“Mākslai vajag telpu?!” 0
Virsrakstā paustais aicinājums pēdējā laikā Latvijas sabiedrībā spējis ieinteresēt aizvien vairāk domubiedru. Jo stāsts jau ir ne vien par to, ka nepieciešama jauna ievērojama (un, nenoliedzami, dārga) kultūras būve – Laikmetīgās mākslas muzejs, lai gan kultūrai neapšaubāmi ir daudz citu tikpat neatliekamu vajadzību. Bet gan daudz vairāk par to, ka bez šāda risinājuma mūsdienu mākslas process Latvijā izsijājas gluži kā smiltis starp pirkstiem – nav vietas, kur to uzkrāt, pētīt, darīt interesantu sabiedrībai. Diez vai nākamās paaudzes būs mums pateicīgas, ja šis mūsu kultūras segments nākotnē būs jāmeklē kā ar uguni atsevišķu privātu kolekciju vai galeriju piedāvājumā.
Tāpēc, neraugoties uz to, ka tieši šobrīd starptautiski apkārt mums notiek tik daudz satraucošu procesu, “Kultūrzīmes” aicināja uz apaļā galda diskusiju kultūras ministri Daci Melbārdi, mākslas zinātnieci Helēnu Demakovu, Laikmetīgās mākslas centra vadītāju Solvitu Kresi, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) Laikmetīgās mākslas muzeja (LMM) krājuma glabātāju Astrīdu Roguli, mākslinieku Ivaru Drulli un režisoru, bijušo Latvijas Nacionālās operas direktoru Andreju Žagaru.
A. Bormane: – Kas Latvijas mūsdienu mākslas procesā mainītos, ja mums beidzot būtu Laikmetīgās mākslas muzejs?
D. Melbārde: – Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijas laikmetīgās mākslas process no satura viedokļa ir ļoti kvalitatīvs un daudzveidīgs, taču mums nav iespējas to parādīt. Tomēr sabiedriskā doma un pieprasījums šajā jomā, kas līdz šim vērtējams kā salīdzinoši mazs, šobrīd jau ir sakustējušies. Vērtēju to kā nozīmīgu pārmaiņu laikmetīgās mākslas situācijā.
S. Krese: – Situācija šobrīd ir diezgan katastrofāla – laikmetīgajai mākslai trūkst telpas, gan lai parādītu labākos Latvijas sasniegumus, gan arī nevaram uzņemt un parādīt Latvijā virkni starptautiski zināmu vārdu. Iet bojā visai apjomīgs mūsu nesenās kultūrvēstures segments, jo tas netiek uzglabāts, uzkrāts, pētīts. Turklāt muzeji jau sen nav vairs tempļi, kuros apmeklētājs bijīgi ieiet un nezina, kā uzvesties. Tie kļuvuši par atvērtām platformām, kas cieši saistītas ar dažādiem izglītības un sociālajiem procesiem. Līdz ar to šis ir arī aicinājums atvērt telpu jaunai pieredzei, kas varētu mainīt mūsu sabiedrības attieksmi ne tikai pret laikmetīgo mākslu, bet arī virkni sabiedrībai aktuālu jautājumu.
A. Rogule: – Kā gan būtu, ja Vilhelmam Purvītim pirms simt gadiem nebūtu kur izstādīt darbus? Vai mēs varētu ar tiem šodien lepoties? Man žēl šo bezjēdzīgi nodzīvoto gadu – bez Laikmetīgās mākslas muzeja. Izskan arguments – vai kāds vispār uz to nāks? Nāks, jo cilvēks nevar iemīlēt to, ko neredz un nepazīst. Tie, kam ir nauda, var braukt uz Venēcijas biennāli, uz izcilākajiem laikmetīgās mākslas muzejiem, bet – kāpēc liegt šādas iespējas mūsu pašu cilvēkiem, lai mūsu bērniem būtu pieejamas tādas pašas izglītības programmas kā “Tate Modern”, kur skolas stāv gadiem rindā, lai varētu pierakstīties.
