“Vienmēr esmu aizstāvējis šo laiku, kas ir tagad.” Intervija ar Kasparu Znotiņu 11
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Uz jaunāko JRT izrādi, režisora Pētera Krilova un dramaturga Matīsa Gricmaņa iestudēto “Dublinieši Miera ielā”, biļetes izpirktas mēnešiem uz priekšu. Kad izrāde atkal pulcēs skatītājus, tagad, protams, nav zināms.
Parīt, 23. oktobrī, bija paredzēta igauņu režisora Margusa Paju filmas “Suflieris” pirmizrāde. Šajā filmā vienu no galvenajām lomām spēlē Kaspars Znotiņš.
Filma “Suflieris” ir Latvijas studijas “Film Angels Production” kopražojums ar Igaunijas, Somijas un Lietuvas kolēģiem. Filmas mūzikas autori ir Rihards Zaļupe un Ēriks Ešenvalds, un vienā no galvenajām sieviešu lomām redzēsim arī Agnesi Budovsku.
Spēlfilma, kas pirmo reizi kopš padomju laikiem dublēta latviešu valodā.
… 1939. gada vasaras mēneši kara priekšvakarā. Igaunijas pretizlūkošanas dienesta vadītājs tiek nonāvēts laikā, kad staļiniskā Padomju Savienība un hitleriskais reihs sadala Austrumeiropu. Virmo aizdomas par nodevēju savējo vidū. Un igaunim Fēliksam Kanguram jāatrod, kurš savējo vidū ir “kurmis” jeb dubultaģents…
Bet sāksim, Kaspar, ar teātri. Pēteris Krilovs un Matīss Gricmanis “Dubliniešos Miera ielā” izvēlējušies varoņus un sižeta līnijas no dažādiem īru rakstnieka Džeimsa Džoisa darbiem, aktieri lēkā no lomas lomā, un ir ainas, kur jūtas kā “viņi paši”. Kā tu teiktu, par ko ir stāsts?
Tas ir viena jauna cilvēka Stefana Dedala, mana varoņa Sīmaņa Dedala dēla, pieaugšanas stāsts, kuram skatītājs var sekot no izrādes sākuma līdz beigām. Un šajā pieaugšanas ceļā jaunais cilvēks sastop tos cilvēkus, kurus mēs visi sastopam savas dzīves laikā un kuri mums tik daudz ko nozīmē – māte, tēvs, mācītājs vai skolotājs…
Vēl šajā ceļā ir iekļaušanās vai neiekļaušanās kolektīvā, kādu to liktenis devis, vai tā būtu skola, universitāte, draudze vai darbavieta. Tam visam tas puika iet cauri Džeimsa Džoisa neatkārtojamā stilā. Tikai nepazaudēt savu es, kaut draugi izsmej, atgrūž un pat piekauj.
Un kā tajā pašā laikā nekļūt augstprātīgam, neskatīties uz visu šo “mazo pasaulīti” no saviem zināšanu augstumiem. Un to mans varonis mēģina tam jauneklim pateikt – tu jau, puika, vari būt nāvīgi smalks džentlmenis un gudrs, izlasījis vagonu ar grāmatām, bet tētis tev ir tikai viens. Cita tev nav. Un tu nedomā, ka es esmu lūzeris, un tikai… (Kā zināms, rakstnieka Džeimsa Džoisa tēvs bija alkoholiķis. – V. K.). Nav tik vienkārši iemīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir.
Bet vai mūsu laiks, kurā tik liela nozīme veiksmīgumam un naudai, ir labvēlīgs cilvēciskumam?
Bet kad “tie laiki” bijuši citādāki? Vienmēr esmu aizstāvējis šo laiku, kas ir tagad. Nav tā, ka vecajos laikos bija grūtāk krist un vieglāk glābties, un nu būtu otrādi. Kā tad!
Visos laikos mazās izvēles jāpieņem pašam katru dienu – mazliet sameloties vai ne, sākot ar ikdienišķām sarunām un beidzot ar lielām lietām. Un Stefans Dedals ir kā tāda suņa nagla pakaļā ar savu patoloģisko turēšanos pie savas līnijas, sava ceļa un savas patiesības.
