Mākslas dienas: monologs, dialogs, kņada? 0
Rīt, 15. aprīlī, sāksies mēnesi ilgs Mākslinieku savienības rīkots vizuālās mākslas festivāls “Mākslas dienas 2015. Mākslas kņada”.
Daudzveidīgi ar mākslu saistīti pasākumi norit arī citviet Latvijā – Daugavpilī, Rēzeknē, Tukumā, Talsos, Valmierā un citur. Jau gadu desmitiem tie ir mākslas svētki, kam raksturīga tendence tuvināt mākslu sabiedrībai. Taču cik liels izaicinājums šī norise ir gan pašiem māksliniekiem, gan skatītājiem? Mākslinieki vienmēr meklējuši citādus izteiksmes veidus, bet cik gatava to pieņemt ir plašāka publika? “Kultūrzīmju” rosinātajā diskusijā piedalījās Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) prezidents Igors Dobičins, izstādes kuratore Liene Dobičina, mākslinieki Kristaps Puķītis, Jānis Anmanis, Tukuma mākslinieku grupas vadītāja, gleznotāja Ingemāra Treija un Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors Andris Teikmanis. Diskusiju vadīja žurnāliste Vita Krauja.
Profesionāla māksla – ne vien izredzētajiem
– Latvijas Mākslinieku savienība Mākslas dienas rīko kopš 1959. gada. Kādi ir un par ko liecina būtiskākie šīs tradīcijas pavērsieni?
I. Dobičins: – Šis pasākums ir fenomenāls ne tikai Latvijā, bet visā Baltijā, jo tāda precedenta, kad festivāls notiek vairāk nekā pusgadsimtu, citur nav. Protams, iesācies citas valsts ietvaros, ar citām ģeogrāfiskām robežām, taču latviskā mākslinieciskā pašapziņa bija pirmais pēckara atmodas vilnis. Tā virsotne bija uzceltais Mākslinieku nams Rīgā tagadējā 11. novembra krastmalā 35. Tā laika Eiropā jaunās stilistikas – neoreālisma – ietvaros virzība uz kontaktu ar cilvēku, darbnīcu atvēršana, mākslas procesa publiskošana bija zināms veids, kā norobežoties no valsts institucionālās uzbūves, kur mākslinieks ir tikai noteikta pasūtījuma izpildītājs. Māksla atbrīvojās no pielietojamības zīmoga un ieguva iespēju attīstīties patstāvīgi, veidot eksperimentus, protams, noteiktos rāmjos. Aktīvā līdzdalība Mākslas dienu procesā mazliet piezemējās 90. gados, jo bija daudz stresu un kārdinājumu, notika pārorientēšanās uz citiem finanšu avotiem, varbūt – arī citiem ideāliem.
J. Anmanis: – Mākslinieki, mūziķi, aktieri, dzejnieki – mēs bijām vienreizējs spēks! Atceros, man bija ideja rīkot Mākslas dienas Doma laukumā. Retro mašīnās sēdās mākslinieki, arī dažs labs partijas funkcionārs, Doma laukumā tūkstoš cilvēku, saku, lūk, mūsu atbalstītāji. Un tajā mirklī parādās liela gaļas mašīna, toreiz bija problēma ar pārtiku, skatos – Viktors Avotiņš kaprača cepurē nes kaut kādu zārku… Es biju iecerējis palaist gaisā piecsimt baložu. Nē, drīkstot tikai trīssimt. Beigās atļāva – lai notiek. Atminu – dzejnieks Vējāns, turot rokā balto balodīti, tā saspiedis, ka tam vairs spārni neveras… Un nu iedomājieties – akcijas beigās baložu simti traucas gaisā, saķeras virs Doma laukuma izliktajos tīklos un… visa tauta lejā paliek balta. Jo, lūk, par spīti manam lūgumam baložus pabadināt, tie bija labi paēdināti… Tādas toreiz bija performances. Tā dzirkstele cilvēkos joprojām kūsā, taču, manuprāt, radošajai inteliģencei vajadzētu jaudīgāk apvienoties un atkal teikt savu vārdu skaļāk.
A. Teikmanis: – Mākslas dienas ir viens no intriģējošākajiem fenomeniem, kas saglabājies no padomju laikiem. Sešdesmitajos gados mainījās Mākslas dienu uzsvars un, pats galvenais, vektors – māksla no propagandas līdzekļa kļuva par mākslas propagandas līdzekli. Protams, 90. gadu sākumā Mākslas dienu situācija būtiski mainījās – Mākslas fonds vairs neieguva līdzekļus no kombināta “Māksla”, nebija līdzekļu aktivitātēm, un, man aizdomas, sākās cīņa par simbolisko kapitālu. Tomēr, runājot par Mākslas dienām, nevajadzētu koncentrēties tikai uz padomju laika mantojumu. Jāatceras, ka jau 1940. gada pavasarī Kārlis Ulmanis bija iecerējis kopā ar Latvijas Tēlotājas mākslas biedrību rīkot Mākslinieku dienas. Tās bija iecerētas vasaras beigās, ap laiku, kad sāk ienākt jaunā raža.