I. Drulle: – Virkne praktizējošu mākslinieku, kas veido izstādes, man gan ir teikuši: mums nav vajadzīgs Laikmetīgās mākslas muzejs. Daudziem nav īsti skaidrs, ko tas nozīmē. Mākslinieku daļas vidē ir bažas, ka LMM nepieciešams tikai nelielai laikmetīgo mākslinieku grupiņai, kas ir saražojuši mākslas darbus un tagad grib tos salikt vienā lielā ēkā.
A. Žagars: – Vai mums pašiem nebūtu vispirms jānoformulē, no kura brīža sākas laikmetīgā māksla – tā, kas tapusi tikai 21. gadsimtā, vai tikai noteiktu formu instalācijas, vai arī mūsu 20. gs. 80. gadu izcilā glezniecība. Vai arī laikmetīgā māksla būs tikai tā forma, ko rādām biennālēs. Domāju, ka LMM ideju nepieciešams vēl skaidrot arī pašiem māksliniekiem.
H. Demakova: – Jau kopš 2005. gada strādā augstas klases starptautiska ekspertu komisija, kas formulējusi vadlīnijas kolekcionēšanai – sākot ar 20. gs. 60. gadiem. Man ir liels izbrīns par šiem māksliniekiem, ja viņi nav vīžojuši atnākt uz izstādi “Tests” 2012. gadā, kurā tika izrādīti darbi no LMM kolekcijas valsts daļas. Pērn Rīgas Mākslas telpā notika vērienīga izstāde ar darbiem no ABLV bankas kolekcijas, kurus tā ir novēlējusi valstij, tiklīdz LMM tiks uzcelts.
Taču – šāds muzejs nav vajadzīgs, ja tas ir slikts un provinciāls. Igauņi un lietuvieši ir gājuši nepareizu ceļu, jo viņiem vienās telpās ir laikmetīgās mākslas un nacionālais mākslas muzejs. Turklāt šie muzeji neatrodas centrā. Skatītāju skaitu glābj tikai tas, ka lielākā daļa, kas iet uz šiem muzejiem, skatās klasisko modernismu, savu nacionālo mākslu.
LMM sakarā sabiedrības pieprasījums tomēr nebūs īstais arguments, drīzāk gan – nacionālas valsts funkcijas. Un arī tad, ja sabiedrība to līdz galam nesaprot, politiķiem jābūt tik tālredzīgiem pateikt, ka šī ir nacionāla kultūras atmiņas institūcija – tāpat kā Latvijas Nacionālā bibliotēka, Nacionālais teātris un daudz kas cits. Tieši tāpat kā krīzes laikā spējām uzbūvēt LNB, mums līdz Latvijas simtgadei jāuzbūvē arī LMM, kas izmaksās vismaz četras piecas reizes lētāk.
– Tomēr rodas iespaids, ka LMM koncepts vēl šobrīd nav līdz galam skaidrs.
A. Rogule: – Jau sākumā pilnīgi skaidras bija trīs vadlīnijas: ka mēs ar šo muzeju atdodam parādu tiem laikmetīgās mākslas meistariem, kas darbojās jau no 20. gs. 60. gadiem un nebija tā saucamajā meinstrīmā; ka aktīvi reaģējam uz šī brīža laikmetīgās mākslas procesiem, parādot mūsu nacionālo iekļaušanos pasaules mākslas procesos; ka paši kā muzejs ar izstāžu un programmu palīdzību veicinām mākslas procesa attīstību.
H. Demakova: – Ar šiem punktiem ir strādāts un ir izveidota mākslas darbu kolekcija.
A. Žagars: – Taču jāsaprot, vai tie ir mākslinieki, kuri jau sadarbojas ar noteiktiem galeristiem – piemēram, ASV vai Šveicē – un viņus pārāk nesatrauc vietējais mākslas process. Vai arī tie, kuri gaida, ka arī viņiem šaurajās “kim” zālītēs atradīsies vieta? Vai arī tie, kas strādā neatkarīgi?
