Mākslas klasika grāmatplauktā 0
Vispirms uzmanību gribētu vērst uz izdevniecības “Neputns” sēriju “Latvijas mākslas klasika” kopumā: katrs tās sējums ir stāsts par kādu Latvijas mākslas vēsturē būtisku personību, starp citu, par šādam profesionāli veiktam pētījumam un kvalitatīvam mākslas albumam pat ļoti pieticīgu cenu.
Šajā sērijā jau bijuši sējumi par Rihardu Zariņu, Voldemāru Irbi, Borisu Bērziņu, nesenāk iznākusī grāmata ir mākslas zinātnieces Valdas Knāviņas stāsts par gleznotāju, akvarelisti, rakstnieci un dzejnieci Hildu Vīku. Tas lasāms kā aizraujošs romāns, lai gan pētnieces valoda nav mākslinieciskiem izteiksmes līdzekļiem, drīzāk – precīzu faktu materiālu – pārbagāta. Taču tieši trāpīgi izvēlēti fakti Hildas Vīkas un viņas dzimtas piederīgo dzīvesstāstos atklāj paradoksus un negaidītas šķautnes, ko lasītāja iztēle tālāk jau pati uzbur par saistošu lasāmvielu.
Albumu var lasīt arī kā Latvijas vēstures grāmatu, jo Hildas Vīkas (1897 – 1963) dzīve ietver vairākus laikmetus. Te ir pirmskaru, Rūdolfa Blaumaņa laiku Latvija – Hildas Vīkas tēvs uz Rīgu pārnāca no laukiem, izputējušas tēva saimniecības Irlavas pagastā. Te ir baltvācu kultūras klātbūtne, māte Elvīne Marija nāca no pārticīgas Dobeles pagasta piecu bērnu ģimenes, un viņas brāļasieva bija vāciete. Tieši ar viņas atbalstu savu pirmo izglītību Hildegarde Natālija Vīka ieguva vācisku – Rīgas Jaunavu apvienības Meiteņu amatniecības skolā, kur meitenēm tika mācīta dievbijība un – rokdarbi, rokdarbi, rokdarbi. Arī Pirmā pasaules kara laikā Hilda Vīka dala Latvijas iedzīvotāju vairākuma likteni, dodas bēgļu gaitās uz Krieviju, strādā par medmāsu. Kad 23 gadu vecumā atgriežas, viņai nav nekā, tikai kara gadu nabadzības sagandētā veselība. Tomēr savas dzīves laikā viņa paveikusi apbrīnojami daudz: strādājot pamatdarbā par bankas ierēdni, Hilda Vīka glezno, raksta dzeju, stāstus un romānus. Latvijas mākslas vēsturē paliks viņas apbrīnojamie krāszieda dzidrie akvareļi.
Grāmatā, kur darbu reprodukcijas caurvij Valdas Knāviņas uzrakstīto Hildas Vīkas dzīvesstāstu, spilgtāk, nekā izstādēs aplūkojot atsevišķus darbus, rodas sajūta, ka mākslā Hildas Vīkas galvenā tēma ir viņa pati. Viņas stāstos, romānos ieskanas autobiogrāfiski motīvi, viņas gleznotajām erotiski ietonētajām, apaļīgajām sievietēm ir viņas ķermeņa aprises. Hilda Vīka grupu fotogrāfijās izceļas arī ar krāšņiem, mākslinieciskiem tērpiem – tā ir iespēja likt lietā Rīgas Jaunavu apvienības skolā iemācītās rokdarbu prasmes – un arī tērpu ziņā Hilda Vīka pati sev ir modelis un mākslas darbs. To, ko nevar atrisināt reālajā dzīvē, viņa atrisina savā fantāzijā, un tā rodas viņas darbi.
Interese par Hildu Vīku atdzimusi vairākkārt. Pagājušā gadsimta 90. gados – kā par dievturības atbalstītāju, par viņas gleznotajām krāšņajām tautu meitām. Un tas, protams, ir stāsts arī par Viktora Eglīša un Hildas Vīkas mīlestību, laulību un radošo kopību, kas kara gados rakstniekam izrādījās arī liktenīga. 1944. gada vasarā, kad kara beigas jau nojaušamas un daudzi domā pirmkārt par savu drošību, Hilda Vīka un Viktors Eglītis rīkojas pārdroši un nesaprātīgi. Kamēr tuvākie radi mūk pāri jūrai, viņi dodas pretējā virzienā, tieši pretim tuvojošās frontes līnijai uz Dobeli, kur pie savas mātes Hilda Vīka cer paslēpt savus darbus. Dobelē, kaimiņu denuncēts, Viktors Eglītis tiek arestēts un ieslodzījumā mirst.
Mūsdienu mākslas vēstures pētniekiem, arī starptautiskā mērogā, Hildas Vīkas dzīvesstāsts ir spilgts un daudzšķautņains piemērs mākslinieces sievietes cīņai par iespēju turpināt strādāt radoši, kā arī mēģinājumiem pielāgoties, mainoties politiskajiem režīmiem. 1948. gadā sākas tīrīšana Mākslinieku savienībā, par spīti centieniem gleznot jauno dzīvi apjūsmojošus sižetus, 1950. gadā mākslinieci no tās izslēdz. Hilda Vīka nepadodas, vairākkārt raksta lūgumus uzņemt viņu atpakaļ Mākslinieku savienībā, līdz 1957. gadā tas tik tiešām notiek. Un tas ir stāsts ne tikai par politiskā režīma nežēlību, bet arī par atsevišķu personību spēju stāties pretim acīmredzamai netaisnībai – Hildas Vīkas gadījumā par viņu iestājās Mirdza Ķempe. Tā sauktā Hruščova atkušņa laikā no specfondiem tiek celta ārā staļinlaikā noliegtā māksla, kas no jauna šķiet interesanta un iepazīšanas vērta jaunajiem māksliniekiem, tostarp, piemēram, Kurtam Fridrihsonam. Hilda Vīka mūža pēdējos gados kļūst par kulta personību, kas iemieso cita laikmeta estētiku un dzīves pieredzi. Padomjlaikā Hilda Vīka tiek novērtēta arī kā literāte, viens no tiem, kas iestājas par viņas darbu atkārtotu iznākšanu, ir novadnieks, tukumnieks Imants Ziedonis.
Varētu teikt, ka Hildas Vīkas trešā atgriešanās notiek tagad. Izdošanai sagatavots kāds agrāk nepublicēts Hildas Vīkas romāns “Dobeles karalis”, tas ir daļēji autobiogrāfisks stāsts par 1944. gada denunciāciju. Romānam priekšvārdu uzrakstījusi Inese Zandere, un, lai arī tas varbūt nav tik vērtīgs kā literārs darbs, mūsdienu lasītāju varētu ieinteresēt laikmeta liecības un novadpētnieciski momenti. Nesen ievērojams Hildas Vīkas gleznu dāvinājums nonācis Dobeles Novadpētniecības muzejā, kas pauž gatavību darbus izrādīt pastāvīgā ekspozīcijā un uzturēt novadnieces piemiņu. Būtiski, ka Valdas Knāviņas grāmatā par Hildu Vīku teksts paralēli lasāms arī angļu valodā, kas atstāj atvērtas durvis uz mākslinieces personības tālāku izpēti starptautiskā kontekstā.
