Mākslas dienu metamorfozes. Tradīcijai šodien apaļi 60! 0
Aprīlis, un atkal klāt Mākslas dienas! Kā pavasara tauriņa spilgta parādīšanās. Šogad jau 60. reizi, taču šoreiz par tām, kas notika padomju laikos no 1959. līdz 1989. gadam.
“Tuvība tautai” bija viens no padomju mākslā sludinātajiem lozungiem. Ar izstādēm muzejos, kultūras namos, lielākajos kolhozu klubos un dažādās mācību iestādēs mākslai bija jāapliecina padomju ideoloģija.
Kopš 1961. gada aizsākās tradīcija tikties ar māksliniekiem un apmeklēt viņu darbnīcas. Mākslas dienas kļuva par īpaši gaidītu notikumu, jo ļāva apmeklētājiem ieskatīties radošajā vidē un pat piedalīties jaunrades procesā.
Taču šis padomju propagandas ierocis pavērsās pret savu radītāju – padomju sistēmu, kas pati sabruka.
Ar ideoloģisku akcentu
“Mākslas dienas ir mūsu pateicība Ļeņinam par monumentālās propagandas ideju – attīstīt mākslu kā aģitācijas līdzekli,” mēdza skandēt padomju mākslinieki. LKP CK 1. sekretārs Augusts Voss viņiem deva skaidrus norādījumus: “Mākslas darbinieki ir viens no ideoloģiskās frontes darbinieku plašās saimes priekšpulkiem. Visiem īstiem padomju māksliniekiem kritērijs viņu darbu novērtējumā ir tas, cik spēcīgi izdevies atainot mūsu varonības pilno šodienas īstenību…”
Lai arī radošās personības visādi centās ievirzīt “pareizā” ideoloģijas virzienā, visi nepadevās varas sistēmai, daudzi strādāja pēc savas iekšējās mākslinieciskās izjūtas, pārliecības, gara brīvības un radīja darbus arī neierastā formā un saturā.
Daudzi mākslinieki piecdesmito gadu beigās, sešdesmito gadu sākumā tiecās pēc modernās kultūras, tapa pirmie abstraktās mākslas darbi. Drīz gan padomju vara vērsās pret šo novatorismu.
Piemēram, Maskavā, Mākslinieku savienības izstādē manēžā, PSKP CK ģenerālsekretārs Ņikita Hruščovs pamatīgi saskandalējās ar tēlnieku grupu Ernsta Ņeizvestnija vadībā, nosauca māksliniekus necenzētos vārdos un viņu darbus – par “nesaprotamiem smērējumiem”.
Kā tā drīkst piesmiet boļševisma estētikas pamatvērtību socreālismu!
Literāts Meinhards Rudzītis deklarējis, ka var gleznot ābolu, bet tam jābūt padomju ābolam. Neviens gan neuzdrošinājās jautāt, ko tas īsti nozīmē…
Taču kopumā tā dēvētais Hruščova pavasaris mākslai bija labvēlīgs, jo daudz līdzekļu ieguldīja kultūrā, piemēram, Rīgā uzcēla Dziesmu svētku estrādi, VEF Kultūras pili, arī Mākslinieku ēku 11. novembra krastmalā.
Lai arī Mākslas dienas bija aizsāktas kā viens no V. I. Ļeņina monumentālās mākslas propagandas plāna īstenošanas līdzekļiem, tomēr sabiedrības apziņā tās palikušas ar grandiozu pasākumu kopumu, kura centrā bija mākslas un cilvēku satikšanās svētki. To auditorija bija ļoti plaša – gan mākslas pazinēji, profesionāļi, gan tie, kuri mākslu sāka iepazīt.
Jēga ir, ja to meklē
Mākslas dienu pasākumi risinājās ne vien Rīgā, bet arī daudzās citās pilsētās: Jūrmalā, Daugavpilī, Dobelē, Jelgavā, Jēkabpilī, Kuldīgā, Liepājā, Madonā, Ogrē, Saldū, Talsos… Ierasti viena iela bija atvēlēta publiskiem pasākumiem, izstādēm.