Sīmanis Dedals “Dubliniešos”, iluzionists Otto Zimmels Matīsa Kažas jaunajā vesternā “Kur vedīs ceļš”, Krievijas vēstniecības diplomāts Igaunijā Ivans Kostrovs “Suflierī” un, protams, Bruno jeb Brūnais Jaunā Rīgas teātra daudzsēriju filmā “Aģentūra”, kuru nupat rādīja LTV1. Vai esmu minējusi visus tavus pēdējā laika aktierveikumus?
Vēl pirms “Dubliniešiem” bija loma pēc Venedikta Jerofejeva romāna “Maskava–Gailīši” motīviem Ulda Tīrona iestudētajā izrādē “Klāvas tantes skūpsts”. Un pēc nedēļas, 29. oktobrī, Mūzikas namā “Daile” varēs redzēt kopā ar Kasparu Zemīti iestudēto dzejas izrādi divos cēlienos “Motīvs balsij un ģitārai”.
Kaut tā ir dzejas izrāde, garlaicīgi galīgi nav. Īstena veču ņemšanās, kurā dzirkstī tā paaudze pēc Ziedoņa un Vācieša. Juris Kunnoss, Uldis Bērziņš, Pēters Brūveris un Uldis Leinerts.
Vienmēr esmu mazliet brīnījusies, kā aktieri var tik daudz tekstu vienlaikus paturēt galvā.
Četru dzejnieku programmu, kura tiešām rit divas stundas no vietas, pa vidu Kaspars Zemītis ar saviem skaņdarbiem, Bahu un Latīņamerikas ģitāras mūzikas komponistiem – iemācījos, sēžot pašizolācijā. Pagājušā gada oktobrī iznāca saskare ar kovida slimnieku, un pēc tam desmit dienas bija jānosēž mājās.
Šobrīd atkal ir pandēmijas uzliesmojums. Aktierim ir īpaša spēja sajust runātā toni. Kā tev šķiet, vai tā toņkārta, kādā valsts vara un ierēdņi runā ar sabiedrību par vakcinēšanās nepieciešamību, trāpa mērķī?
Bet kad valdības vadītājs Krišjānis Kariņš pateica – mīļie draugi, nav labi! –, kas tik pār viņa galvu nevēlās sociālajos tīklos! Man nekādu īpašu toni nevajag, lai aizietu un vakcinētos. Mans brālis (režisors Jānis Znotiņš. – V. K.) vēl pavasarī izstāvēja to milzīgo potēšanās rindu.
Valstīs, kur visu laiku ir karš, kā, piemēram, Izraēlā, runā atbilstošā tonī – jaunais ienaidnieks ir koronavīruss! Visi momentā saprot, momentā mobilizējas, zina visus soļus…
Bet pie mums, kā jau liberāli demokrātiskā valstī, var būt n-to viedokļu sadures. Vienīgi tad, kad sāk spriedelēt, ka mūsdienās notiek lielāka smadzeņu skalošana nekā padomju laikā, tad gan es aizsvilstos.
Tāds mūslaiku “stārs” (zvaigzne – tulk. no angļu val.) man šķiet ārsts infektologs Uga Dumpis, būtu interesanti pēc gadiem redzēt dokumentālo filmu par viņu un viņa izvēlēm šajā laikā, arī par tiem cilvēkiem, kuri skafandros katru dienu dodas savā misijā, par ārstiem un māsām.
Labi, ka šis pārbaudījums ar pandēmiju nepiemeklēja pirms septiņiem vai astoņpadsmit gadiem, bet tagad, kad tehnoloģiju ziņā esam tik tālu tikuši, ka varam tās izmantot kā plostu, lai tiktu pāri plūdiem. Tik daudz plostu un glābšanas laivu tiek pasviestas visiem, tās oranžās laivas viskautkur izsviestas.
Tikai jāaizpeld līdz tām. Vai jāaizkārpās. Šis ir sēklis pirms krasta, pirms pēdējā vai nākamā lokdauna, tas atkal ir cits jautājums. Kaut ļoti labi saprotu uzņēmējus, kam katru santīmu atnes fiziski un kuriem tāpēc vēl viens lokdauns ir ārprāts, neesmu tiesīgs pievienoties skumjo cilvēku korim.
