotaļu laukumu mazākiem bērniem. Tas acīmredzot bija radījis sašutumu arī vecākos.
Līdz ar to šis likās kā loģiska atbilde jautājumam, ko radīt, lai tas risinātu arī kādu akūtu nepieciešamību. Pēc tam es uzrunāju mākslinieci Lindu Vigdorčiku, kurai ir arī starptautiska pieredze mākslas izglītībā un interese par bērniem un jauniešiem saistoša un laikmetīga satura veidošanu.
Kāds ir galvenais projekta mērķis?
Primāri mēs vēlējāmies radīt vietu valmieriešiem, ģimenēm ar bērniem, vietu, kur šiem cilvēkiem ir sajūta, ka viņi ir sadzirdēti un pamanīti, jo bieži bērnu un jauno ģimeņu intereses ir piemirstas vai nav prioritāras, veidojot pilsētvidi. Sekundārais mērķis bija raisīt diskusiju par to, vai un kāpēc šādu laukumu nevarētu būt vairāk, skatoties uz bērnu rotaļu vidēm daudz plašāk.
Šobrīd objekts atvērts jau aptuveni divas nedēļas. Cik liela ir iedzīvotāju interese?
Iedzīvotāju interese par “Rotaļu skatuvi” ir tiešām no pirmās dienas. Iedzīvotāji to pamanīja jau pirms mākslas objekts bija reāli pabeigts. Es pati esmu pieredzējusi, kā ģimenes nāk jau ap 9.00 no rīta. Iedzīvotājiem ļoti patīk.
Ja varbūt sākotnēji iedzīvotājiem bija satraukums par to, cik drošs un kā izmantot laukumu, tad tagad man gribētos teikt, ka apmeklētāji to uztver kā vērtīgu vietu bērniem un skaistu vides objektu, kurā atrasties. Par to ir tiešām milzīgs prieks!
Lai gan pieminējāt, ka ideja par šādas vietas radīšanu virmoja gaisā jau labu brīdi, vai bijāt pētījusi arī līdzīgus piemērus ārvalstīs?
Jā, un patiesībā tam ir gara vēsture. Mākslinieku, dizaineru un arhitektu iesaiste rotaļu vides radīšanā ir bijusi jau vēsturiski. Pirmie veiksmīgie piemēri ir jau ap 30. gadiem Skandināvijā. Tā bija ainavu arhitekta Karla Teodora Sorensena ideju realizācija, kurā virmoja ideja par brīviem elementiem, ko bērni var brīvi izmantot – pārvietot, mainīt to kārtību, būvēt savas vides. Tā ir līdzīga idejai, ko izmantojām arī “Rotaļu skatuves” radīšanā.
Piemēram, iepriekš pieminētais arhitekts, radot šādu vidi jau pirms vairākiem gadu desmitiem, izmantoja dažādus pārpalikumus no būvniecības materiāliem. Mākslinieku iesaiste un interese šādu objektu radīšanā vienmēr ir bijusi liela un īstenojusies visdažādākajos risinājumos un piemēros. Tikai vēlāk 80. gados nāca vilnis ar jauniem drošības noteikumiem un plašāka diskusija un normatīvi, kas savā ziņā ir ierobežojuši.
Fokusā, protams, vienmēr ir un jābūt bērnu drošībai, bet, mūsuprāt, ir vieta diskusijai, vai absolūti droša vide pēc pieaugošo izpratnes, ir piemērotākā bērnu attīstībai. Tieši šāda vide – kurā droši var iepazīt riskus, ir vieta, kur bērni var apgūt principus par rīcību un sekām, vides ietekmēšanu, socializēšanos un virkni citu iemaņu, kas var veidot bērnus par aktīviem un pilsoniski aktīviem jauniešiem un pieaugušajiem.
Pēdējo gadu laikā šī diskusija ar dažādu projektu palīdzību pasaulē atkal kļuvusi aktuāla.
Kā Jūs vērtētu – cik pieejama ir māksla un kopumā pilsētvide bērniem?
4. augustā mums bija brīnišķīga diskusija, kā veidot vidi un saturu bērniem un jauniešiem. Mēs secinājām, ka būtībā ikdienišķās lietās mēs redzam, ka bērni nav tā auditorija, par ko domājam. Kaut vai muzejos – visbiežāk mākslas darbi ir pieauguša cilvēka augstumos. Tā nav vide, kas veidota bērniem.
Protams, ir vairākas brīnišķīgas izglītības programmas, kas aicina dažādu paaudžu cilvēkus piedzīvot mākslu, taču tie vienmēr šķiet tādi reti brīnumi nevis vispārpieņemtais izejas punkts, kad domājam par vidi. Tāpēc vēl ir ļoti daudz iespēju un darba.
Ko, Jūsuprāt, mēs visi varam mainīt un uzlabot šajā jautājumā?
Piemēru ar projektiem un institūcijām, kas dara lielisku darbu šajos jautājumos netrūkst. Tas, ko varam darīt, ir atbalstīt šo institūciju darbu un no tām mācīties un paturēt šīs auditorijas starp mūsu prioritātēm. Skaidrs, ka tas nav stāsts tikai par rotaļu laukumiem, bet šīm auditorijām piemērotu vidi kopumā, kā arī par uzticēšanos un dialoga ar tām veidošanu.
Vai varam cerēt, ka šādi vides objekti mūs priecēs arī citviet Latvijā?
Es arī ļoti ceru. Man kā kuratorei ir interese pieturēties un attīstīt šo tēmu tālāk. Un ir daudz mākslinieku, kuri būtu ieinteresēti šādu projektu veidošanā. Tajā pašā laikā, manuprāt, ir iespēja veidot arī stratēģisku pieeju. Tas nozīmētu pārskatīt bērnu rotaļu normatīvus un atrast veidu, kā balansēt jēdzienu drošība un bērnu attīstībai saistoša un stimulējoša vide.
Arī Valmierā, domājot par vides drošību, mēs visos iespējamos veidos uzsveram, ka tā ir arī vecāku atbildība, būt ar bērniem viņu rotaļu laikā un aicinām arī rotaļāties kopā. Latvijā ir daudz brīnišķīgu cilvēku un institūciju, kuri ir gatavi pie šiem jautājumiem strādāt un ceru, ka tuvākajos gados redzēsim daudz jaunu gan pagaidu, gan pastāvīgu iniciatīvu šajā virzienā.