Katrām Mākslas dienām bija devīze (“Mākslinieki mieram”‘, “Daba, vide, cilvēks”, “‘Bērni un miers”…), kā arī galvenais vadītājs, piemēram, mākslinieks Džons Liepiņš, Boriss Bērziņš, Indulis Zariņš, Edvards Grūbe, Laimdots Mūrnieks, Jānis Anmanis, Gunārs Krollis, Aleksandrs Dembo un daudzi citi.
Ar katru gadu pasākumi ieguva jaunas formas, bet sešdesmitajos gados mainījās šo svētku akcents – māksla no propagandas līdzekļa kļuva par mākslas propagandas līdzekli.
Mākslas dienas kļuva arī par labvēlīgu augsni alternatīvai kultūrai.
Jaunā radošā inteliģence un bohēmas piekritēji slēgtos pasākumos, kā arī hipiju kustībā centās ar savām mākslinieciskajām izpausmēm pretoties padomju varas uzspiestajai ierobežotībai, indivīda domas un radošo izpausmju nebrīvei.
Galvenokārt ideoloģiski ietekmēti bija elitārākie žanri – glezniecība, grafika, tēlniecība, turpretī dekoratīvi lietišķajā mākslā, arī dizainā, izteiksmes veidi drīkstēja būt brīvāki.
Mākslas akadēmijā kā brīvdomības saliņas darbojās jaundibinātās Dizaina un Tekstilmākslas nodaļas. No tām modernisma idejas strauji izplatījās arī citos mākslas žanros, un oficiālo izstāžu komisijas šādus darbus bieži neakceptēja.
Taču jaunie mākslinieki nepiekāpās – jau 1972. gadā izstādē “Svētki” Rīgas biržā pirmoreiz plašāka publika ieraudzīja darbus popārta stilā, kinētiskus objektus, instalācijas… Uzzināja, kas ir hepenings, performance, multimediji, ekspresionisms, sirreālisms, hiperreālisms…
Mākslas darbu saturiskais piesātinājums kļuva sociāli aizvien dumpīgāks.
1984. gadā latviešu mākslinieku objektu, instalāciju un performanču izstādes “Daba. Vide. Cilvēks” (idejiskais tēvs Ojārs Ābols) atklāšana Pēterbaznīcā izraisīja vai kultūras šoku. Izstādes mūžs nebija ilgs – funkcionāri, atraduši dažādus maz ticamus aizbildinājumus, izstādi slēdza priekšlaikus.
Nekas tik brīvdomīgs līdz tam tādā koncentrācijā nebija redzēts. Cilvēku pārpildītajā dievnamā uzstājās pantomīmas mākslinieki, un publika pirmoreiz ieraudzīja, ka māksla var būt ne tikai divdimensiju rāmis pie sienas, bet arī telpiski objekti un pat cilvēka darbošanās izstādes vidē!
Izaicinoši liels bija Ojāra Pētersona darbs – finierī izzāģēts milzu strādnieks, kuru bija iecerēts papildināt ar luminiscējošas gaismas staru, veidojot parafrāzi par tēmu “Dziļumā raksi, augstspriegumu dabūsi!”. Dažs izstādi pat uzskatīja par svētuma zaimošanu, jo baznīcā bija izstādīti darbi – variācijas par Svēto vakarēdienu.
Sociāli dumpīgā piga
Jaunie izteiksmes līdzekļi, veidi 80. gados, padomju laika cenzūrai atslābstot, pamazām ieguva lielāku publicitāti. Kā protests dominēja nostādne – ja pieņemts darīt tā, mēs darīsim otrādi.
Ar domu, uzvedību, izskatu radošās personības vērsās pret padomju etiķeti, vērtībām un normām.