Esmu pateicīgs tai labo cilvēku masai, kas katru dienu strādā, sākot ar medicīnas darbiniekiem un beidzot ar zinātniekiem, kas radījuši tādus produktus, ar kuriem tev atstumj nevis plostu, bet labiekārtotu jaunu kuģi.
Un viens tāds kuģis ir arī “zūmi” un lielie ekrāni, kur liels priekšnieks, kā tavs Brunis “Aģentūrā”, citiem mazajos “lodziņos” vēsā mierā var pavēstīt – jūs visi esat atlaisti. Un cilvēki, vienalga, cik viņu radītās tumšā alus vai laulību šķiršanu reklāmas kādam šķiet vajadzīgas vai nevajadzīgas, sastingst, nodreb.
Cilvēku, vadītāju, kuriem jāpieņem nepopulāri lēmumi, spējas to izdarīt es apbrīnoju. Tāpēc daudzi nevar būt vadītāji, jo nespēj pieņem asiņainos, nepopulāros lēmumus.
Es kā aktieris, pa dzīvi visu laiku būdams padotais un nebūdams starp citu cilvēku likteņus ietekmējošu stratēģisku lēmumu pieņēmējiem, no aktieriskā viedokļa iejūtoties Bruno tēlā, saprotu, kādus orgānus viņiem vajag sevī nomērdēt.
Un viens no tiem laikam ir sirds.
Viena sirds zona. Jā, vadošā postenī strādājošam viena sirds zona ir jānomērdē.
Bet tu jau kā Bruno atveidotājs vēl labāk zini, kādas dīvainas izmaiņas notiek šī vadošā cilvēka citā orgānā – sejas muskulī. Tas nepatīkamā pārsteigumā sašķiebjas, kad Marģeris, “Aģentūras” īpašnieks, domā uzņēmumu pārdot. Un šis lēmums nu var kļūt nepopulārs un asiņains Bruno pašam…
Katrs vadošo lēmumu pieņēmējs arī ir padots kādam citam priekšniekam. Bieži vien tā ir. Nevienu nemet laukā no bērnudārza, nevienu neatlaidīs no skolas, kur vai ar varu tevi turēs skolotāja un skries tev pakaļ, kamēr tu nokārtosi eksāmenus. Un tad sāksies pieaugušo dzīve. Un neviens nav teicis, ka būs viegli.
Un taisnīgi…
Mana dzīvesbiedre Liene ir studiju darba metodiķe universitātē. Viņai atnākt uz teātri ir gandrīz vai kā otrs darbs. Paskatīties, kā spēlēju es vai kolēģi, kurus viņa pazīst jau kopš deviņdesmitajiem.
Bet “Aģentūru” gada laikā viņa noskatījusies trīs reizes. Parasti pietiek ar vienu. Viņa ir kļuvusi par “Aģentūras” fani. Trāpa mūzika, filmas nesteidzīgums, melnbaltā estētika. Latviešu valodā pirmais detektīvseriāls, kur detektīvs ir tikai daļa no sižeta un nevis tā pamatā. Tāds “tvinpīks” ar Erkila Puaro elementiem. Un jā, šajā JRT kino liela vieta atstāta tukšumam.
Tāpēc skatītājs pats atkarībā no savas dzīves pieredzes, kā arī literārās un kino bagāžas var izdomāt, kas ar filmas varoņiem iepriekš noticis vai nav noticis.
Tur skatītājam atstāta brīvā zona. Bet reklāma arī ir tāds sabiedrības spogulis. Paskaties, kas tiek pārdots, un tu apjautīsi, kas sabiedrībā notiek.
Tas pats ar avīžu lapām. Palasi vecas avīzes un aptuveni sapratīsi laikmetu. Un es ceru, ka “Aģentūra” arī būs viens no būtiskiem šī laika nospiedumiem, kas paliks nākotnē. Mazs, bet ne mazsvarīgs nospiedums.
Nupat uz lielajiem ekrāniem parādījies Matīsa Kažas vesterns “Wild East. Kur vedīs ceļš”, kas stāsta par notikumiem 19. gadsimta otrajā pusē un kur tu spēlē iluzionistu Otto Zimmelu. No baltvācu barona muižas brīdi pirms kāzām pazūd topošā līgava un viņas meklējumos dodas dažādi varoņi. Kā tu vērtē Matīsa Kažas jauno darbu, ko viņš pats jokojot sauc par “kartupeļu vesternu”?