S. Krese: – Man tomēr liekas, ka skeptisks ir samērā nelielas mākslinieku grupas viedoklis. Laikmetīgā māksla ir jauna valoda, kas radās 60. gados, un nav nozīmes, vai tā ir glezniecība, instalācija, māksla vai grafika. Galvenais ir vēstījums, kas caurvij mākslas darbu. Darbi tiek atlasīti, balstoties šajā domas trajektorijā un amatnieciskās prasmes, kas daudziem māksliniekiem ir ļoti augstā līmenī, brīžiem nav tas būtiskākais atlases kritērijs. Otrs aspekts – ir virkne mūsdienu mākslinieku, kas pelnījuši vietu Nacionālajā muzeju krājumā. Nesen runāju ar LNMM direktori Māru Lāci – viņa saskata, ka nākotnē, kad uz Pulka ielas krātuvi tiks pārvietoti krājumi, kas atrodas “Arsenāla” otrajā spārnā, varētu tikt atbrīvota vēl viena liela zāle, kurā pastāvīgi atrastos 20. gs. otrās puses nacionālais “zelta” krājums – Džemmas Skulmes un virknes citu cienījamu mākslinieku darbi.
H. Demakova: – Esam uz ārkārtīgi plāna ledus. Bažas raisa dažu nebūt ne dumju cilvēku attieksme pret jauno LNB, kuras darbību tomēr regulē likums, kas nosaka, ka tā ir kultūras, izglītības un zinātnes iestāde. Arī visi slavenākie muzeju nami Eiropā līdzās komunikācijai ar skatītāju pirmām kārtām tomēr ir krājuma mājvieta un milzīga zinātniska bāze. Tāpēc man nav skaidrs, kā var būt, ka šogad, ja šis jautājums ir prioritāte, KM budžetā ne santīms nav paredzēts LMM krājuma papildināšanai. KM trīs gadu laikā nav arī spējusi nokārtot izcilā mākslinieka Artura Bērziņa dāvinājuma pieņemšanu.
A. Žagars: – Mani pārsteidza pieredze Zagrebā, kur toreiz strādāju – tūlīt pēc Balkānu kara, kad prioritātei vajadzētu būt atkopt valsti, viņi uzcēla izcilu Laikmetīgās mākslas muzeju.
H. Demakova: – Horvātijā toreiz ilgāku laiku kultūras ministrs bija Božo Biškupičs – ārkārtīgi harismātiska personība, liels mākslas kolekcionārs, taču viņš dod priekšroku ārkārtīgi tradicionālai mākslai. Viņš teica: “Iespējams, es pats tajā muzejā kāju nesperšu, bet manai nācijai, Zagrebai, šāds muzejs ir vajadzīgs, un es to uzbūvēšu.” Tas ir lielas personības teiktais. Viņam tas prasīja desmit gadus.
D. Melbārde: – Ar LMM kā vienu no nacionālas valsts simboliem mēs varētu sevi skaidri iezīmēt Eiropas kultūras kartē, un tas varētu būt svarīgi arī Latvijas simt gadu kontekstā. Es ļoti gribētu redzēt, lai arī Rīga daudz aktīvāk iesaistītos LMM veidošanā. Taču būtu nepareizi, ja mēs kā galveno šā muzeja mērķauditoriju akcentētu tikai māksliniekus. Pirmkārt sabiedrībai jābūt tai, kas iegūst no šā muzeja. Tas nav attaisnojums, lai neko nedarītu, tomēr man šķiet, ka šobrīd mūsu sabiedrība nav vēl pilnībā gatava šādam muzejam. Tas būtu jāuztver drīzāk kā pamudinājums strādāt ar cilvēkiem visā Latvijā, jo laikmetīgā māksla nedrīkst koncentrēties tikai Rīgā.