To varēja redzēt, just arī mākslinieku runas veidā, gaumē, sadzīves ieradumos un brīvā laika pavadīšanas izvēlēs – viss kalpoja kā zīme: mēs esam citādi, domājam citādi, dzīvojam citādi.
Par to liecināja jau Andra Grīnberga performances, piemēram, “Kristus kāzas” (1972). Andrim bija šuvēja modelētāja izglītība, savu pirmo performanci viņš veica, vienkārši pastaigājoties pa toreizējo Ļeņina (tagad Brīvības) ielu, ģērbies izaicinošās drēbēs.
Sabiedrību pārsteidza Oļegs Tillbergs, Sergejs Davidovs un Sarmīte Māliņa ar savām publiskajām performancēm – “Cilvēki būros” (Filharmonijas skvērā, 1987) un “‘Staburaga bērni” (stacijas laukumā un tuneļos 1988. gadā bija eksponētas bērnu gultiņas no slimnīcas, kurās gulēja iepriekšējā naktī Sarmītes darināti tīstoklīši, alias “zīdaiņi”).
Pārsteidza arī Hardijs Lediņš un Miervaldis Polis, kurš, pārtapis par bronzas cilvēku, pastaigājās pa Rīgas centra ielām. Šādas izdarības dažu labu kaitināja, iejaucās tiesībsargājošās institūcijas, piemēram, jau iepriekš minētajā performancē “Cilvēki būros” mākslinieku pašizpausmi traktēja kā likuma normu pārkāpumu, uzskatīja, ka tiek aizskarti padomju simboli.
Padomju armijas formas tērpa izmantošanu uztvēra negatīvi, tāpēc māksliniekam ticis piemērots pat arests.
Kā eksplozīva kulminācija bija Kristapa Ģelža mākslas darba “Agresija” sadedzināšana pamestas mājas pagrabā pie Vanšu tilta.
Šo darbu viņš sadedzināja 1987. gada Mākslas dienās, tādējādi vēršot reālu vardarbību pret vardarbības attēlojumu. Jauno māksla bija kā dumpīga piga pret varu, kas veica sociālo kontroli, ierobežojot cilvēka izpausmi, kā ģērbties, domāt un rīkoties.
Ne visiem partijas uzticība
Centrālais Mākslas dienu notikums vienmēr ir bijusi izstāde. Mākslinieks ir indivīds, un individuāls ir arī viņa dialogs ar sirdsapziņu.
Paužot no valdošās ideoloģijas atšķirīgus spriedumus, mākslinieki varēja ietekmēt oficiālo sabiedrības uzskatu sistēmu – no vienas puses tā bija padomju propagandai vismazāk pakļāvīgā sabiedrības daļa.
No otras – drošības orgāniem bija vilinoši izmantot radošās inteliģences ietekmi padomju propagandas nolūkos.
Katrai varai ir sava galma māksla – arī padomju Latvijā inteliģencei publiski bija jāapliecina lojalitāte padomju režīmam, piemēram, Imants Kalniņš ar Imanta Ziedoņa vārdiem sacerēja dziesmu “Ļeņinam”, Eduards Pāvuls spēlēja Ļeņina lomu…
Bija arī tādi, kuri sadarbojās ar VDK. Kas vilināja to darīt? Daudzas priekšrocības, piemēram, iespēja ceļot uz ārzemēm, sarīkot tur darbu izstādes, vienkāršāk risināt savstarpējās konkurences jautājumus.
Kāds varbūt piekritis sadarboties arī godkāres dzīts. Lai baudītu partijas uzticību, iespējas radoši attīstīties un uzlabot veselību, bija jābūt Mākslinieku savienības biedram, un tad varēja tikt, piemēram, 2. Jaunrades un atpūtas namā (vēlāk PSRS Mākslas fonda jaunrades un atpūtas nams “Dzintari”), varēja izkalpoties, iegūstot PSRS Mākslas fonda apmaksātu 40–70 dienu komandējumu ar iespēju atpūsties, uzlabot veselību, vienlaikus strādāt īpaši aprīkotās darbnīcās.
