Mākslai nav jāpelna nauda. Saruna ar režisori Indru Rogu 2
Sestdien, 7. septembrī, Valmieras teātris atklās sezonu ar uzvedumu “Viktorija”, kas veidots pēc izcilā norvēģu rakstnieka Knuta Hamsuna tāda paša nosaukuma stāsta motīviem. Savukārt 20. septembrī priekškaru vērs “731. solis” pēc Dostojevska romāna “Noziegums un sods” motīviem. Abos uzvedumos spēlēs tikai Indras Rogas un Mihaila Gruzdova vadītā Kultūras akadēmijas Valmieras teātra aktieru kursa studenti.
Abi pedagogi ir arī abu izrāžu režisori. Pēc diviem Valmieras teātra mākslinieciskās vadītājas amatā aizvadītiem gadiem šopavasar INDRA ROGA, kura pirms pārnākšanas uz Valmieras teātri bija zināma kā Nacionālā teātra aktrise un režisore, negaidīti atkāpās no amata. Patlaban viņa ir brīva režisore, kura lielu daļu sava laika veltī tieši jaunajiem aktieriem.
Indra, kādi iemesli lika atkāpties no Valmieras teātra mākslinieciskās vadītājas amata? Tas notika visai pēkšņi un negaidīti…
Indra Roga: Cilvēki pieņem lēmumus noteiktu apstākļu ietekmē, un, protams, visam ir savi iemesli. Jautājums ir, kas ir mākslinieciskais vadītājs. Kā teātrī patlaban saprot šo statusu, kā to uztver?
Deviņdesmitajos Kultūras ministrijai vai valstij radās situācija, ka vajadzēja “biznesu”.
Teātrus pārņēma direktori, kopš tā brīža viss mainījās par labu biznesam. Taču mēdz būt labas izrādes, kuras virza teātra attīstības procesu, bet tās nav plašai publikai. Tātad nepilda kasi un neder biznesam.
Savukārt, ja nav šādu izrāžu, teātris tikai apkalpo publikas vēlmes. Nekur nevirzās un neiet uz priekšu vai arī atpakaļ. To nekad nevar zināt, bet tāpēc jau māksla ir māksla, tā nav iepakojams “produkts”, bet vienmēr atkal no jauna kāds meklējums.
Cik jūs zināt, piemēram, agrākos laikos bagātus gleznotājus? Bez Pikaso un van Goga nebūtu mākslas, tā aizietu pilnīgi citā virzienā pa citu ceļu. Bet kā manis minētie ģēniji dzīvoja un kā mira? Neuzskatu, ka mākslai būtu jāpelna nauda.
Taču ar manu atkāpšanos no mākslinieciskās vadītājas amata nekāda katastrofa nav notikusi, nejūtos ne nelaimīga, ne sakauta, viss ir kārtībā. Strādāju ar jaunajiem aktieriem, un šis darbs man sniedz gandarījumu.
JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis nupat izteicās, ka viņa teātrim vajadzīgi aktieri pētnieki un izrāžu līdzautori. Vai ir kas īpašs jaunā aktiera asinsrites sakritībai ar Valmieras teātri?
Nav tā, ka es jaunos mācu un viņi mācās, nē, mēs augam kopā no pirmās dienas. Runa, sapnis un doma par kursu neapšaubāmi bija arīdzan par Valmieras teātra nākotni.
Svarīgi, lai teātrī būtu cilvēki, kas prot sarunāties vienā valodā.
Tas ir galvenais, šī viena valoda.
Jo repertuārteātrī sistēma, kas veidojas arī ekonomisku apsvērumu un biznesa dēļ, kad bija tā dēvētie aktieru “tirgus” kursi – nevienam teātrim konkrēti, bet profesijas apguve kā galvenais –, radīja situāciju, ka pēc tam šie aktieri izšķīst, ieiet jau pastāvošajās teātru sistēmās, un ir ļoti grūti izveidot savu, savdabīgu teātra valodu. Nav jau runa par kardinālu nesaprašanos, tomēr ir atšķirība starp skolām, teātra mākslā lietotu terminu izpratni.
Bez šīm atšķirībām visi teātri kļūst vienādi. Pēdējā laikā manāma gan virzība uz to, lai katram teātrim būtu trupa ar savu seju, bet domubiedru kompānija ar katru iestudējumu tik un tā jāveido pilnīgi no jauna. Protams, katram režisoram rodas “savējie” aktieri. Tāpēc vesels aktieru kurss vienā teātrī īstenībā ir ļoti liels spēks.