– Liela sabiedrības daļa uztver laikmetīgo mākslu kā kaut ko svešu, no savām interesēm attālinātu. Arī novados, nenoliedzot atsevišķas spilgtas izpausmes – pirms gada izveidoto Rotko centru Daugavpilī, Cēsu mākslas festivālu, dažas ievērojamas izstādes u. c. – nevar runāt par regulāru kvalitatīvas laikmetīgās mākslas klātbūtni.
I. Drulle: – Būtu virspusēji uzskatīt, ka LMM ir tikai ēka ar ekspozīciju – tajā ļoti liela uzmanība jāvelta tieši izglītības programmām – kursiem, semināriem, bērnu pulciņiem. Jāmāca ir arī skolotāji, kas strādā lauku mākslas skolās, lai viņi zināšanas varētu nodot bērniem.
H. Demakova: – Par novadiem nevaru piekrist, domāju, ka Drustiem bija liels lepnums, ka viņu novadnieks Kaspars Podnieks pārstāvēja Latviju Venēcijas mākslas biennālē. Kā reiz teica viņa pasniedzējs Ojārs Pētersons, Podnieks ir viens no retajiem laikmetīgajiem lauku māksliniekiem, jo lauki ir viņa mākslas tēma. Burtniekos dzimusī māksliniece Evelīna Deičmane, arī ar Venēcijas biennāles pieredzi, pagājušajā gadā rīkoja savu personālizstādi. Laikmetīgās mākslas centrs jau laikus ir uzsācis lielus projektus reģionos – kaut vai vērienīgā izstāde Ventspils transporta terminālī. Ļoti aktīvi darbojas Talsu, Valmieras muzeji un citi.
– Šāda muzeja esamība pavērtu lielākas iespējas vest kvalitatīvu mūsdienu mākslu uz novadiem. Kas šobrīd īsti notiek ar Laikmetīgās mākslas muzeja krājumu?
A. Rogule: – LMM krājuma valsts daļa šobrīd netiek papildināta tādā intensitātē, kā sākotnēji bija plānots. Ir izveidojies milzīgs disbalanss: sākumā kolekcijas veidošanā bija četras gandrīz līdzvērtīgas daļas: valsts daļa; ar Eiropas Ekonomiskās zonas Norvēģijas finanšu instrumenta projekta konkursā iegūtajiem līdzekļiem veidotā daļa; ļoti apjomīga dāvinājumu daļa; ABLV bankas kolekcijas daļa. Valstij piederošā daļa tiek papildināta ļoti lēni, ar dāvinājumiem.
Juridiski šī kolekcija pieder KM, un tikai tā var iepirkt un pieņemt dāvinājumus vai ļaut kolekciju izrādīt. Tas ļoti kavē procesu, jo ministrijas uzdevums jau arī nebūtu rūpēties par vienu kolekciju.
H. Demakova: – KM bija iespēja kolekciju sadalīt trijās daļās, daļu nodot LNMM, kurš tad varētu administrēt un pieņemt dāvinājumus.
D. Melbārde: – Piekrītu, ka jautājumā par LMM kolekciju jābūt skaidrai stratēģijai – tāpat arī attiecībā uz Nacionālo muzeju krājumu kopumā. Mums skaidri jāpasaka, ka līdz 2018. gadam jāpanāk, lai tas glabātos drošos apstākļos un būtu mobils – lai nekādi juridiskie šķēršļi nekavētu to izrādīt. Es arī uzskatu, ka LNMM jādod lielākas tiesības strādāt ar LMM krājumu. Nešaubīgi būtiska ir arī LMM krājuma papildināšana. Šajā jautājumā pēdējos gados ir bijis diezgan liels klusums – būsim godīgi, lielā mērā tomēr krīzes dēļ.