Daudzu nozaru mākslinieku darbība bija virzīta tā, lai darbā būtu nolasāma noteikta ideoloģiska tēma, kas, protams, ierobežoja radošās izpausmes. Cenzēja jau arī. Piemēram, grāmatā “Glezniecība. Laikmeta liecinieki 20. gadsimta 60., 70. un 80. gad” (izdevusi Latvijas Mākslinieku savienība) gleznotāja Džemma Skulme apliecina: “Bija jau arī tādas izstādes, kuras neatļāva atklāt, – Kurtam Fridrihsonam Mākslinieku izstāžu zālē un Rūdolfam Pinnim Mākslas muzejā pats ministrs Vladimirs Kaupužs aizklapēja ciet. Uz mākslas padomēm, kad pieņēma darbus izstādēm, nāca arī Centrālās komitejas kuratori, piemēram, Goris…”
Grāmatā arī minēts, ka LPSR Kultūras ministrija ilgi nepirka Ausekļa Baušķenieka, Leonīda Āriņa, Georga Šenberga, Birutas Delles un citu autoru darbus.
Oranžā bumba, kultūristi un mūzas…
Mākslas dienu svarīga iezīme bija arī Jāņa Anmaņa rīkotie basketbola zibensturnīri, kuros piedalījās visu radošo savienību basketbola komandas, kā arī mākslas skolu un augstskolu audzēkņi. Tie notikuši Latvijas Mākslas akadēmijas zālē, Daugavas sporta namā, Sporta manēžā, uz Dailes teātra skatuves, pat cirkā…
Lai gan tie bija izteikti atraktīvi, ar daudzu mākslinieku piedalīšanos, tomēr tos nevar uzskatīt tikai par plezīru, jo spēles notika pēc īstiem noteikumiem un dalībnieki spēlēja azartiski, atbildīgi.
Piemēram, 1987. gada 14. aprīļa laikrakstā “Sports” lasāms: “Visīstākā drāma laukumā bija tajās minūtēs, kurās par oranžo bumbu cīnījās Valsts konservatorijas un komandas “Māksla” vīri. Pazīstamo estrādes mūziķu V. Lapčenoka un U. Marhilēviča viltīgajiem gājieniem pretī stājās M. Zitmaņa pārākums cīņā pie groza. Galu galā laimīgākie bija mūziķi.”
Zibensturnīros bija daudz pārsteigumu, piemēram, uzvelkot atklāšanas karogu, dziedāja operdziedonis, kas uzlicis zaķa ausis, kultūristi ar muskuļiem kustināja krūtis, uz zirgiem jājušas mūzas….
Sabiedrības interese par šīm spēlēm bija milzīga. Jānis Anmanis atceras, ka Daugavas sporta namā dažs mākslas dižgars, kā, piemēram, Imants Ziedonis, rāpies iekšā pa logu, jo pūlis pie durvīm bijis, ka ne pāri pārkāpt, ne apiet.
Bijušo neatkārtosi
Līdzīgu pasākumu Mākslas dienām mūsdienās netrūkst, nu kaut vai “Muzeju nakts”, “Staro Rīga”, “Baltā nakts” vai “Ziemassvētku egļu ceļš”…
Portālam “Arterritory.com”:gleznotāja, bijusī LMS vadītāja Džemma Skulme atzinusi: “Nekad un neko nav iespējams reanimēt. Kaut ko līdzīgu, protams, var radīt, bet tas līdzīgais būs citāds, šolaiku.
Kā var panākt, lai Vecrīgā būtu tādi pūļi? Tas būs tikai caur populāro mūziku, izklaidi.
Mums arī bija groteska, joki… Kā māksla attīstījās, tā arī tika parādīta – instalācijas, performances. Bet nekad vairs Tillbergs (vai kurš nu tas bija) negulēs būrī, un neviens tagad arī par to nebrīnītos. Nevajag pat tādu domu risināt, visam jānotiek tā kā šodien.
