Anda Rožukalne: Mākslas devas un kultūras balvas 0
Ja meklējat analītisku pieeju un iedziļināšanos, ne vienmēr noder aktuālo ziņu vai diskusiju saraksts.
LTV1 salīdzinoši jaunais formāts “Kultūrdeva”, kura vadība uzticēta Henrietai Verhoustinskai, pozitīvā ziņā var būt noderīgs tiem, kas vēlas redzēt kvalitatīva mediju satura stabilu piemēru.
Raidījums rāda kultūras žurnālistikas spēku,
spēju attīstīties un nedaudz arī – vājumu? – nē, izaicinājumus.
Parunāsim par mākslu…
…ar māksliniekiem un ne tikai ar viņiem. “Kultūrdevai” bija risks kļūt par vēl vienu interviju formātu, kura uzdevums ir pievērst uzmanību aktuālajam kultūras dzīvē un priecāties par jaunumiem kopā ar to radītājiem.
Bet raidījumam ir paveicies, jo Henrietas Verhoustinskas izpildījumā mēs redzam, ko nozīmē zinoša, izglītota žurnālistika.
Raidījuma vadītājai lieliski noder žurnālistes pieredze un izglītība kultūras jomā.
Šis apvienojums ļauj veidot tādas studijas sarunas, kurās jautātājs saprot, par ko ir stāsts, spēj dzirdēt atbildes un nonākt līdz būtiskiem secinājumiem. Tā ir bauda vērot domāšanas procesus studijā, kad Verhoustinska vada sarunas ar raidījuma viesiem.
Visas sarunas ir papildinātas ar sižetiem, kas mākslinieku versijai par sevi pievieno citu zinošu cilvēku vērtējumus. Dažādu cilvēku domu kombinācijā slēpjas raidījuma spēks.
Arī televīzijas attēls raidījumā ir īpašs – vērojošs un uzmanīgs, dzidrs un caurskatāms.
Tas ir domas ritmam piemērots un par to stāstošs. Raidījuma vizuālais vēstījums atrodas līdzvērtīgā sarunas līmenī ar skatītāju. Operatoru prasme parādīt dažādu cilvēku domāšanu studijā ir pelnījusi īpašu atzinību.
“Kultūrdevas” attēls nav pašmērķīgi “stilīgs”, tas savienojas ar saturu, nevis pakļaujas sarunām.
Tā raidījums kļūst vienādi spēcīgs teksta un attēla līmeņos. Lielākā daļa no fiksētā attēla labi pielāgojama gan televizora, gan citu digitālo ierīču skatīšanās vajadzībām.
Vairs nevar teikt, ka līdzīgi kā kultūras atspoguļojumā kopumā veiksmīgi mākslas notikumu veidotāji nosaka to, kā un kāpēc mēs uzzinām. To nosaka gudri vēstītāji, kuri vēlas saprast mākslu un cilvēkus mākslā.
Ja tēmu sarakstā varētu iekļaut arī starptautiskus mākslas notikumus un procesus, raidījums uzrunātu tos, kas klausās jaunāko mūziku globālos straumēšanas servisos, skatās operu tiešraides kino vai kultūras kanālos, lasa aktuālās grāmatas oriģinālvalodā.
Balvas pasniegšanas māksla
Latvijas Televīzija arī ir ietekmīgs kultūras un mākslas notikumu producents. Viens no tās zīmoliem ir “Kilograms kultūras”. Balva dažādās mākslās, jā, mākslās, nevis kultūrā. Lai gan neprecīzais apzīmējums mākslām veltītajam saturam pielipis, balva ir veltīta mākslas darbiem un mākslu pārstāvjiem.
Lai gan par tām vīpsnā sociālo mediju iemītnieki, balvas ir svarīgas.
Tās palīdz saprast laiku, kurā dzīvojam, izvērtē, kas šajā laikā ir atzīts un kas paliek nepamanīts. “Kilograma” gadījumā balvas atkarīgas no skatītāju gaumes.
No vienas puses, labāko izvēle palīdz iesaistīties mākslās ieinteresētajiem, no otras – mākslas panākumus pakļauj popularitātei.
Balvu saņemšanas formāts ir skaists un grūts. Tas vienlaikus ir skaista ballīte nominētajiem un draugiem pasākuma norises vietā; tam vajadzētu kļūt par lielisku izklaidi televīzijas skatītājiem, simboliski dodot iespēju arī piedalīties gan panākumu vērtēšanā, gan balvu pasniegšanā.
Balvu saņemšana notiek dažādi, bet galvenokārt piedzīvojam divas galvenās “balvu laika” formāta versijas. Pirmais ir kā iepriekš paredzama balvu straume, kurā iepeld saņēmēji.
