“Mākslai nav uzdevuma!” Margrieta un Aksels sola izaicināt modes industrijas skaistuma un veiksmes stereotipus 1
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
29. augustā Rīgā Centra sporta kvartāla futbola laukumā notiks visai neparasta modes skate ar nosaukumu “Party Animals”.
Laikmetīgā teātra festivāla “Homo Novus” ietvaros tās autori – mākslinieku apvienība “GolfClayderman” jeb Margrieta Griestiņa un Aksels Bruks – sola izaicināt modes industrijas skaistuma un veiksmes stereotipus, kas, tiražēti sociālo tīklu laikmetā, liek nemitīgi salīdzināt un patērēt, radot milzīgu modes preču pārprodukciju un atkritumu kalnu.
Negaidot, līdz tas mūs apraks, “GolfClayderman” pulcējuši dažādu Rīgas rajonu jauniešus, lai radītu trīs modes kolekcijas no savā apkaimē atrastiem un pārstrādātiem materiāliem.
“GolfClayderman” kopš apvienības izveidošanas 2016. gadā ir īstenojusi vairākas personālizstādes, performances un dažādus kultūras notikumus, tostarp Madonas laikmetīgās mākslas festivālu “MABOCA”.
Margrieta un Aksels ir veidojuši scenogrāfiju un kostīmus teātra izrādēm un butaforijas filmām. Viņu rokraksts, izmantojot popkultūras zīmes, ar humoru un it kā naivu vieglumu ne tikai jauc žanru robežas, bet arī mēģina tuvināt nesaprotamo mākslu skatītājam.
– Vispirms gribu jautāt, ko jūsu apvienības titulā “GolfClayderman” dara elitārā sporta spēle golfs un vācu liriskais pianists Ričards Klaidermans?
A. Bruks: – Mūsu darbības pašā iesākumā uztaisījām modes skati, kurā modeļi bija arī skatītāji, proti, to neredzēja neviens, izņemot viņus. Nākamais pasākums jau bija publiska modes skate, bet, tā kā to visu darījām pirmoreiz, mums nebija nekāda pieklājīga nosaukuma, tikai golfa laukuma scenogrāfija un Ričarda Klaidermana mūzika.
Toreiz ciemos atnāca modes lietpratēji Deniss Ševeļovs un Jaroslavs Barišņikovs un ieteica – jums nedrīkst būt modes skate bez heštaga (tēmtura). Tad nu salikām kopā scenogrāfijas un mūzikas elementu, izveidojot “#golfclayderman”.
– Bet kā dzimusi jūsu abu savienība?
M. Griestiņa: – Abi mācījāmies Vizuālās komunikācijas nodaļā Latvijas Mākslas akadēmijā – Aksels gan studēja gadu jaunākā kursā. Šī nodaļa ir kaut kas līdzīgs slēgtai komūnai, kurā visi – bakalauri, maģistri – darbojas kopā, tur arī sadraudzējāmies.
Aksels vairākas reizes ļoti izpalīdzēja, pēcāk kopā izveidojām modes skati.
Darbojamies divatā, jo, veidojot mūsu pirmo kopīgo darbu, videoklipu grupai “Origo Boys”, šajā mūziķu kompānijā bijām vienīgie vizuālie mākslinieki.
A. B.: – Patiesībā mēs nekad nedarbojamies vieni. Regulāri aicinām klāt citus cilvēkus: mūziķus, floristus, matemātikas skolotājus, dejotājus vai scenogrāfus.
– Nav nejauši, ka tiekamies zooloģiskajā dārzā, kur saulainā rītā Nīlzirgu mājā esat lekcijās un radošās darbnīcās pulcējuši jauniešus.
– Festivālam “Homo Novus” veidojam modes skati ar nosaukumu “Party Animals” un to gatavojam trīs apkaimēs – Mežaparkā, Pļavniekos un Imantā. Katrs dalībnieks taisa savu tērpu atbilstoši noteiktai tēmai.
Imantā jau gatavojām “exotic fishes” (eksotiskās zivis) – bija daudz zivju, astoņkāju un medūzu. Loģiski, ka Mežaparkā ir jāizvēlas kaut kas saistīts ar dzīvniekiem, jo šeit ir zoodārzs, tātad mums jādarbojas šeit – top tērpi par tēmu “big mammals” (lielie zīdītāji) – būs žirafes, vaļi, ziloņi, tīģeri un tā tālāk, bet Pļavniekos taps “cute pets” (mīlīgie mājdzīvnieki).