Šoruden Valmieras aktieru trešo kursu sāk trīspadsmit topošie skatuves mākslinieki. Priekšā šis un vēl viens gads. Kā paredzat – vai visiem būs darbs Valmieras teātrī?
Katrā ziņā tāds bija plāns, ceru, ka netiks tīšām jaukts ārā. Vai štata vietas būs visiem trīspadsmit, tas jājautā teātra direktorei (Evitai Sniedzei-Ašeradenai. – V. K.). Divi gadi ir diezgan ilgs laiks.
Kas sezonas atklāšanas izrādei topošo aktieru sniegumā lika izvēlēties izcilā norvēģu rakstnieka Knuta Hamsuna stāstu “Viktorija”?
Izlasot Hamsuna “Viktoriju”, pārņem ļoti dīvaina un pretrunīga sajūta. Ar šodienas acīm skatoties, sākumā šķiet – ak Dievs, tik šausmīgi skaisti, ka banāli – divi jauni cilvēki kopš bērnības kopā un pieaugot pēkšņi saprot, ka mīl viens otru… Bet, iedziļinoties tālāk – starp viņiem stāv nabadzība, bagātība, sociālais statuss, sabiedrības uzskati, tēva bankrots un vēl visdažādākie šķēršļi mīlestības piepildījumam.
Šī mīlestība ir neiespējama. Kā jau pirmā mīlestība.
Ļoti reti tā ir veiksmīga, piepildīta uz mūžu. Un par to arī ir stāsts. Neapšaubāmi izrādē būs Hamsuna teksts, taču nebūs viņa dzīves laiks, 19. gadsimts.
Šī nav režisoru veidota izrāde. Tā vairāk tapusi studentu skatījumā uz Hamsuna “Viktoriju”. Tā mums ir iemesls, lai cik lecīgi tas arī izklausītos, domāt par mīlestību. Jo kas tad spēlēs mīlestību, ja ne jaunie aktieri? Ar “Viktoriju” sākām strādāt jau studijās kā ar skolas darbu. Atbraucot uz Valmieru, meklējām trauku, kurā saturu ieliet. Līdz izveidojās divas atšķirīgas versijas, vadoties tieši no aktierdarbiem, jo divi dažādi pāri spēlē galvenās lomas.
Izrādē atklājas aktieru domas par savu pirmo mīlestību, viņi dalās savā pieredzē par to, kas īsti notiek ar cilvēku, pirmo reizi iemīloties. Un dara to ne tikai caur Hamsuna varoņiem, bet caur viņu pašu stāstiem – izrādē iekļauti arī jauno aktieru pašu radīti monologi ar ļoti lielu atklātību. Bet kur tad vēl būt atklātam, ja ne teātrī?
Gan vienā, gan otrā sastāvā redzami visi trīspadsmit aktieri strādājam kā ansamblis. Kurš vienā versijā spēlēs galvenās lomas, otrā būs epizodēs vai mazās lomās. Vienā sastāvā jeb, kā mēs sakām, A versijā, galvenajās lomās būs Sandis Runge un Diāna Krista Stafecka, otrajā, B versijā galveno pāri spēlēs Kārlis Arnolds Avots un Katrīna Griga. Sižets viens un tas pats abos variantos, bet atšķiras jūtu daba, asociācijas ar Hamsunu un, protams, jauno aktieru pašu stāsti.
Vai monologos, atklājot savus stāstus, jaunie aktieri spēj līdz galam atvērties?
Mums skolā ir likums – nemelot un neko nenest ārā.
Tas ir viens no likumiem, bet tādu ir daudz. Mums ir arī savs ētikas kodekss. Aktieru kursā esam ļoti atklāti, tāpat mēs ar Mihailu Gruzdovu kā pedagogi.
Arī otra Valmieras teātra šīs sezonas izrāde būs jūsu vadītā jaunā aktieru kursa veidota. Pēc Dostojevska romāna “Noziegums un sods” motīviem top uzvedums “731. solis”. Kādēļ šāds nosaukums?