Toreiz taču arī tikai jaunie visu darīja. Vecie piedalījās izstādēs, kulminācijas gados bija 450 izstādes Latvijā.
Kad Maskavā vajadzēja atskaitīties, man bija visi dati un man patika, ka mēs varam ar lepnumu parādīt to, ko viņi iedomāties nevar. Man līdzi bija karte ar izstāžu vietām – mazā Latvija raiba! Varētu atrast dažādus vārdus, bet tā bija zināma patriotisma izpausme.”
Reāli stāsti
Andrejs Ģērmanis, gleznotājs: “1959. gadā šie svētki notika tikai vienu dienu, svētdienā, toreiz tos sauca par Mākslinieku dienu. Pēcāk tie ieguva nosaukumu “Mākslas dienas” un ilga jau nedēļu, izvērsās pa visu Latviju. Tā kā esmu gleznotājs, mani vairāk interesēja gleznu izstādes, iespējas satikties ar kolēģiem un apspriest meistarības jautājumus.
Pateicoties šiem svētkiem, uzzinājām par jaunām vēsmām ne vien mākslā, bet arī ārpolitikā, piemēram, par jauniešu nemieriem Čehoslovākijā, Francijā…
Lai arī skatītājus šokēja ar jauno mākslinieku radošajām izpausmēm (instalācijām, performancēm), tomēr biju un esmu vairāk gandarīts, ka ir saglabātas akadēmiskās mākslas tradīcijas.
Ja nemaldos, gleznotājs Uldis Zemzaris ieviesa tradīciju mākslas darbus izvietot sabiedrisko iestāžu skatlogos, lai tos varētu iepazīt plašāka sabiedrība. Savukārt Laimonis Mūrnieks organizēja mazās izstādes, tikšanās ar māksliniekiem, Jānis Anmanis – atraktīvus pasākumus pie Sv. Pētera baznīcas, Doma laukumā…
Jānis Anmanis, gleznotājs: “Mākslas dienas bija kā brīvības spirgtais vējš, to izbaudot, guvi spēku radošam darbam vismaz gadu. Turklāt šajos svētkos jutām kolektīvo garu – piedalījās dažādu nozaru mākslinieki: mūziķi, aktieri, dzejnieki – bijām vienreizējs spēks! Un visi bija atsaucīgi.
Esmu organizējis 33 basketbola zibensturnīrus, kas bija atraktīvi kā izrādes ar ievērojamāko mākslinieku piedalīšanos. Starplaikos uzstājās karsējmeitenes, skanēja mūzika, dziesmas, joki, katra komanda sevi pieteica ar priekšnesumu…
Neaizmirstami bija arī “Mākslas ritmi”‘, mākslas vingrošanas sacensības, uzvarētājām sarūpēju mākslinieku darbus.
Galvenais akcents bija radošā izdoma, lai skatītājiem būtu pārsteiguma prieks.
Piemēram, organizējot Mākslas dienas Doma laukumā, iecerēju retro mašīnas, kurās brauktu mākslinieki, arī to, ka vajadzētu palaist gaisā 500 baložu. Ideju īstenojām ar 300 baložiem, kurus bija sarūpējis gleznotājs Jānis Spalviņš.
Bija arī trauksmains brīdis – dzejnieks Andrejs Vējāns, turot rokā balto balodīti, bija to tā saspiedis, ka putniņam vairs nevērās spārni… Nācās pabužināt, līdz tas uzspurdza gaisā. Kas par skatu! Turklāt, par spīti manam lūgumam baložus pabadināt, tie bija labi paēdināti, tāpēc uz lidošanu kūtri…
Doma laukumā sanākuši tūkstošiem cilvēku, bet piepeši it kā nejauši parādās iespaidīgi liela gaļas produktu mašīna. Iedomājieties, kā tas izskatījās uz toreizējo pārtikas problēmu fona! Vēl skatos – dzejnieks Viktors Avotiņš ar kaprača cepuri galvā nes kaut kādu zārku… Tā tik bija performance!”