– LMM projekta īstenošana lielā mērā atkarīga arī no tā, vai būs pieejams ES fondu finansējums. Par to jau nesen runājām “KZ” redakcijā (diskusiju “Latvija nav Pompejas? jeb drūzmēšanās ap ES fondiem” lasiet “KZ” 25. 02. numurā). Kas pa šo laiku mainījies?
D. Melbārde: – LMM muzeja izveides jautājums šobrīd ir ļoti “karsts”. Uzskatu, ka šīs valdības un Saeimas laikā jābūt skaidram, ko dāvāsim Latvijai simt gadu svētkos. Pašlaik no savas puses rosinu šo diskusiju, maijā tiek plānots diskusiju cikls un jautājums par 21. gs. kultūras būvēm noteikti būs viens no galvenajiem. Tomēr jāsaprot, ka valsts nevarēs visu uzreiz, jāizvērtē prioritātes.
H. Demakova: – Sapnis par muzeju Andrejsalā ir izsapņots. Taču tagad tas, ka kāda saujiņa ministrijā par iespējamo LMM atrašanās vietu kaut ko diskutē, nenozīmē, ka sabiedrība kaut ko par to zina.
D. Melbārde: – Negribu piekrist, ka diskusija notiktu slepus. Esam par šo tēmu runājuši Nacionālajā kultūras padomē, arī Kultūras aliansē. Ir ļoti svarīgi šos stratēģiskos jautājumus mērķtiecīgi izdiskutēt dažādās fokusa grupās, lai pēc tam varētu satikties lielākā sarunā ar lēmumu pieņēmējiem jau ar vienotu viedokli. Taču – kāpēc Andrejsalas sapnis ir izsapņots?
A. Rogule: – Šis sapnis var būt izsapņots, pirmkārt, tāpēc, ka jau pagājušajā reizē esam uzkāpuši uz zemes īpašumtiesību grābekļa. Otrkārt, Andrejsalas konceptā Rems Kolhāss un kolēģi bija ļoti domājuši, kā muzeja vīzijā iekļaut vēsturiskās laika mašīnas motīvu, uzturot vēsturiskās telpas – elektrospēkstacijas – identitāti, bet pašlaik šī celtne nav izmantota jau ļoti daudzus gadus. Vēl esošo tās daļu atjaunošana varētu izmaksāt ļoti dārgi, turklāt ir problēmas ar azbestu. Vēl – dzelzceļš no turienes nav aizvākts, lai gan Rīgas dome solīja. Arī sabiedriskā transporta pieejamība šajā vietā pilsētas attīstības plānos nav tik drīz paredzēta.
– Līdz šim Andrejsalas projektā ieguldīti ievērojami līdzekļi, laiks un spēks. Vai tiešām viss zaudēts, un kas par to atbildēs?
A. Rogule: – Protams, var piekrist, ka vistālāk esam tikuši tieši Andrejsalā: mums ir projekta ekonomiskais pamatojums, ir Rema Kolhāsa biroja izstrādātais skiču projekts. Noteikti, ja līdzekļi atrastos un Laimes māte stāvētu līdzās, tas varētu būt enkurobjekts, kas varētu ļaut visai Andrejsalai uzplaukt kā krāšņam ziedam.
H. Demakova: – Ja kāds runā par privātajiem zemes īpašumiem, gribu atsaukt atmiņā, ka 2002. gada pavasarī valdība iedeva ļoti lielu privatizācijas naudu LNB. Kad 2005. gadā atnācu uz ministriju, zemes īpašumu atsavināšana nebija vēl sākusies, un spekulanti divus gadus bija varējuši netraucēti rīkoties. KM toreiz īpašniekiem samaksāja 15 miljonus latu, lai gan tirgus cena varēja būt mazāka. Tā ka – mums nav jābaidās no privātajiem zemes īpašniekiem, jo sabiedrība jau vienu reizi ir ar šādu precedentu konfrontēta.