Esmu ļoti priecīgs par šo filmu, jo domāju, ka mākslā ir jāpriecājas un arī skumji stāsti jāstāsta ar smaidu uz lūpām maskarādes žanrā.
Iedomājos, ka kāds ārzemju režisors vesternu klasiķis varētu teikt – ko tas jaunulis no Latvijas atļāvies – šitā parodēt vesternu!
Jā, jā, es arī brīnos, kā Matīss Kaža kaut ko tādu uzdrīkstējies! Nu kā drīkst tā izsmiet šo tradīcijām bagāto vesterna žanru! Tā nedrīkst, nedrīkst, nedrīkst! Ejiet visi skatīties!
Protams, protams, filmu nevar skatīties īgnā noskaņojumā, tāpat kā tur redzamo ņemt par baltu monētu.
Filma iekļaujas tajā, ko Matīss Kaža dara ar saviem kino gabaliem, kas nu jau ir vairāki, un tūlīt būs vēl. Kamēr šī filma gaidīja savu pirmizrādi, Matīss paspēja uzņemt vēl trīs, no kurām divas ziemā vai pavasarī piedzīvos pirmizrādi.
Tā ir mana tiešām svēta pārliecība, ka tas gabals ir foršs tieši sava parodiskuma dēļ. Vesternu saraksts, un tur bija arī Eiropas, vācu vesterni, ko Matīss pirms filmēšanas atsūtīja mums noskatīties, bija tiešām iespaidīgs.
Kāds varbūt teiks – tā kā filmā dzīvē nevarēja būt, filmā totāla izdoma. Taču daudzas epizodes ņemtas no tā laika reālijām. Filma sākas ar to, ka manu varoni, tobrīd vēl zemnieku Ati Ziemeli, aiztriec katorgā par muižas ļaužu musināšanu un dumpja celšanu. Jautāju vēsturniekiem, vai tā var būt, ka zemnieku aizsūta katorgā?
Bet tajā laikā cariskajā Krievijā katorga darbojās ar pilnu jaudu un nepārtraukti cilvēkus par šādu vai tādu pretvalstisku nodarījumu sūtīja uz Sibīriju, arī 1860. un 1870. gadā. Pēc gadiem no katorgas, kurā viņu aizsūtījis vācu barons, mans varonis atgriežas kā iluzionists Otto Zimmels.
Pēc vesternu principa Amerikā barons būtu ļaunais plantators, kurš paverdzina savus ļaudis, Matīsa filmā barons kalpotājus izmanto, kā nu vajag savām dīvainajām iegribām un kaislībai uz vārnu ķeršanu un medībām. Es filmā esmu iepinis vienu pantiņu no hernhūtiešu dziesmām.
Tā ir lūgšana, ko brāļi Kaudzītes ielikuši savos “Mērnieku laikos” un kuru Kaspara māte atstāj Lienai – “lai tavas piecas vātiņas ir man kā klinšu aliņas, kur es no elles vanaga kā balod’s bēgu bailībā”. Ir brāļu draudžu norieta laiks, bet saieta nami vēl pastāv, cilvēki joprojām tur sanāk un vecās dziesmiņas vēl saglabājušās.
Un mans varonis, tajā brīdī vēl Atis Ziemelis, atceras šo pantiņu un pirms aizsūtīšanas katorgā noskaita to baronam. Filmā šim momentam nav lielas lomas, tās ir tās mazās zemsvītras piezīmes, ko atpazīs zinātāji vai kas svaigi lasījuši “Mērnieku laikus”.
Matīsa Kažas vesterna “Kur vedīs ceļš” varoņi varētu būt “Mērnieku laiku” galveno varoņu bērni. Bet citas sakarības gan nevajag meklēt, citādi Latvijas reljefa zinātāji sašutīs: nu kā no Gūtmaņa alas uzreiz var nonākt Gotlandē! Filmas vide ir izdomāta.