Roberts Muzis, gleznotājs: “Mākslas dienas vienmēr sagādāja kādu pārsteigumu, turklāt to priekšrocība bija iespēja parādīt mākslinieka talantu – toreiz jau personālizstādes notika reti, lai tādu sarīkotu, bija jāpiesaka jau gadiem iepriekš.
Tieši Mākslas dienas deva iespēju radošai personībai sevi atklāt tiešāk un vairāk.
Tas bija prieks sevi apliecināt, parādīt radošo veiksmi. Atceros Borisa Bērziņa mācīto: “Nav svarīgi, ko tu mālē, bet kā tu mālē.” Viņš bija sajūsmā par Gunta Strupuļa uzgleznoto Ļeņinu pie galda baltā kreklā. Moderns, tam laikam neierasts risinājums!
Lēnām noplaka tā dēvētais “skarbais stils”, kurā mēdza attēlot, piemēram, zvejniekus laivās, kolhoznieces sarkanos lakatiņos… Parādījās jauni mākslas strāvojumi, un Mākslas dienas sabiedrību ieinteresēja tik ļoti, ka to pasākumi bija ļaužu pārpilni.”
Ievērībai
Šogad biedrība ”Latvijas Mākslinieku savienība”, atzīmējot festivāla ”Mākslas dienas” 60. gadadienu, akcentēs Mākslas dienas kā mākslas aktivitāšu kopumu, kurā svarīgākā ir mākslinieka personība. Izstādes atklāšana paredzēta 2019. gada 12. aprīlī LMS galerijā.
Uzziņa
Mākslas dienas Latvijā notiek kopš 1959. gada un ir piedzīvojušas dažādus izpausmes veidus, sākot no vērienīgiem pasākumiem, ielu gājieniem, atvērto durvju dienām mākslinieku darbnīcās līdz tradicionālām izstādēm un pat sporta sacensībām.
Sākotnēji par Mākslas dienu startu noteica 12. aprīli (un tā toreiz vēl nebūt nebija Kosmonautikas diena), bet pēcāk – 15. aprīli, kad mākslas svētki simboliski tika pietuvināti Leonardo da Vinči dzimšanas dienai.
Taču patiesībā tās atgādināja par V. I. Ļeņina dzimšanas mēnesi (22. aprīli). 2010. gadā no 23. aprīļa līdz 14. maijam Latvijas Mākslinieku savienības galerijā (Rīgā, 11. novembra krastmalā 35) notika izstāde “Mākslas dienas toreiz. ’59–’89”, veltīta Mākslas dienām padomju laikā no 1959. līdz 1989. gadam.
Mākslas dienas organizēja Mākslinieku savienība. LPSR Mākslinieku savienība dibināta 1941. gadā. 2005. gadā reģistrēta kā biedrība “Latvijas Mākslinieku savienība” (LMS). Vadījuši mākslinieki: Eduards Kalniņš (1960–1965), Leo Svemps (1965–1968), Edgars Iltners (1968–1982), Džemma Skulme (1982–1990).
Ieskats Mākslas dienu vēsturē
* 60. gados – skatītāju un mākslinieku iepazīšanās izstādēs un Mākslinieku nama darbnīcās;
* 70. gados – jauno mākslinieku eksperimentālās, provocējošās izstādes;
* 70.–80. gados – vērienīgie Mākslas dienu pasākumi Rīgā un citās Latvijas pilsētās. Rīgā tika organizēti pasākumi Vecrīgā, Doma laukumā, it īpaši akcentējama izstāde ”Daba, vide, cilvēks” (1984) Sv. Pētera baznīcā.
* 80. gados – provocējošas un skatītājus šokējošas akcijas Filharmonijas skvērā, tunelī pie Rīgas dzelzceļa stacijas u. c.