Tad visi šie dzīvnieki satiksies modes skatē centrā, kas reizē ir arī ballīte.
M. G.: – Jauniešiem rodas neticami interesantas idejas. Piemēram, domājot par cilvēku radīto zemūdens miskasti Marianas dziļvagā, kāds vēlas būt plastmasas maisiņš, kas tajā iesprūdis, cits – Lohnesa ezera briesmonis, bet vēl kāds puisis – vienkārši tūrists, kas atnācis uz pludmali.
Zoodārzs ir labākā lokācija, kurā jebkad esam veidojuši darbnīcas, jo vieta ir tik specifiska un pilna dažādu ierosmju, ka nav šaubu – te viss izdosies.
– Šķiet, jūsu mērķis nav radīt modīgas lietas ar dzīvnieku tematiku. Kāpēc vispār runājat par dzīvnieku vai, plašāk, vides tēmu?
– Modīgo lietu opcija nav izslēgta. “Homo Novus” tēma šogad ir lielā ekoloģija, un dzīvnieku tēma šķita interesantāka nekā, piemēram, botānika. Mums pašiem ir dzīvnieki – Akselam ir suns, par ko viņš rūpējas, man ir kaķis. Dzīvnieki mums vienkārši ir mīļi.
A. B.: – Ideja par dzīvniekiem vienkārši radās. Tomēr katrs dalībnieks var izvēlēties, ko darīt, mēs nevienu neierobežojam, dodam pilnīgu brīvību.
– Kāpēc aicināt jauniešus? Vecāku paaudzi ir grūtāk uzrunāt ar šīm tēmām un izteiksmes veidu?
M. G.: – Kad izsludinājām “open call” (publisko aicinājumu), patiesībā pirmā atsaucās mūsu paaudze, trīsdesmitgadnieki, bet šoreiz viņiem atteicām. Jaunieši atbildīgāk izturas pret dotajiem uzdevumiem, jo gluži vienkārši viņiem šāda akcija daudz vairāk nozīmē.
Viņi satiek cits citu, iepazīstas, veidojas jaunas draudzības, turklāt viņi apzinās, ka būs arī notikums – publiska modes skate pašā centrā, kur uzstāsies mūziķi (“Kodek”).
A. B.: – Jaunieši ir mūsu nākotne! Par ekoloģiju, vides aizsardzību, atkritumu šķirošanu un atbildību pret vidi visvairāk ir vērts stāstīt jauniešiem, jo viņi ir visvieglāk iespaidojami.
Margrieta agrāk strādāja par vizuālās mākslas skolotāju, es vienreiz nedēļā pasniedzu scenogrāfiju Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā.
Mēs labi zinām, ka tusēt ar jauniešiem ir riktīgi forši. Viņiem ir ļoti labas idejas, viņi paši ir ļoti interesanti un asprātīgi.
Tomēr visas vecuma grupas ir iespējams uzrunāt, visas ir aktīvas. Iepriekš mūsu agrāk rīkotajās radošajās darbnīcās – stila pārvērtībās “Ievas Changes” – darbojāmies kopā ar sievietēm labākajos gados.
– Jūs aicināt domāt par modes industrijas radītajiem skaistuma standartiem un to radītā patēriņa katastrofālo ietekmi uz vidi.
M. G.: – Modes blogeris, influenceris Deniss Ševeļovs jauniešiem stāsta par stilu un veselīgu dzīvesveidu. Par savu personīgo pieredzi modes industrijā un to, ka arī viņš bijis jauns, viņam bijušas dažādas trakas idejas, iedrošinot jauniešus, sakot – vienalga, kāds tu esi, tu esi labs.
Skaistuma standarti ir ļoti mainīgi – mainās ķermeņa proporcijas, mainās stili, taču galvenais ir turēties pašam pie savas identitātes. Ja būsi stingru mugurkaulu, neraugoties uz to, cik esi garš vai plats, viss būs kārtībā.
Esam pieaicinājuši šā brīža topa latviešu modes dizaineru Reini Krūmiņu, jo viņa modes tēma ir ļoti zaļa un ekoloģiska. Viņš uzsver, ka modes industrija ir ļoti kaitīga, otrs lielākais kaitnieks no visām industrijām.
Runājot žargonā – viņš kārtīgi “iegruzī” visu auditoriju tajā, ka esam atbildīgi par to, ko mēs velkam. Ja par to pastāsta džeks, kurš pats ir modes dizainers un pats rīko Baldones repa festivālu, bērni ieklausās.
Pēc šīm darbnīcām jaunieši dodas uz “humpalām”, nevis pērk no jauna saražoto.