Vesterns jau sākas ar to, ka vienā no pirmajiem kadriem parādās uzraksts “Latvija”. Taču, kā zināms, 19. gadsimta beigās mūsu valsts, Latvijas, vēl nebija.
Savukārt filmā “Suflieris” darbība notiek Latvijas pastāvēšanas pēdējā gadā pirms piecdesmit gadu okupācijas. Mums katram, kas šo laiku nav pieredzējis savām acīm, ir savas ģimenes, savas dzimtas pārmantotā emocionālā pieredze. Kāda tā ir tev?
Mani vecāki un vecvecāki par to laiku neko neteica un nestāstīja. Ja nu tikai pusvārdos. Vectēvs klusēja, ka bijis leģionā un pēc tam filtrācijas nometnē. Un otrs vectēvs arī nestāstīja, no mums, bērniem, to visu slēpa.
Ar tiem, kas izdzīvoja, pateicoties kuriem esmu šajā pasaulē, vairāk vai mazāk tagad viss skaidrs, bet vecvectēva brālis skaitījās 1940. gadā pazudis bez vēsts. Taču tad sāku meklēt. Paga? Paga? Kas viņš bija? Ā, robežsargs. Neprecējies, ģimenes nebija, un neviens viņu nemeklēja. 2014. gadā es arhīvos atklāju, ka arī viņš bija iekļauts tā dēvētajā robežsargu lietā.
Vīrus, kuri sargāja Latvijas robežu, 1940. gadā arestēja un, tuvojoties karam, 1941. gadā izsūtīja uz Sibīriju, kur liela daļa no viņiem 1942. gadā mira, kā tas notika arī ar manu vecvectēva brāli Jāni Dreimani.
Arī otrs vecvectēva brālis no tēva puses Ludvigs Znotiņš (seniors) pazuda bez vēsts. Viņš bija Daugavpils slimnīcas saimnieciskās daļas vadītājs. Izejot no savām lauku mājām Latgalē, teicis, ka otrreiz sarkanajiem rokās nedošoties. Tā arī pazudis. Arhīvā ziņas neatradu.
Filmā “Suflieris” darbība notiek Igaunijā un Igaunijas izlūkam Fēliksam Kanguram jāatrod “kurmis”, nodevējs savējo vidū.
Filmā ir runa par izlūkošanas darbību, tā ir Džeimsa Bonda stilā, bet patiesos notikumos balstīts spiegu trilleris. Mums bija pāris tikšanās ar dažiem vīriem, kuri strādājuši tajā nozarē.
Arī pats scenārija autors Tīts Aleksejevs, kurš sarakstījis to gabalu, zina drēbi. Visam filmas stāstam pamatā ir leģenda par to, ka, padomju armijai ienākot Igaunijā, igauņiem izdevās iegūt sarkanās armijas Kodu grāmatu.
Un šo stratēģiski nozīmīgo dokumentu vēlāk izmantoja no igauņu rokām ieguvusī Somija, un pēc Somijas kara pat līdz 1943. gadam, krieviem nenojaušot, to lietojusi Japāna. Bet tas var būt arī mīts. Vēstures avoti šo leģendu ne apstiprina, ne noliedz. Bet igauņiem jau patīk tā – mēs arī pielikām savu roku cīņā pret PSRS…
Viena no filmas psiholoģiski spēcīgākajām ainām ir tenisa kortos, kur tīklam vienā pusē ir tevis atveidotais Krievijas vēstniecības Igaunijā diplomāts Ivans Kostrovs un otrā pusē Igaunijas pretizlūkošanas virsnieks Fēlikss Kangurs.
Kino burvība ir tāda, ka dažreiz tev kaut kas jādara pa īstam. Šajā filmā jāspēlē teniss. Divus mēnešus pirms filmēšanās tenisa pamatus apguvu pie brīnišķīgās tenisa treneres Laumas Jaunzemes.
Viņa pārzina arī vēsturisko tenisu. Tas ir pilnīgi cits tvēriens, tā ir koka rakete, tā ir prasme sist tā dēvēto “bekhendu” kā trīsdesmitajos gados, ar vienu roku un nevis ar divām kā mūsdienās.
