“Mākslas kņada” Rīgā 0
Mākslinieku namā Rīgā, 11. novembra krastmalā, līdz 17. maijam skatāma Mākslas dienām veltīta izstāde “Mākslas kņada”.
Šī ir tradicionāla izstāde, kuras pirmsākumi meklējami tālajā 1959. gadā. Izstādē pārstāvēti dažādu paaudžu mākslinieki, pārsvarā gan jaunās paaudzes un vidējās. Izstādes rīkotāji ir vēlējušies akcentēt mākslinieku profesionālismu kā vērtību, kas ietekmē procesus, kuros mākslinieks dzīvo un darbojas. Māksliniekam vissvarīgākais ir radīt darbus, par kuru tematiku, saturu, formu un kompozīciju viņš var diskutēt ar šo darbu skatītāju – vērtētāju. Šī gadskārtējā izstāde, kura veltīta “Mākslinieku dienām 2015” parāda to daudzveidīgo devumu mākslā. Sniedz bagātīgo informāciju par mākslinieku aktivitātēm, mākslas veidu izpausmēm, tehnisko paņēmienu klāstu, paaudžu aktivitāti. Izstādē pārstāvēti mākslinieki no dažādiem Latvijas novadiem, veidojot unikālu un kontrastainu šīs dienas vizuālo mākslas redzējumu glezniecībā, tēlniecībā, grafikā u. c. mākslas veidos. Izstādē skatāmi vērā ņemami darbi instalācijās. Lai šādus radītu, vajadzīga ne tikai izdoma, bet tehniskās zināšanas dažādās nozarēs. Sevišķi tas sakāms par darbu ar divām benzīna mucām un senatnīgo krēslu. Šī instalācija ar elektrības piedziņu darbojas un rada neaizmirstamu efektu, un radītā skaņa vēl ilgi skan ausīs. Otrs ne mazāk iespaidīgs un apbrīnas vērts darbs ir arī instalācija “Smilšu pulkstenis”, kura darbība parāda cilvēka mūža ritumu. Šie darbi veidoti, ne tik vien izmantojot izdomu, bet arī tehnisko varēšanu. Vēl gribu pievērst uzmanību vienkāršam, pat primitīvam instalācijas darbam, kuru veido detaļas no visiem zināmas santehnikas ierīces, kurā ievietots parasts laukakmens ar uzrakstu. Vienkārši, pārsteidzoši, neredzēti.
Glezniecība aizņem lielāko izstādes daļu. Tradicionālajā manierē gleznotie darbi atrodas blakus modernistiem. Ainavas mijas ar klusām dabām un portretiem. Tehniskie izpildījumi dažādi. Jaukta tehnika. Sevišķi interesants darbs ar nosaukumu “Krāsnij atņemto kolāža”, kur uz pamata sarindoti kokrūpniecības atgriezumu dēlīši, kurus izlieto kurināšanai. Mākslinieks no šiem dēlīšiem izveidojis interesantu gleznu, izmantojot kokā atrodošo zaru vietu un citu izaugumu specifiku. Katrs no izstādes dalībniekiem gājis savu ceļu, gan satura, kompozīcijas, gan krāsu salikumu ziņā. Sevišķi tas sakāms par jaunajiem māksliniekiem, savas vietas meklētājiem Latvijas mākslā. Bagātīgi ir pārstāvēti arī akvarelisti, kuru daudzajos darbos redzami interesantu eksperimentu iznākums.
Dažādu virzienu grafiķi savus darbus nodevuši skatītāju vērtējumam. Arī šeit, tāpat kā glezniecībā, bez tradicionāliem risinājumiem ir arī daudzi eksperimenti. Un grafiķi pierāda paši sev un arī skatītājiem, ka grafikā var būt arī mazāk tradicionāli, bet interesanti izpildījumi. Šajā izstādē ne sevišķi daudz ir devuši tēlnieki. Vijas Dzintares un Andra Abiļeva demonstrētie darbi ir viņu raksturīgā tēlniecības izpildījumā. Kā viens no veiksmīgākajiem darbiem ir “Labu apetīti (ticība, cerība un mīlestība)” (Z. Bielis). Šis darbs liek skatītājiem domāt, lai pareizi saprastu to ideju, ko autors gribējis izteikt. Bez tradicionālajiem tēlniecības materiāliem mākslinieki – tēlnieki lieto arvien jaunus materiālus. Arī šoreiz darbā “Pirmsākums” (mākonis ar lietus lāsēm) ir izmantoti melnalkšņu čiekuri. Jauns vēl neizmantots materiāls, to pareizi iekrāsojot, ir radīts pārliecinošs darbs. Tas pats sakāms par betonā atlieto “Topos”, vienkāršs betona lējums ir padarīts par respektējamu darbu. Žēl, ka īstie medaļnieki nav pagodinājuši šo izstādi. Bet viņiem jau pašiem ir savas izstādes.
Ļoti maz darbu devuši mūsu slavenie vitrāžisti un gobelēnu meistari. Mākslinieks, radot darbu, veido savā ziņā monologu – savas domas par lietām un problēmām, kas ir ap viņu. Vai skatītājs viņu sapratīs un novērtēs? Mākslinieka vissvarīgākā pozīcija ir radīt tādus darbus, ar kuriem viņš ir oriģināls un neatkārtojams un iegūst atsaucību vērtētāju vidū. Tas arī ir šīs izstādes virsuzdevums. To tā iespēju robežās ir veikusi. Daudzi šai izstādē ieguvēji ir jaunie mākslinieki, kad viņu darbi ir nolikti blakus vecmeistariem vai vidējās paaudzes māksliniekiem. Un tie var salīdzināt ar to mākslinieku darbiem, kuru devums mākslā ir sen novērtēts, un to vārdi neprasa komentārus. Un tikai aktīva mākslinieku un skatītāju sadarbība mākslas procesa radīšanā var būt par pamatu Latvijas mākslas virzībai pa progresa ceļu.