No Raskoļņikova mājas līdz nozieguma vietai ir 730 soļi, bet 731. solis – slepkavība – ir izšķirošais. Dostojevska varoņiem katram ir savs izšķirošais solis, kas viņiem jāsper, būtībā izvēle: es to varu vai ne? Jautājums ir par sirdsapziņu, cik tā ir vai nav dzīva, cik tā tev ļauj vai neļauj justies kā Napoleonam. Raskoļņikovam ir sapnis būt par Napoleonu, bet, kā viņš saka izrādes finālā, ja es prātoju par to, vai Napoleonu būtu uztraukusi vecenītes dzīvība, tad skaidri saprotu, ka neesmu Napoleons…
Klasika, apbrīnojami šodienīga. Ko darīt: piemēroties, piemēram, dzīves spiedienam un apprecēties ar nelielu aprēķinu, iestāstot sev un apmānot sevi, ka tā ir labi un pareizi, jo tad, lūk, labi dzīvošu, vai tomēr pateikt nē un dzīvot nabadzībā? Pieļaut kompromisu ar savu dvēseli un sirdi vai iet līdz galam un palikt pie savas pārliecības? Vai ar simt labiem darbiem var izdzēst vienu ļaundarību?
Viena daļa cilvēku zina, ka “Noziegums un sods” bija par kaut kādu čali, kas nogalināja divas vecenītes ar cirvi. Bet ne velti to, ka galvenais varonis būs slepkava, mēs saprotam jau no pirmajām lappusēm. Dostojevski neinteresē pats slepkavības process, viņu interesē, kas notiek pēc tam. Un tieši tas šahs, ko viņi spēlē abi ar izmeklētāju, ir ļoti aizraujošs.
Raskoļņikovam ir ģimene, ir draugi… Un ir izmeklētājs. Ārkārtīgi interesantas ir Raskoļņikova un izmeklētāja sarunas. Fantastiski aizraujoša spēle, kurš ko zina, – savā ziņā detektīvs… Raskoļņikova lomā redzēsim Akselu Aizkalnu.
Dostojevska romānā no mūsu puses nav neviena mainīta vai klāt pielikta teksta.
Bet vēlos, lai cilvēki nebaidās. Nav ne smagi, ne drūmi. Tie, kas atnāks uz abiem vai, precīzāk sakot, uz visiem trim darbiem, gūs zināmu priekšstatu par Valmieras teātra jauno kursu.
Bija laiks, kad režisors un jūsu dzīvesbiedrs Mihails Gruzdovs sacīja – Indra Roga nav režisore, bet aktrise, kas iestudē izrādes. Pēc kura iestudējuma viņš jūs sāka uzlūkot kā kolēģi režisori?
Īsti neatminos… Bet bija mirklis, kad arī pati sāku saprast vai nojaust, kas tā režisora domāšana tāda ir. Tās ir atšķirīgas koordinātas un ļoti atšķirīgi rakursi, kā uz lietām skatās režisors un kā aktieris…
… kurš arī iestudē izrādes. Teātra kritiķi jūs pavisam nesen raksturoja kā vienu no vai šobrīd pat vienīgo režisori ar tik pamatīgu vērienu lielajās formās, apjomīgu romānu, kā, piemēram, Ingas Ābeles “Klūgu mūks” dramatizējumu un iestudēšanu Nacionālajā teātrī. Vai Valmieras teātra Mansarda zāles – tajā notiks abas šajā sarunā minētās izrādes – griesti nav par zemu?
Nē, te ir pavisam cita spēle. Galvenais ir aktieris, un – nav režijas.
Mēs ar Mihailu Gruzdovu tur, protams, esam klāt, bet ceram, ka neesam pārāk jūtami.
Viss paliek un viss notiek caur aktieriem.
… Pirms krietni ilga laika iestudēju Nacionālajā teātrī “Divas sirdis” (lomās Ināra Slucka un Velta Līne. – V. K.), “Amoku”, un tad lielo darbu virkne. Mazajā zālē Nacionālajā teātrī “Plikpaurainā dziedone” manis pašas ieskatā bija absolūta pērlīte. Lielisks veids, kā apmānīt teātri. Izskatās, ka spēlējam teātri, bet patiesībā spēlējām spēles. Tajā izrādē arī tikai divi no aktieriem nebija mani studenti. Mazā zāle tomēr ir nevis mīlīgiem stāstiņiem, bet profesionāli ekskluzīvām lietām, padziļinātiem meklējumiem teātra mākslā.