Tā ir balta tenisa bumbiņa un nevis dzeltena kā šodien, tās ir baltās tenisa čībiņas un buktētās, garās, baltās tenisa bikses. Trenere arī parādīja jūtubē brīnišķīgus hronikas materiālus ar jau tajā laikā prestižo sporta spēli.
Šie tenisa spēles elementi ir kā savstarpējās psiholoģiskās cīņas “viens pret vienu” ilustrācija, un filmā palīdz audzēt spriedzi un intrigu – kurš ir “kurmis”, nodevējs? Tenisa laukumā mēs ar Fēliksu Kanguru cīnāmies – kurš kuru?
Robeža ir ļoti plāna, tenisa tīkla biezumā. Filmas beigās ir skrējiens uz lidmašīnu, kur galvenā varoņa igauņu izlūka Fēliksa Kangura atveidotājs sarāva Ahilleja cīpslu. Filmēšana tika pārtraukta uz mēnesi.
Tieši tajā laikā bija paredzēts uzņemt tenisa skatus. Igauņu aktieris ar ieģipsētu kāju, tāpēc mani filmēja vienu, pretim bija viņa aizstājējs. Žēl, ka tā īsti nesanāca ar Prītu (Fēliksu Kanguru atveido igauņu aktieris Prīts Voigemasts) tenisā pacīnīties.
Kameras priekšā spēlēt tenisu gan ir tāda mazliet mānīšanās. Taču tenisa treniņi vajadzīgi kaut vai tādēļ, lai bumbu pareizi pamestu un raketi pareizi satvertu, lai nebūtu tā, ka jebkurš, kurš spēlējis tenisu, kinozālē vērtu ciet acis, jo – tā to nedara…
Kas bija tā atslēga, ar kuru piekļuvi krievu diplomātam, ko nekādi nevar nosaukt par pozitīvu tēlu, Ivanam Kostrovam?
Igauņu vēsturnieks un filmas scenārija autors mums, visiem galveno tēlu atveidotājiem, teica – jums jāsaprot, ka filmas varoņi ir slepkavas. Viņiem ir valsts dotas tiesības nogalināt.
Viņi to ir darījuši. Ir savas tehnoloģijas un metodes, kā tiek strādāts ar šādiem cilvēkiem, kā valstis katra savu cēlo mērķu vārdā dod tiesības nogalināt…
Bet filma ir skaista, smuka, tur baltām biksēm spēlējam tenisu, iemīlamies un vēlamies no tā visa aizmukt ar savu mīļoto. Bet neizdodas. Arī Ivanam radies plāns, kā no šī žurku rata izkāpt, bet sistēma neļauj savējiem tā vienkārši tikt ārā. Un nevajag lolot nekādus rožainus priekšstatus, ka nogalināšana cēla mērķa vārdā ir kaut kāda “citādāka”.
Gadsimtiem māksla teātrī un kino rāda ļauno, lai cilvēks tāds nebūtu. Bet vai māksla var padarīt pasauli labāku?
Ir tāds teiciens, ka ļaunums ir banāls. Ne komplicēts, ne sarežģīts vai vēl nez kāds, bet vienkārši banāls. Tas, ko var izdarīt māksla, – neiet pa banalitātes ceļu. Un, tiklīdz tu mēģini sākt saprast lielākas sakarības, tā māksla savu misiju ir izpildījusi.
Bet tās skaidrās, foršās atbildes uz visiem jautājumiem, šī brīnišķā spēja saukt lietas īstajos vārdos jeb, pārfrāzējot krievu teicienu, “griezt māti patiesību”, arī īstenībā ir liela banalitāte, kas slēpj ļaunumu.
Vizītkarte
Kaspars Znotiņš
* Latviešu teātra un kino aktieris
* Dzimis 1975. g. 7. oktobrī
* Kopš 1997. g. – Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktieris
* 2010. gadā “Spēlmaņu nakts” balva – Gada aktieris par Ziedoņa lomu izrādē “Ziedonis un Visums”
* Ievērojamākās kinolomas – Edgars Nārbulis “Likteņa līdumniekos” un Kurcums “Homo Novus”
* Precējies, ģimenē četri bērni: Emīls (27), strādā un alternatīvā rokgrupā spēlē bungas; Rūta (21), Kultūras akadēmijā studē kino; Krišs (18), LU students; Zīle (9).