– Tomēr tas nozīmētu vēl prāvus izdevumus. Kādi vispār ir pēdējie KM izskatītie varianti LMM vietām?
D. Melbārde: – Rīgā ir iezīmētas vairākas vietas, kur kā enkuri jaunai kvalitatīvai attīstībai varētu atrasties kultūras objekti. To vidū izskanējusi Andrejsala, Torņakalna teritorija, kur plānots Rīgas jaunais administratīvais centrs, Klīversala. Rīga no savas puses ir piedāvājusi RTU ēku Kaļķu ielā. Ekstravagants, bet tehniski sarežģīti īstenojams priekšlikums būtu LMM izveide uz bijušā Dzelzs tilta balstiem. Ir apspriesta arī Triangula bastiona pārbūve vai Tabakas fabrika. Šobrīd ir ārkārtīgi svarīgi tīri pragmatiski raudzīties, kas ir reāli, cik tas izmaksā, un līdz maijam nākt klajā ar diviem vai, maksimāli, trim variantiem. Protams, lielais nezināmais ir ES fondu finansējums.
S. Krese: – Haotisko informācijas plūsmu saistībā ar LMM nosaka tieši neziņa par finansējuma modeli. Ja izvēlamies, ka muzejs tiek finansēts no valsts budžeta, tad viennozīmīgi ir jāskatās uz centra zonu, ja savukārt finansējums nāk no ES struktūrfondiem, mēs esam spiesti rēķināties ar ES prasībām.
D. Melbārde: – Ja runājam par LMM kā nacionālo simbolu, protams, tā ir valsts atbildība. Tajā pašā laikā ES finansējums noņemtu slogu no valsts pleciem. Tomēr labā ziņā ir tā, ka, iekļaujot kultūras infrastruktūras objektus Nacionālajā attīstības plānā, valsts jau ir pateikusi, ka mums tas ir vajadzīgs.
Uzziņa
LMM projekta īstenošanai līdz šim izlietotais valsts budžeta finansējums (2005. līdz 2009. gada septembra beigas) kopā ir EUR 214,200 (Ls 153 000).
Laikmetīgās mākslas muzeja īstenošanas aptuveno izmaksu aplēses dažādās vietās
Vieta Izmaksas eiro (ar PVN)
Torņakalns 40 146 279
Maskavas priekšpilsēta 42 300 563
Skanste 43 382 865
Andrejsala 55 950 616
Avots: Kultūras ministrija
Laikmetīgās mākslas muzeji pasaulē
Čikāgas mūsdienu mākslas muzejs
“De Pont” – mūsdienu mākslas muzejs Tilburgā
Glāzgovas modernās un mūsdienu mākslas galerija
Gugenheima muzeji Ņujorkā, Bilbao, Venēcijā, Berlīnē un Lasvegasā
“Kiasma” – mūsdienu mākslas muzejs Helsinkos
“MOCA” – mūsdienu mākslas muzejs Losandželosā
“Macro” – mūsdienu mākslas muzejs Romā
“MAXXI” – Nacionālais 21. gadsimta mākslas muzejs Romā
“MOMA” – modernās mākslas muzejs Ņujorkā
Sidnejas mūsdienu mākslas muzejs
“Stedelijk Museum” – modernās mākslas muzejs Amsterdamā
“Tate Modern” – mūsdienu mākslas muzejs Londonā
Telavivas mākslas muzejs u. c.
Kas notiks tālāk
KM turpina veikt iespējamo LMM vietu finansiālo izmaksu un sociālās ietekmes analīzi.
Maijā notiks plašāka diskusija par gatavošanos Latvijas simtgades svētkiem, un šajā kontekstā runās arī par kultūras būvēm.
Tuvāko mēnešu laikā jābūt skaidrībai par iespējamo ES fondu finansējumu.
