Mākslas dienu pārdomas 0
Latvijas Mākslinieku savienības galerijā līdz 19. maijam – izstāde “Mākslas dienas 2013. Mākslinieka monologs”.
Pavasaris un Mākslas dienas manās bērnības atmiņās ir nedalāms jēdziens. To laikā pavērās cita, brīnumaina telpa – asociatīvi blīva, ironiski jestra citādība, kas zemtekstos vēstīja par gara brīvību. Mākslinieks, darbos apvienojot intelektualitāti un emocijas, bija autoritāte, bet Mākslas dienas, Teātra dienas, Dziesmu svētki ‒ treniņi dziesmotajai revolūcijai. Laiki mainījās un mākslinieki, tāpat kā visa sabiedrība, noslāņojās. Idejas nomainīja racionāla dzīves uztvere un Māk-slas dienas zaudēja jēgu. Tās gan katru gadu notika, bet vairāk kā labs laika kavēklis, bez idejiskā uzslāņojuma. Tomēr mākslinieki aizvien mudina apzināties to, ko 70. un 80. gados sabiedrība saprata intuitīvi ‒ māksla un kultūra ir nācijas identitātes pamats.
Dumpinieki – mazākumā
Mākslas dienu (MD) izstādi “Mākslinieka monologs” Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) telpās ievada tās prezidenta Igora Dobičina revolucionārs uzsaukums, aicinot aizdomāties par mākslinieka vietu patērētājkultūras sabiedrībā, par mākslas būtību. Izstādē aicināti piedalīties profesionālie mākslinieki un studenti, iesniedzot darbus, kas pauž māksliniecisko brīvību. Nebija žūrijas, tātad atnestos darbus varētu uzskatīt par sava veida socioloģisko aptauju, kas uzrāda māksliniekiem pašreiz aktuālo problēmu loku. Arī lielajam dalībnieku skaitam – 99 autori no vairākiem Latvijas novadiem – vajadzētu nodrošināt “aptaujas” patiesīgumu.
Pirmajā skatījumā galerija šķiet piebāzta, bet katra darba netradicionālais – zemu, pie griestiem vai pamīšus ‒ novietojums ieintriģē skatīšanās procesu. Tikai vajadzīga pacietība, jo darbu patiešām ir daudz.
Vērā ņemams ir I. Dobičina vadībā veiktais izteiksmīgais ekspozīcijas interpretējums – viegli iedomāties harismātisko tēlnieku uzrāpušos zāles centrā novietotajā riepu kaudzē un, kā A. Butnora gleznā, no tribīnes sludinot savas “aprīļa tēzes”. Tomēr šķiet, ka dumpinieki ir palikuši mazākumā. Lielākā daļa mākslinieku strādā jau aprobētā manierē, neatsaucoties MD aicinājumam provokatīvāk paspēlēties ar brīvības, anarhijas un māk-slinieka/ģēnija jēdzieniem. Ap tēmu padraiskojas Ilmārs Blumbergs L. Tugaļeva fotogrāfijā, grafiķe Elīna Elere, tēlnieki Zigmunds Bielis, Zigurds Galūns. Ir daudz labu darbu, tomēr, šķiet, ka daži autori radošo brīvību jauc ar eksperimentiem, sen pagājušo laiku klišejām vai, vēl trakāk, atnes to, ko “tāpat neviens nepirks”.
Mākslinieka atbildība
Vai mākslinieks ir ideju ģenerators, kas var mainīt mūsdienu sabiedrību, uzrunājot to tēlu valodā? Vai mākslinieks ir atbildīgs par to kultūras mantojumu, ko saņems mūsu bērni? Vai mākslinieki runā tikai savā vai kāda sociālā slāņa vārdā? Bet vai no mākslinieka var prasīt atbildību laikā, kad sviesta papīrītī iepako augu taukus vai vistu piebaro ar antibiotiku un hormonu maisījumu, kurus ēdot, vairs nespējam radīt pēcnācējus? Es zinu cūku audzētāju, kurš aizliedz saviem bērniem ēst pašu lielfermā ražotu gaļu, un spēļu zāļu īpašnieku, kurš noliedz tiem tuvoties spēļu ellēm. Bet viņi tos sūta mākslas skolās. Varbūt tā cerot izpirkt savus grēkus? Tātad māksla padara pasauli labāku?
Tomēr arī māksliniekiem, tāpat kā citu profesiju pārstāvjiem ir jāvar pārliecināt citus, ka viņu radītās vērtības ir noderīgas. To var paveikt ar godīgu, profesionālu darbu. Kaut vai tās ir tikai dažas platas sarenes švīkas, kas kā salmi saguluši gleznas plaknē (A. Vītols, XXL II), sarkanās un zilās krāsas kombinācijās radot telpiskas vibrācijas, stāsta man par enerģijas nezūdamību. Tieši enerģija ir tā, kas mākslai piešķir dzīvību. Kādā citā gleznā tāpat it veikli tiek klātas krāsu kārtas, bet izmargotais audekla četrstūris klusē – tam nav enerģijas. Varbūt tāpēc, ka māksliniece nav godīga pret sevi. Glezno tirgum, iestāstot sev un citiem, ka tā ir māksla? Britu mākslinieks Demjens Hērsts teicis, ka “māksla ir par dzīvi, bet mākslas pasaule ir par naudu, un tās ir atšķirīgas lietas.” Kalpot abiem izdodas tikai dažiem. Bet tikai viņi paši zina tā cenu.
Ko sabiedrība gaida no mākslinieka? Tie, kas pasūta, to zina, bet pārējie? Arī tikai tirgus preci? Māksliniekam ir jāpazīst sava auditorija, citādi viņa vēstījums var tikt pārprasts vai uzskatīts par bezjēdzīgu. Bet arī sabiedrībai jābūt gatavai saprast, ka māksla nav izklaide, tā reizēm apzināti cenšas destabilizēt mūsu sociālo un morālo līdzsvaru, lai rosinātu domāšanu. Bet, tiklīdz radošais mākslinieks pakļaujas tirgus konjunktūrai, tā sabiedrība pret to sāk izturēties kā pret vienu no tirgus locekļiem. Nevari saražot pērkamu preci ‒ ārā. Pavisam slikti, ja tā sāk domāt augstskolas un valsts institūcijas, kurām būtu jānodrošina ilgtspējīga kultūras attīstība kā valsts un nācijas pamats. Bet cerams, ka mēs kā domājoša sabiedrība to nepieļausim.