– Paši sevi dēvējat par sabiedrību ar neierobežotu atbildību. Cik tālu sniedzas mākslinieka atbildība?
A. B.: – Mūsu mērķis ir draudzēties ar visiem, vienmēr visus laipni ielūgt uz saviem pasākumiem. Vienkārši pavadīt labi laiku kopā.
M. G.: – Kopā pavadītais laiks ir vērtīgāks par kopējamās mašīnas putekļiem – šis ir mūsu sauklis, kas radās pēc izstādes “Mīlas viesulis Golfa klubā/ Sturm der Liebe im Golfplatz” (izstāžu zāle “Arsenāls”, 2016). Neierobežota mākslinieka atbildība nenozīmē to, ka esam bezatbildīgi, bet drīzāk to, ka atbildība ir nebeidzama, to nevar ierobežot.
Arī šoreiz bērni paši izgatavo viņu ietērpu, un tā ir viņu atbildība, vai izskatīties pēc miskastes vai pēc zelta zivtiņas.
– Pastāv uzskats, ka māksliniekam jābūt arī amatniekam – prasmīgam meistaram, bet “Party Animals” nav neviena jūsu pašu veidota darba.
A. B.: – Tas ir stipri novecojis priekšstats. Starp mākslu un amatniecību nav vienādības zīmes. Mākslinieki pasūta darbus, vajag tikai ideju. Tu nevari pats radīt, piemēram, simt metru garu objektu.
Arī “Party Animals” darbus veido tikai jaunieši. Mūsu devums ir tēmas un lokācijas, mūziķi un scenārijs, bet dizaineri būs tikai bērni. Pārsvarā gan paši radām savus darbus, bet šoreiz tas ir liels atvieglojums un arī daudzreiz interesantāk būs redzēt, kas tas ir.
– “Homo Novus” ir teātra festivāls – kāda ir “Party Animals” saikne ar teātri?
– Tas ir laikmetīgā teātra festivāls, un tas nozīmē, ka šeit tiek eksperimentēts ar teātra formu. “Homo Novus” ir vienkārši izcils festivāls, jo tā, kā darbojas viņi, pie mums teātra jomā nedarbojas neviens cits.
Lai cik Jaunais Rīgas teātris vai kāds cits teātris būtu profesionāli, viņi tomēr neiet tādu eksperimenta ceļu, kā to dara “Homo Novus”, un to vienmēr ir aizraujoši skatīties.
– Māksla nereti saistās ar nopietno, bet jūs nebaidāties kļūt smieklīgi. Augļu mizās un plastmasā tērpti modes skates dalībnieki uz Centrālās stacijas perona (2018), golfa laukums “Arsenālā”, dalība latviešu vesternā (“Red Sundown”, 2019) – joks vai provokācija?
– Mēs nākam ar vieglumu, taču neizmantojam ironiju – nesmejamies par kādu. Mūsu darbi nekādā ziņā nav uzbrukums vai apvainojums.
M. G.: – Mums nav bail izskatīties jēli vai slikti, mēs arī esam gatavi iet komercijā, pat lūdzam, ka gribētu “pārdoties”. Provokatīvi gan drīzāk esam vizuālajā valodā, ne saturā.
Uz stacijas perona darbojāmies pēc Vides aizsardzības kluba aicinājuma uztaisīt performanci par ekoloģiju. No pārstrādājamiem materiāliem vai no tā piesārņojuma, kas varētu būt jūrā, mēs izveidojām kolekciju.
Skaidrs, ka tas izskatījās provokatīvi, jo tur bija meitenes arbūzu krūšturos, bet, no otras puses, šāds ietērps ir taču patīkams. Vismaz ir kur uzmest aci.
– Mākslai ir jāpiesaista uzmanība?
A. B.: – Nav tāda viena priekšnosacījuma, kādai jābūt mākslai. Mākslai nav uzdevuma. Piemēram, mākslinieks Greisons Perijs Apvienotajā Karalistē vienkārši taisa māla podus. Un kuratori pēc tam izgudro, ko tas māla pods nozīmē.
M. G.: – Ir tik ļoti daudz dažādu formu, kā katrs darbojas un ko katrs grib panākt. Arī izteiksmes līdzekļi atšķiras. Piemēram, Krišs Salmanis izmanto minimālistiskus līdzekļus, tā ir superintelektuāla māksla.
Tas atšķiras no tā, ko darām mēs. Mums ir laimējies, ka ir kuratori vai mākslas vēsturnieki, kuri par to runā un definē.