Otra pamatā likts kāds izdomāts sižets, kura norisēm pa vidu tiek pasniegtas balvas.
Pirmajā gadījumā TV formāts ir ļoti atkarīgs no balvu saņēmēju prasmēm pateicības runas laikā kaut ko pateikt; otrajā gadījumā vajadzīgs interesants stāsts, ko stāstīt vakara gaitā un kam pa vidu labi iederas balvu saņēmēju radītā kņada.
Pēc struktūras abi formāti ir līdzīgi. Ja nebūtu spilgtu uzrunu un domu, asprātīgas balvu ceremonijas vadītāju saspēles, šie pasākumi kļūtu garlaicīgāki par skatīšanos veļas mašīnas lodziņā.
Tāpēc visi, arī kritiski noskaņoti skatītāji, zina, kādai jābūt labai balvu ceremonijai.
Balvas jāsaņem tiem, kam skatītāji tās novēlētu. Vairākas stundas garajā ceremonijā jābūt iespējai ik pa laikam sirsnīgi izsmieties un aizkustināti notraust pa asarai. Tajā jābūt kādam pārsteigumam, vēlams, lai kāds no balvas saņēmējiem savā runā pasaka domu, kas liek diskutēt vairākas dienas vai, vēl labāk, paliek atmiņā.
Tad pati balvas ceremonija ieripo tajā līmenī, ka pasākums varētu pretendēt uz mākslas vai kultūras balvu.
Apmēram tāds bija arī “Kultūras kilograma” balvas pasniegšanas vakars.
Ja vien laiku nekavētu jautājumi balvu nominantiem, kas bija uzticēti mūziķim un LTV kultūras ziņu vadītājam Jānim Holšteinam. Īsti neizdevās, jo jebkura jautājuma uzdošana nav intervija. Iepriekš sagatavotu jautājumu lasīšana nav tas pats, kas to uzdošana uz skatuves. Nākamreiz, cerams, izdosies labāk.
Māksla domāt par mākslu
Saruna par “Kilogramu kultūras” un “Zelta mikrofona” balvu bija iekļauta arī “Kultūrdevas” saturā. Skaidrojumi, diskusija par mākslas vērtēšanas kritērijiem ir daļa no kultūras.
Tās nav reklāmas balvām, bet iespēja saprast, ko nozīmē mākslas fakti un notikumi.
Diskusija par balvām palīdz saprast, kāpēc māksla rodas, ko tā nozīmē.
Henrieta Verhoustinska “Kultūrdevā” vēlējās runāt par populārās mūzikas balvas straujo aizripošanu garām mums visiem.
Viņas sarunbiedri, dziedātājs Artūrs Šingirejs jeb Dons un mūzikas producents Rūdolfs Budze jeb DJ Rudd, centās reflektēt par mūziķu sasniegumu noslēpumiem. Ieminējās par modi un mūzikas veiksmes īso mūžu šovbiznesā – laba dziesma esot aktuāla apmēram gadu, tad to aizmirstot un jāražo jauna.
Šī sarunas daļa atšķirībā no citām raidījumā nebija analītiska, zināšanu piepildīta.
Droši vien veiksmīgiem mūziķiem nav jāspēj ieraudzīt savu jomu dziļāku procesu kontekstā.
Šoreiz likās, ka viņiem trūkst zināšanu, kā gada notikumus populārajā mūzikā analizēt, kā formulēt tās attīstību un savu vietu skaņu straumēs.
Konteksta trūkumu sižetā par balvām nedaudz kompensēja mūzikas žurnālista Ulda Rudaka teiktais. Dziļākas domas raidījumā pievienoja dzejniece Anna Rancāne un Latgales kultūras daudzpusīgais darbinieks Arnis Slobožaņins.
Tomēr likās, ka sarunās par balvām pietrūkst vērīgas analīzes. To aizvietoja mūziķu pašprezentācija.
Teksta formātā mākslas ietekmi uz sabiedrību un tās kultūru parasti analizē sociologi, filozofi, semiotiķi, sociālie antropologi, mākslas kritiķi. Viņiem pilnīgi noteikti ir vieta raidījumā, ja tas vēlas piedāvāt ko vairāk par interesantām sarunām ar mākslas faktu radītājiem.
Tāpēc, ja vēlaties, lai jūsu mākslas izpratne spēj pilnveidoties līdzi mākslas attīstībai, ja gribat domāt par mākslu kopā ar raidījuma autoriem, vērts veltīt laiku “Kultūrdevai” tās norises vakarā vai vēlāk tīmekļa versijā.
