– Kā stimulēt mākslas tirgu Latvijā? 0
– Kopš 90. gadiem bija intensīvas diskusijas par obligāto mākslas iepirkumu, būvējot publiski pieejamas ēkas. Varam pat iedomāties, kuri ir tie spēki, kas negrib nekustamo īpašumu vai būvniecības ienākumos dalīties ar māksliniekiem. Turpretim virknē Eiropas valstu paredzēts, ka, būvējot publiski pieejamas ēkas, noteikts izmaksu procents jāīsteno kā mākslas darbu pasūtījums. Lielbritānija arī tirgo uzturēšanās atļaujas par ieguldījumiem ekonomikā vai nekustamajos īpašumos, bet noteikta daļa var būt mākslas tirgū investēti līdzekļi, un tāpēc nav nejaušība, ka Londonā ir diezgan intensīvs mākslas tirgus. Līdzīgi kā uzņēmumiem, ja tie iegulda inovācijās, ir nodokļu atlaides, tādas varētu būt, arī ieguldot mākslas darbos. Un tas varētu stimulēt mākslas tirgu Latvijā.
– Kādu redzat Mākslas dienu perspektīvu?
K. Puķītis: – Daudzām organizācijām, kas strādā profesionālā līmenī ar mākslu, katrai sava auditorija, un man šķiet, ka Mākslas dienās tām vajadzētu apvienoties. Otrkārt, man ir sajūta, ka izveidojusies plaisa starp jauno un pagātni, starp jaunajiem un pieredzējušajiem māksliniekiem. Īsti nezinu, kas tur vainīgs. Mākslas dienām turpinoties, gribētos redzēt lielāku pieredzējušo mākslinieku iesaistīšanos, un arī no jauno puses interese varētu būt dabiskāka.
I. Treija: – Man šķiet tieši otrādi – dominē jaunie. Un arī mākslas zinātnieki vairāk orientēti uz laikmetīgo mākslu. Manuprāt, būtu brīnišķīgi sarīkot lielu mākslas mesi, piemēram, Ķīpsalā. Tagad man Mākslas dienās jāiet uz izstāžu zāli Daugavmalā, jābrauc uz Gaujas ielu, vēl šur tur, bet gribētos vienā lielā sarīkojumā gūt priekšstatu par visu kopainu visdažādākajās mākslas jomās Latvijā.
A. Teikmanis: – Un tam vajadzētu būt ar Latvijas mākslas starptautisku skanējumu. Mākslas akadēmijā sapņojam par starptautisku studentu un jauno mākslinieku biennāles veidošanu, kas ir diezgan neaizpildīts lauks. Pasaulē ir 250 modernās mākslas biennāles, un Latvijai būtu grūti konkurēt, pat ja mēs tam saņemtos. Tomēr studentu biennāles Eiropā ir tikai divas. Pirms dažiem gadiem, pateicoties kādai izcilai latviešu menedžerei, kas tobrīd darbojās Vācijā, Rīgā viesojās Minhenes “Kunstverein” (Mākslas veicināšanas biedrība). Biedrības vadītājs sacīja – Latvijai vajadzīga viena kārtīga biennāle, lai jūsu valsti mākslas pasaulē vismaz zinātu uz kartes. Latvijā ir dažādi spēlētāji mākslas laukā, katrs koncentrējas savai tradicionālai norisei, bet jautājums ir par spēku apvienošanu vienam zīmola sarīkojumam, kas kļūtu par atslēgu pārējiem.
I. Dobičins: – Jābūt skaidrībai, kurš par to maksās. Tāpat kā ir likums par Dziesmu svētkiem, būtu vajadzīgs likums par Mākslinieku savienību un fiksēts finansējums Mākslas dienām kā starptautiskam pasākumam. Tad varam cīnīties, kurš un kā to vadīs. Būtu darītāji, būtu institūcijas, būtu zilumi, taču citādi pie tāda starptautiski vērienīga un Latvijas atpazīstamībai vērtīga šova netiksim.
